Baibai kļuva mātes žēl. Brīdi šņukstēja abas.
*
Pēdējo reizi Baiba uzkopa Naikovsku dzīvokli, tad sakravāja savas mantas. Veļa un pāris kleitas sagāja mātes vecajā koferī. Grāmatas sasēja sainī, Daumants vēlāk atnāks pakaļ. Tad viņa nomazgājās un apvilka balto skolas izlaiduma kleitu, kura nu noderēja ari par līgavas tērpu.
Baibai atsēžoties, vecā dīvāna atsperes žēli noskanēja. Viņa te vairs negulēs. Šodien sāksies jauna, laimīga dzīve, jau šodien, jau šodien! Un nekad viņa vairs nedzirdēs patēva sēcošo elpu un nejutīs mitrās, trīcošās rokas pieskārienu kailajam plecam, kas viņai uzdzina aukstus šermuļus.
Atskrēja Dace, atnesa līgavas plīvuru.
— Nāc, piemērīsim! Cik tu skaista! Vai zini, mēs ar Pēteri būsim tavi vedēji? Tev nav nekas pretī? Mana mamma saka, ka mēs esot par jauniem. Bet kas par to? Pusgadu es tomēr esmu vecāka par tevi. Ņem vērā, turpmāk tu vari nākt pie manis pēc padoma un palīdzības. Oficiāli — kā pie vedējmātes. Tu droši vien esi ļoti laimīga?
— Es nezinu. Tas ir kaut kas neizsakāms! Varbūt sapnis? . s ,
— Kur tie zēni aizkavējušies? Ka nenokavējam. Daumants un Pēteris ieradās svinīgi ģērbušies tumšos
uzvalkos un izturējās stīvi un nopietni.
— Braucam! Taksis lejā gaida.
Baiba atvadoties pēdējoreiz pārlaida skatu istabai, kur bija pavadīts viņas līdzšinējais mūžs, kur piedzīvots tik maz prieka, bet daudz bēdu. Viņa atvadījās no savas bērnības.
Uz neredzēšanos!
MĀJAS
Svetlana puķainajā izlaiduma kleitā ar kailajiem pleciem sēdēja mašīnā blakus Mārcim un drebinājās.
— Tev auksti? — Mārcis nobremzēja mašīnu un gādīgi aplika ap meitenes pleciem savu žaketi. — Tūlīt ieslēgšu sildītāju. Nepaies ne divas stundas, kad būsim mājās.
«Mājās, mājās, mājās!» līksmi dūca mašīnas riteņi. Svetlanai galvā valdīja juceklis. Domas par slavas pilno nākotni cīnījās ar praktisko saprātu.
«Apmainīt basketbolu pret dzīvokli, to nu gan es no tevis, Sveta, negaidīju,» treneris Krūms bija teicis. «Par tevi interesējās meistarkomandas dublieru treneris. Tālākais atkarīgs no pašas. Ar laiku būtu ari dzīvoklis…»
Bet meistare Liepa un visas meitenes bija gluži pretējās domās: «Neesi muļķe, Sveta. Cik ilgi vēl sportosi, pašai savs dzīvoklis — tā ir liela veiksme.»
Svetlanai līdz šim nebija pat sava stūrīša, kur izraudāt bēdas. Bērnunams, internātskola, kopmītne — visur viņa atradusies citu acu priekšā, vienmēr kāds par viņu pasmējies, pazobojies, iztaujājis, izbāris, bīdījis un stūmis. Un nu viņa sēž blakus gandrīz svešam puisim un brauc uz mājām. Vai tās kļūs par viņas īstajām mājām, uz mūžu, vai būs tikai pagaidu miteklis? Ardievu skaistie sapņi par slavu, par tālām zemēm! Svetlanai pēkšņi kļuva pašai sevis tik žēl, ka asaras sāka ritēt pār vaigiem,
— Kas tev notika? — Mārcis satraucās.
— Nekas. — Svetlana nošņaukājās. — Tavas rozes palika kopmītnē. Tagad tās novītis.
Kāda viņa pretīga mele! Nevar taču atzīties, ka raud par zudušajiem sapņiem, cerību miglā tīto nākotni. Atradusies Semjonova! Parasta skolas basketa komandas centra uzbrucēja, tik vien ir kā garais augums, ko viņa bieži vien lādēt nolādējusi.
