Valerijs Petkovs
Notikums bez sekām
Volodja Trofimovs mīlēja ieiet zooloģiskajā veikalā starp pulksten vienpadsmitiem un divpadsmitiem. Viņš klīda gar krātiņiem, ieklausījās kāmišu kņadā, pa-pagailīšu guturālajās klaigās, putnu spārnu švīkstoņā, ilgi vēroja krāsu miju akvārijos, ieelpoja neierasto siena, dzīvnieku un kaltētu dafniju smaržu.
Todien viņš ievēroja, ka pie veikala tuvākās sienas piestiprināts krāsains fotoattēls — lec saule, priekšplānā no ūdens paceļas pilu bars, pa kreisi — uz kopējā fona — sausu zāļu biezoknis. Paraudzījās uz akvāriju kaktā pie ieejas «putnu zālē» un pamanīja milzīgas zilas acis, kas uzmanīgi vērās viņā. Trofimovs apjuka, iebāza rokas kabatās un ieraudzīja zivs asti.
Viņa piepeldēja tuvāk stiklam, pamāja ar gleznajām, baltajām rokām un atglauda, garos, za(os matus no ieapaļās, mīlīgās sejas. Iebiedēto hupiju bariņš iemetās augu biezoknī akvārija stūrī. Ar zibenīgu kustību viņa saķēra dūrītē prāvu zivi un iebāza to mutē. Pēc tam, plunkšķinot ūdeni, apsēdās uz akvārija malas. Trofimovs ieraudzīja marmorbaltu ķermeni, maigās rokas un neaizsegtas lieliskas krūtis. Graciozi pagrozījusi plecu, viņa izpūta sidrabainus gaisa burbulīšus, un Trofimovs nopūtās: «Tieši kā izvirpota!»
Viņa atspiedās uz kreisās rokas, ūdens pilieni, kas kā rožainas pērlītes ritēja no gurniem uz asti, apžilbināja acis. Uz ķermeņa atspoguļojās krātiņi, putni, pārdevēji, palma pie loga, bet stūri atmirdzētā gaisma padarīja gaišāku. Matus purinādama, viņa atvēra viegli iekonturēto mutīti un atmeta atpakaļ galvu. Šai brīdī veikalā ieskanējās mūzika. Neredzami instrumenti veidoja patīkamu skaņu fonu, grūti bija noteikt to skaitu, un vai tas vispār bija orķestris parastajā izpratnē?
Skaņas šķita pazīstamas un, apgrūtinot elpošanu, satrauca iztēli. Trofimovs ieklausījās tajās, aizmirsa likstas, ķildas un steigu, kas pašlaik bija tikpat tāla kā pagājušais gadsimts. Pakāpeniski no skaņām veidojās motīvs. Trofimovs bija priecīgs, ka pazīst to, atmiņā uzpeldēja vārdi, un viņš sāka klusi dungot:
Es atceros vēl brīdi skaisto, Kad parādījās man tavs tēls.
Atkal izš}akstījusi ūdeni! īstu purvu izveidojusi, drīz sāks vardes kurkstēt, — aizmugurē atskanēja ērcīga balss.
Skanošajā klusumā viņa bez trokšņa ieslīdēja ūdenī, saritinājās kamolā pie paša dibena un, vainiga juzdamās, aizsedza seju ar asti. Trofimovs atskatījās. Durvīs ar uzrakstu «Dienesta ieeja» stāvēja neliela, paveca sieviete zilā uzsvārcī: — Paej sāņus, mīļais cilvēk, citādi iekāpsi tieši peļķē!
Trofimovs saoda vieglu purva trūdu dvaku un, vēl aizvien būdams mūzikas iespaidā, paspēra soli atpakaļ.
Kaut nelaid nevienu — viņa tik un tā dižojas! — sieviete burkšķēja, uzslauci-dama spīdošās peļķes.
No kurienes tāds brīnums radies? — Trofimova jautājums pārtrauca neērto pauzi.
Sieviete uzmanīgi paskatījās uz viņu, pārsēja noslīdējušo lakatu: — Nekāda brīnuma vispār nav! Laboratorijā eksperimentēja, kaut ko tur sajauca un neiznāca kā vajadzēja. Tāpēc arī palaida mazumtirdzniecībā. Vakaros šeit mēdz būt tikpat daudz cilvēku kā klubā.
Zinātnei tagad plašs vēriens, — apstiprināja Trofimovs, — kas tas ir, vai inventārs?
Kāpēc? Nopērciet! — sieviete piedāvāja.
To es varu! — Trofimovs pēkšņi izmeta, apjuka un klusu piebilda: — Vai zināt.
Viņš jau visu nedēļu nēsāja kabatā 800 rubļu, lai nopirktu krāsu televizoru.
Sieviete pagriezās pret pārdevēju un diezgan skaļi teica:
— Toļik, nāra izprecināta, nāc, apkalpo pircēju!
Jauns izstīdzējis cilvēks jau steidzās šurp: — Klausos, — viņš vienaldzīgi sacīja.
Es gribu pirkt nāru, — jautri izmeta Trofimovs un tūlīt pie sevis nodomāja: «Kāpēc es to daru?»
