— Visi, kuriem kaut cik prātiņš mājās, bēg šurp uz Rīgu, bet jūs — uz tādu nomali! — Kristaps, izdzirdis par brāļa nodomu, brīnījās.
— Tu, brālīt, esi jūtami atpalicis no dzīves, — Daumants viņu pārtrauca. — Atbrauc, paskaties un tad runā. Tādos būceņos tur neviens nedzīvo.
— Kā zini. Es pārvācos uz jūsu istabu. Beidzot esmu sācis rakstīt romānu par studentiem. Pirmās piecas lapaspuses jau gatavas. Pats zini, kā šeit pie mums strādāt. Sīkais ņerkst, vecais, kad iemetis, lamājas …
— Dostojevskis un Čaks esot rakstījuši pat krogā.
— Es neesmu ģēnijs. Tiem večiem droši vien bija drāšu nervi. Man katrs mazākais troksnītis spēj aizdzīt iedvesmu, bet bez tās nekas labs nesanāk, viena vienīga sadomātība.
— Kas man, prasi saimniecei. Mēbeles mēs līdzi neņemsim, tikai drēbes un traukus.
*
Beidzot pienāca šķiršanās bridis. Līdzpaņemtās mantas jau bija sakrautas mašīnā.
«Viena gada loks noslēdzies,» Baiba pie sevis rezumēja. «Pērnajā septembrī vīrs mani pa stāvajām kāpnēm uz rokām uznesa augšā un pasniedza istabas atslēgu. Toreiz biju laimīga, ka esmu tikusi prom no patēva divdomīgajām runām, mātes greizsirdības un mūžīgajiem strīdiņiem. Protams, mīlu savu vīru, citādi nemaz nebūtu precējusies. Tagad pēc gada, kad kopā pārlaisti prieki un bēdas, mana mīlestība kļuvusi vēl stiprāka. Bet vai tas pats noticis arī ar Daumantu? Ko viņš pašreiz domā? Varbūt atceras Gitu? Labi, ka cilvēki neprot lasīt viens otra domas. Mātei par gaidāmo bērnu vēl neko neteikšu. Tāpat zinu, ko viņa atbildēs — tik jaunai par agru apkrauties ar bērnu, — brīdinās par negulētām naktīm, netīriem autiņiem un tā tālāk. Dos padomu — taisīt cauri, kamēr nav par vēlu.»
Daumanta māte ar ķimikāliju saēstiem pirkstiem gludināja neredzamu kleitas kroku. Viņa vēl vienmēr strādāja mēbeļu fabrikā par pulētāju, zināja, ka spēki iet uz beigām, ka ilgi neizturēs. Bija apsolījusi Daumantam atstāt darbu un pieskatīt mazuli. Nu nekā. Puisim izauguši spārni, lido prom no vecāku pajumtes, grib pats vīt savu ligzdu. Kristaps arī gatavojas bēgt. Nekā nesaka. Saimniece izpļāpājās. Kaunas no dzērāja tēva.
Baibas māte, uz vaļējā loga palodzes atbalstījusies, skatījās, kā Rolands dārzā draiskojas ar suni. Izaudzis pa šo gadu, bet vēl maza bērna prātā.
— Tēvs saka … Naikovskis … — viņa izlaboja, — no Rīgas gan viegli aizbraukt, bet grūti atgriezties. Mēs domājam, ka tu, meit, izdari pašu lielāko muļķību savā mūžā.
«Pirms gada, kad mēs abi precējāmies, viņa ari tā teica,» Daumants sakoda zobus. Nebija nekādas jēgas pirms šķiršanās ecēties. īpaši, ja antipātijas bija abpusējas.
— Žēl man tevis, meit, — vecā saimniece šņukstēja.
— Mēs labi sadzīvojām.
— Jūs kā uz bērēm! — Daumants mēģināja jokot.