Ne vārda neteicis, Mārcis apgrieza mašīnu un brauca atpakaļ uz Rīgu.
«Laikam jau manis dāvātie ziedi Svetai ko nozīmē, ja to dēļ līst asaras,» Mārcis prātoja. Tad jau arī devējs nav vienaldzīgs. Un viņam pašam: vai Sveta patīk? Kā citādi viņš būtu par meiteni tik daudz domājis, dienām ilgi viens pats sēdēdams pie traktora stūres. Viņi abi kļūs labi draugi, citādi nemaz nevar būt.
Kā jau vasaras brīvdienās, kopmītne bija tukša un klusa. Elita un Ina vēl nebija atgriezušās no izlaiduma balles.
Komandante Apolinārija Ivanovna palīdzēja Svetlanai sakravāties. Daudz laika tas neprasīja. Visa meitenes mantība ietilpa sporta somā. Mārča dāvātās rozes Svetlana rūpīgi ietina mitrās avīzēs.
— Atsēdīsimies brītiņu pēc krievu paražas, — Poļas tante teica. Svetlana un Mārcis apsēdās abi līdzās uz gultas malas.
Svetlana pārlaida skatu logiem ar nomelnējušiem aizkariem (vajadzēja izmazgāt, kā viņai tas neienāca prātā?), Elitas pavirši saklātajai gultai, Inas kaktiņam ar kinoaktieru fotogrāfijām pie sienas, galdam ar tukšu puķu vāzi un skaļi nopūtās. Bērnība bija beigusies.
— Nu tad dzīvo vesela. — Komandante piecēlās uti noskūpstīja Svetlanu uz abiem vaigiem. — Esi laimīga. Nedari kaunu tiem, kas tevi mācījuši un audzinājuši.
Pēc tam Sveta, Mārcim līdzās sēdēdama, devās pa pazīstamo ceļu uz Bauzēm.
— Vietējie par bauzēm dēvē kalnu virsotnes, — Mārcis skaidroja.
Bija atpūtas diena. Žiguļi, volgas, zapiņi, moskviči, ekskursantu autobusi cits aiz cita nebeidzamā straumē plūda ārā no pilsētas. Steidzīgākie bezbēdīgi centās apdzīt priekšējos, iespraukties brīvajās spraugās starp automašīnām. Mārcis visu uzmanību pievērsa stūrei. Aiz pilsētas robežas ticis uz platās vairākjoslu šosejas, viņš piedeva gāzi un atviegloti nopūtās.
— Vienmēr baidos braukt pa Rīgu. Pilns ar mašīnām, visādu satiksmes zīmju līdz riebumam. Pamēģini kādu neievērot, tūlīt inspektors klāt. Nesaprotu, ko tie cilvēki tā laužas uz pilsētu, tur jau pat tīru gaisu drīz nāksies pirkt par naudu kā Japānā.
— Tavu jauku novadu, katram pauguram zaļu lapu cepure galvā, katrā ieplakā pa mirdzošai ezera acij, — Svetlana jūsmoja.
— Garāmbraucēji, tūristi, vasarnieki — tie redz tikai skaistumu, bet mums, mehanizatoriem, reizēm lādēties gribas — nogāzes vietām tik stāvas, ka tehnika gāžas apkārt. Pats velns laikam sasējis tās bauzes te citu pie citas.
Pie mehāniskajām darbnīcām Mārcis nobremzēja. Te mūsu, mehanizatoru, valstība. Vai nav skaisti? Daiļdārzniece Anna visu ar kājām gaisā apgriezusi — kur agrāk mētājās salauztas mašīnas un pletās dubļu jūra, tagad zāliens un puķes. Sākumā puiši spurojās pretim — kāda te vajadzība pēc rozītēm, te ir ražošanas sektors, nevis meiteņu puķu dārzs. Bet tas sievišķis izrādījās sīksts pēc velna. Vispirms pielauza savu vīru, mūsu brigadieri, pēc tam pārējos. Tagad puiši paši rūpējas par kārtību. Esam ieguvuši pirmo vietu rajonā.