Nāra tina ap pirkstiņu valisnērijas lapiņu, zvīņas laistījās noslēpumainā daudz-krāsainībā, lēni un vijīgi ūdenī viļņojās mati.
— Bet viņa tiešām bija pavisam savādāka! — Trofimovs pats sev negaidot teica.
Nāra atspiedās pret stiklu kā pasažieris pret «Ikarusa» pakaļējo sienu, apsēdās uz astes un gatavojās klausīties.
— Mēs iepazināmies trešajā kursā, — klusēšanas uzmundrināts, turpināja Trofimovs, — tikai Lida bija no paralēlās plūsmas. Zini, kā notiek: pirmo kursu aizvadīju nepārtrauktās bailēs «izdzīs.vai neizdzīs», otro kursu izšmaucu pēc inerces, bet trešajā sāku domāt, kur es esmu iekļuvis? Sapratu, ka ne tur, kur vajadzēja. Nu, domāju, izdienēšu armijā, pēc tam izlemšu … Pavisam nejauši iegāju institūta klubā … notika fakultātes kora mēģinājums. Apsēdos stūri paklausīties.. Lida un vēl viena jauniete dziedāja. Bez mūzikas pavadījuma. Kad beidza, minūti valdīja klusums … Un tad, saproti… ieraudzīju pasauli krāsainu!
Viņš apklusa, pēc tam sacīja:
— Protams, arī es esmu vainīgs! Laulība ir abpusējs darījums. Viens vainīgs vairāk, otrs — mazāk, kāda jēga meklēt galveno vaininieku!
Trofimovs stāstīja, atcerējās, nogrima pārdomās, atkal runāja, un pēkšņi attapās: — Tu taču esi izsalkusi!
Viņš atvēra ledusskapi, ilgi pētīja tā saturu, prātodams, ar ko pacienāt nāru, kamēr atrada aizsāktu šprotu kārbu. Ar diviem pirkstiem paņēma zivtiņu, norausa no tās auksto, staipīgo eļļu un iemeta akvārijā. Nāra, graciozi izliekušies, panira zem ūdenī iemestās zivs, pavēcināja asti, un šprote kā dzīva apmeta loku, it kā pati iepeldēdama miniatūrajā mutītē.
— Redz, cik veikli! — nobrīnījās Trofimovs.
Viņš meta šprotes, nāra ar tām rotaļājās aizvien aizrautīgāk, ūdens akvārijā viļņojās, un pa virsmu peldēja eļļaini traipi.
Pēc tam nāra pacēla galvu virs ūdens, un, pievērusi acis, sāka klusi dziedāt. Viņas balss bija tīra, sirsnīga un tā' nomierināja.
Dziļi aizgrābts, Trofimovs ilgi.stāvējJ pie akvārija, kamēr sajuta, ka viņu novēro. Viņš atskatījās. Ar matu rullīšiem kā astronautu aizsargcepuri galvā Lida stāvēja uz sliekšņa un raudāja.
Trofimovs iemeta atkritumu spaini tukšo kārbu un atgrieza karstā ūdens krānu: — Lidij, bet es domāju … viņa nav pabarota … tāpēc piecēlos … vajag taču, — viņš stostīdamies sacīja.
Viņa sāka šņukstēt, atspiedās pret Trc-fimova plecu: — Tu mani tomēr nemīli.
Trofimovam kjuva neērti, ka Lida par to sāk runāt, kad viņi nav vieni. Viņš apskāva sievu un čukstēja: — Mulķīte. Visas mazas meitenes jau gul.
Lida uzlika rokas virām uz pleciem. Matu rulli pieskārās viņa zodam un šķindēja, piesizdamies cits citam, it kā lūztu] kaut kas trausls. Viņi pamira.
No ūdens spulgoja nāras zilās ačteli Lida ar sievišķīgu apķērību to tūliņ ievēroja un kļuva uzmanīga:
— Būtu tu, Vovik, labāk gājis gulēt, — viņa nogurušā balsi palūdza.
