Vasaras mājiņa, kurā viņi pārgulēja, bija tumša un mitra, Daumants iededza sveces galu.
— Veicīgi pārģērbies! Es aizskriešu pēc vakariņām un karstas tējas.
*
Kalnos valdīja pirmsausmas miers. Pat cikādes, kas visu nakti bija dziedājušas, klusēja. Pret maigajām pasteļkrāsas debesīm Karadaga klintis izskatījās drūmas un bargas. Kopa ar gleznotāju Lapiņu Baiba un Daumants pa šauru, stāvu taciņu kāpa aizvien augstāk kalnos.
Pa labi ar rožainu mākoņa cepurīti galvā, vietām apaudzis biezu mežu, slējās Lielais Karadags. Kreisajā pusē atradās robota klinšu grēda. Vietām to kā ar milzu nazi sašķēla stāvas aizas, paverot skatu uz jūru. Pie vertikālas 'klints, kas vientuļa pacēlās grēdas virsotnē, mākslinieks apstājās.
— Šo klinti dēvē par Velna Pirkstu. Pastāv nostāsts, ka senatnē te upurējuši, lai pielabinātu ļaunos garus.
Koktebeles līcis un ciemats bija redzami kā uz delnas. Virs Vientuļā Koka kalna kā nokaitēta vara panna pacēlās saule. Pērļaini ievizējās ūdens.
— Kolosāli! Es tālāk ne soli! — Daumants atsēdās uz klintsbluķa un izņēma zīmēšanas piederumus.
— Cik' gadus neesmu šo ainavu vērojis, bet ikreiz tā citādāka un ikreiz saviļņo ar savu skaistumu, — ierunājās Lapiņš.
Baiba, ar muguru pret klinti atspiedusies, skatījās, kā saule ceļas augstāk, kļūst arvien dzeltenāka un jūra zaudē savu varavīkšņaino vizmojumu. Daumants un Lapiņš strādāja aizgūtnēm.
— Dzirdiet, gaiss dzied! — Baiba sauca,
— Mazliet tālāk uz priekšu ir šaura, akmeņaina aiza. Pa to no jūras ceļas silta gaisa strāva, kas atbalsojas klintīs un rada šīs neparastās skaņas, — Lapiņš paskaidroja.
— Es paiešos, paskatīšos.
— Tikai nemēģini rāpties lejā! Šī aiza ir paņēmusi vairāku vieglprātīgu jauniešu dzīvības. Ar Karadagu jokot nedrīkst!
Baiba sēdēja takas malā un domīgi raudzījās lejā, kur ūdens, atspoguļojot apkārtējās klintis, laistījās zeltainos toņos.
Baibai un Daumantam šķita, ka viņi nokļuvuši teiksmainā pasaulē, kur ļauns burvis milžus pārvērtis par akmens skulptūrām, un nu tās stāv un gaida savu atbrīvotāju. Lapiņš te pazina un zināja nosaukt ikvienu klinšu veidojumu:
— Šī grupa ir karalis, karaliene un viņu svīta. Bet tur mazliet tālāk — viņu troņa zāle, vai nav trāpīgi? Visskaistāk Karadagā ir pavasarī. Saulē izdegušās kalnu nogāzes tad klāj zāle —- cilvēkam līdz jostasvietai. Zied savvaļas peonijas, magones, tulpes.
Negaidot aiz pagrieziena klintis pavērās un skatam atklājas plaša ieleja ar zilzilu jūras līci un nelielu ēku puduri krastmalā.
— Tā ir bioloģiskā stacija, kas pēta apkārtnes dabas un ūdens resursus. Nokāpsim lejā! Man tur dzīvo draugi. Varbūt izdodas sarunāt motorlaivu, tad varēsim atgriezties Koktebele pa jūru.
Tā patiešām bija skaista, neaizmirstamiem iespaidiem bagāta diena. No jūras skatoties, Karadags atgādināja draudīgu, neieņemamu cietoksni, aizsargātu ar robotiem mūriem un augstiem torņiem. Stāvas aizas, apaugušas mežrožu krūmiem, nobeidzās ar jaukiem, klusiem līcīšiem. «Laupītāju» līcī aiz «Ivana klints» kādreiz kontrabandistu nelielie kuģīši slēpušies no vajātājiem. Cauri visā Krimas piekrastē izslavētajiem «Zelta vārtiem» varēja izbraukt pat neliels burinieks, par motorlaivu nemaz nerunājot.
— Uz «Jevgeņija Oņegina» manuskripta malas saglabājies Puškina pašrocīgs šīs klints zīmējums, — Lapiņš stāstīja.
— Vai mēs arī nevarētu? — Daumants lūdzoši paskatījās uz mākslinieku. — Es ātri.
- Nav jau mums kur steigties. — Laivas īpašnieks apžēlojas par māksliniekiem, pabrauca tālāk no krasta jūra un apturēja motoru.
Kamēr abi zīmēja, Baiba nespēja atraut skatu no interesantas zemūdens pasaules. Dzidrajā ūdenī starp ūdensaugiem peldēja sudrabainās, svītrotās pelamīdas. Sīkas zivtiņas, kā sunīšus spēlējot, ķēra cita citu, krinolīnos tērpušas medūzas dejoja graciozu menuetu. Slaida un ātra kā šautra parādījās kāda plēsīga zivs, iztraucēja zemūdens pasaules mieru un atkal pazuda, turot mutē noķertu pelamīdu.
Braucēju skatieniem garām slīdēja milzīgs, lēcienam atspēries «Lauva», zemesraga gala tupēja «Zilonis» un, beidzot, klintsradzē dzejnieka Volohova profils ar viņam raksturīgo degunu, piemiegto aci un kuplo bārdu.
— Tauta vienmēr devusi dabas veidojumiem trāpīgus nosaukumus. Es nekad nemainītu šo neskarto dabas stūrīti pret Jaltas vai Alupkas pārapdzīvotību, troksni un mākslīgi veidoto ainavu, —- Lapiņš teica.
— Mēs arī ne. Paldies par skaisto dienu.
*
Puķu kalendārs nepielūdzami rādīja, ka bezrūpīgās brīvdienas drīz beigsies.
— Sarīkosim mūsu šīs vasaras darbu izstādi, — Lapiņš ierosināja. — Mani akvareļi, tavi pasteļzīmējumi.
— Līdzās jūsu lieliskajiem darbiem manējie… Ko tur runāt, — Daumants atteicās. — Negribu, ka citi par mani smejas.
— Pirmkārt, tavi pasteļi nemaz nav peļami, otrkārt, tevi te neviens nepazīst, un reizēm ir lietderīgi no malas paklausīties, ko citi spriež par tavu darbu. Savāc visus zīmējumus un atnes uz bibliotēku!
Lapiņa mierīgie un pārliecības pilnie vārdi Daumantu pārliecināja. Šajā mēnesī viņš no Lapiņa iemācījās vairāk nekā visā iepriekšējā laikā. Gleznošanu viņš nepametīs, to Daumants klusībā bija cieši nolēmis.
Spilgtais plakāts pie bibliotēkas durvīm ieinteresēja gan atpūtniekus, gan garāmgājējus. Lapiņu pazina daudzi. Viņa akvareļu izstādes te notika gandrīz vai katru vasaru. Daumants, aiz grāmatu plauktiem aizslēpies, klausījās apmeklētāju vērtējumu. Kādā jauniešu barā viņš pamanīja puisi, ar kuru kādreiz bija notikusi saķeršanās.
— Drosmīgi uztriepts. Veči, jūs nezināt, kas viņš Ir? — Droši vien kāds pensionārs, kas aiz gara laika zīmē.