— Neviens taču nav nomiris, gluži otrādi — sākam jaunu dzīvi.
Šoferis uz ielas skaļi notaurēja.
— Jāiet. Kamēr aizbrauksim, būs tumsa.
Māte iedeva dēlam tīkliņu ar ceļamaizi, saimniece Baibai pasniedza puķu pušķi.
— Brauciet ciemos, — Baiba aicināja.
*
— Viss. — Daumants nosvieda drēbju paunu istabas vidū un ar delnas virspusi noslaucīja sviedrus no pieres.
— Sākam jaunu dzīvi — un saviem spēkiem. Gulta mums jau ir, pārējo sagādāsim.
— Sveta ar mieru mums atstāt arī skapi, galdu un krēslus.
— Pamazām atmaksāsim. Nebēdā, vecenīt, mēs drīz vien dzīvosim lepni. Četras čaklas rokas, divas gudras galvas… — Daumants paņēma sievu klēpī un sagrieza riņķī. — Jūlijs, augusts, septembris.., — viņš skaitīja, — Sieviešu dienā man būs jārūpē divas dāvanas — meitai un tev.
— Es jūtu, būs dēls, — Baiba viņu ķircināja. — Meita gan. Es tev viņu tūliņ parādīšu. Nepacietīgiem pirkstiem Daumants raisīja vaļā skiču mapi, tad pieliecās un ar zobiem pārkoda auklu.
Baiba skatījās uz sarkanmataino meitenīti, kas bija ļoti līdzīga viņai,
— Pa kuru laiku tu to uzzīmēji?
— Tajā pašā naktī, kad tu… — Daumants apklusa, — Ne, to mēs nepieminēsim. Nekad, jā?
Baiba klusēdama pamāja ar galvu.
*
— Re, kādu skaistu drānu man izgādāja Diāna, — darbnīcā pie Baibas iegājusi, Dēzija palielījās. Drēbe patiešām bija skaista. Zila ar sīkām puķītēm. Tā lieliski pieskaņojās Dēzijas zilajām acīm un blondajiem matiem.
— Vai tas tiesa, ka jūs ar Daumantu pavisam pārceļaties uz šejieni?
— Taisnība gan.
— Tas ir dumji darīts. Sveta — to es saprotu. Viņa atbrauca Mārča dēļ. Šitādai baigai būdai tā ir liela laime — satikt puisi, kas viņu ņem par sievu. Kā aklai vistai grauds. Tagad viņa ar savu lielo vēderu spiesta tupēt mājās. Mārci, nabadziņu, vienu nelaiž ne uz dančiem, nekur. Baidās.
— Zini ko, Dēzij, ja tu esi atnākusi aprunāt Svetu, tad taisies veiklāk prom, — Baiba noskaitās.
— Kas tev lēcies, vairs patērzēt nedrīkstēs? — Dēzija brīnījās. — Uzšuj man kleitu, tikai veicīgi! Pēc pāris dienām jābrauc uz Rīgu svarīgās darīšanās. Benis man izgādāja šiku dzīvokli pašā centrā. Es neiešu savu dzīvi aprakt pāķos.
— Nāc pēc mēneša, — Baiba atteica. — Šūšu rindas kārtībā, re, cik daudz drēbju sanests. Ja vajag ātrāk, ķeries klāt pati.
ATBILDĪBA
Tik jauku rudeni neatcerējās pat gados vecāki ļaudis. Septembrī bija silts kā vasaras vidū. Oktobrī dārzos vienlaicīgi ziedēja gan asteres un dālijas, gan pēdējās rudens puķes — miķelītes un mārtiņrozes. Ziemeļu gājputni pārtrauca savus pārlidojumus uz dienvidiem un barojās novāktajos tīrumos.
Oktobra beigās salnas nokoda puķes un apģērba kokus krāšņos rudens tērpos. Ardievas saukdamas, uz dienvidiem aizlidoja dzērves.