Samaksājiet, lūdzu, kasē septiņsimt piecdesmit piecus rubļus, — pārdevējs palocījās, parādīdams cieņu tādam pircējam, aizgāja aiz letes un izrakstīja čeku.
«Savādi, maksā tikpat, cik «Elektrons»,» brīnījās Trofimovs, gribēja no pirkuma atteikties, taču paskatījās uz nāru un sameklēja naudu.
Stāvēdams pie kases, viņš jutās kā nelabojams avantūrists, viņam bija neērti, likās, ka žakete karājas plecos kā uz pakaramā: saliecis muguru, viņš izstiepa uz priekšu galvu, tikai nedaudz izceldamies skolēnu bariņā.
Kasiere divas reizes pārskaitīja violetās divdesmit piecu rubļu naudas zīmes, piedāvāja iegādāties DOSAAF loterijas biteles. Pasniegdams čeku pārdevējam, viņš ievēroja, ka sieviete zilajā uzsvārcī ir nozudusi. «Ragana!» viņš nodomāja.
Jūs varat pasūtīt mašīnu. Atstājiet adresi, un mēs aizvedīsim pirkumu, — pārdevējs ierosināja, it kā uzsvērdams notiekošā nedabiskumu.
Trofimovs piekrita.
Iziedams no veikala, viņš atskatījās. Nāra pavadīja viņu ar skumjām acīm. Trofimovam kļuva žēl sevis, viņš vēl vairāk sakņupa, smagi nopūtās, paraudzījās pulkstenī un steidzīgi devās uz savu pārvaldi.
Straujais gājiens nomierināja, bet, jau ieiedams nodaļā, viņš saprata, ka tur, veikalā, redzējis brīnumu.
Mājup Trofimovs gāja nesteigdamies, novilcinādams savu ierašanos, tāpēc jau gaitenī izdzirda dēlēna priecīgos izsaucienus, jautru šļakstoņu un Lidas dusmīgo balsi. Viņu nesagaidīja kā parasti.
Viņš lēni uzvilka mājas apavus un devās uz virtuvi. Nāra griezās virpuļdejā, strauji apstājās un pielika plaukstas pie stikla. Antons sita pa to ar savām roķe-lēm un lēkāja, spiegdams aiz sajūsmas. Uzmanīgāk ieskatījies, Trofimovs ievēroja, ka nārai uzģērbta sievas peldkostīma augšdaļa, un ilgi smējās, juzdams, ka izgaist smagums, kas bija sakrājies pašos dvēseles dziļumos.
Nu, kā jums te klājas bez manis? — viņš jautāja, joprojām smaidīdams.
Sēdies pie vakariņu galda, — Lida nelaipni piedāvāja.
Jā, mēs ar Antonu tagad vilku ap-ēdīsim! — būdams jautrs, Trofimovs uzmeta dēlu augstu gaisā, un viņi apsēdās.
Kā jums patīk pirkums? — Trofimovs pavaicāja.
Tu labāk pasaki, kad nopirksi televizoru? — Lida uzdeva pretjautājumu. — Averčovs divās nedēļās dabūja, bet tu nevari!
Es ar vienu paziņu.'.. norunāju. Apsolīja palīdzēt, — vairīdamies skatīties sievai acīs, teica Trofimovs.
A-ā, — Lida aizveda dēlu uz guļamistabu. Tas tiepās, gribēja vēl parotaļāties ar krustmāti zivi, un Trofimovs prātoja, ka Antons drīz būs izaudzis tikpat liels kā māte.
Viņš ieslēdza televizoru un pievērsās ekrānam, Lida no bērnistabas atgriezās tikai pēc laba laika un tūliņ gāja gulēt. Viņš izslēdza televizoru. un arī apgūlās. Mēģināja lasīt detektīvu jaunākajā žurnālā, kuru rindas kārtībā bija dabūjis uz divām dienām, taču lasīšana neveicās, viņš nolika žurnālu. — Lidij, vai atceries, kā tu dziedāji kori? Ar Vaļu Sidorkinu?
«Es atceros vēl brīdi skaisto …», viņš iedziedājās vārgā tenorā. Abi kādu laiku klusēja.
— Tu esi kļuvusi Citāda.
— Protams, kino neapmeklējam, uz teātri ari neejam. Esmu aizmirsusi, kur tas atrodas.
Pirms ^astoņiem gadiem mums auga skaisti kaktusi, — it kā nedzirdēdams Lidu, Trofimovs turpināja. — Vai atceries? Es dažreiz briesmīgi gribu pīrādziņus. Ar kāpostiem. Un es vēlos, lai tu man noadi bezroci. Zilu un biezu.
Nu, ja es sēdētu mājās un nestrādātu!
Ko lai dara, ka esmu inženieris. Pat ne galvenais inženieris. Un man patīk mans darbs.
Lida pārmetoši novilka: — Es nenogurstu mazāk par tevi! — Un pagrieza viņam muguru.
Viņš paraudzījās uz sievu, kura pašlaik bija tik tāla, nopūtās, uzvilka pidžamu un izgāja virtuvē.