Viņi klusu apgūlās, un Trofimovam mor koši iegribējās uzsmēķēt, bet atgriezties virtuvē bija neērti. Viņš ilgi grozījās, nevarēja aizmigt. No virtuves skanēja šļakstiem, un Trofimovs, šo skaņu ieaijāts, aizmiga. Sapni viņš ilgi peldēja, un vilnis viņu izmeta krastā pavisam nogurušu.
Trofimovs pamodās no tranzistora skaņām virtuvē ' Lida skandināja traukus un gatavoja brokastis. Viņš uzvilka pidžamu, pakasīja pakausi, nožāvājās un devās uz virtuvi.
— Kāpēc tu to? — viņš drūmi pamāja uz veco, zajo segu, ar kuru bija pārsegts akvārijs.
Neparasti izgreznojusies, Lidija pagr I zās uz plīts pusi.
— Lai viņa neblenž uz mums! Brokastis ēda klusēdami. Antons miga
ciet, niķojās, bija redzams, ka bērns nav izgulējies. Zēns sarosījās: — Papu, vai krustmāte zivs dzer kakao?
Tā ir nāra, — atbildēja Trofimovs.
Bet vai viņa lido?
Kāpēc?
Nu, viņa taču dzied?!
— Ed, dēliņ, tev jāsteidzas, citādi netiksim laikā dārziņā, — Lida mīlīgi pārtrauca tālāku izprašņāšanu.
Trofimovs nopūtās un neteica neko. Viņš piezvanīja Lidai tikai trijos pēcpusdienā:
— Hallo, Lida?… Es atceros vēl brīdi skaisto… — viņš moži nodziedāja.
Kaut kur tālu, telefona kabeļu savijumā atskanēja sprakšķis un dobja sievietes balss piebalsoja: «Kad parādījās man tavs tēls…
—: Zini, izrausimies vakarā uz «Putnu»! Antonu aizvedīsim pie mammas, pasēdēsim … patērzēsim …
— Paldies.
Kas tev lēcies? — skali vaicāja Tro-fimovs, un kolēģi paskatījās uz viņu.
Šodien Antonu no bērnudārza atvedīsi tu, Vovik!
— Lida …
Melodija izgaisa. īsi signāli bungoja ausi. Viņš nolika klausuli, un kļuva dzirdamas blakus skaņas: čaukstēja papīrs, klabēja caurumotāji, ar troksni ieslēdza iespiedmašīnu. Trofimovs ievēroja noputējušu logu, tumšas sienas, nekārtību uz galda un sarūgtināts prātoja: «Kur es esmu vainīgs? Vai tāpēc, ka izdevu televizoram paredzēto naudu? Pagaidām taču var skatīties melnbalto, bet nāras sērijās neražo!»
Viņš atcerējās, kā nāra veikalā dzie-•*ja, bet tai pašā laikā saprata, ka atstās-•St to kolēģiem nevar. Nebūs pārliecinoši.
Vakarā aizgāja pēc Antona. Pārģērba viņu, atbildot uz kārtējo «kāpēc?» birumu. Ģērbtuvē iedrāzās apmēram četrus gadus vecs knēvelis ar rotaļlietu rokās, pavēroja Trofimovu un jautāja: — Vai nāra ir tava?
— Mana, — atbildēja Trofimovs.
— Tad esi gan muļķis! — teica puišelis un pazuda tik ātri, ka Trofimovs nepaspēja uz viņa vārdiem pat reaģēt.
Virtuve bija stipri piesmēķēta. Uz galda stāvēja sausā vīna pudele, divas kafijas tasītes, pelnu traukā kūpēja cigarešu gali ar spilgtu lūpu krāsu notrieptiem filtriem. Lida sēdēja domās nogrimusi, galvu balstīdama uz rokām.
Apsveicu svētkos! — Trofimovs palocījās.
A, Volodja! Vai tu atceries Zinu Ko-Sļ/u? No ceturtās grupas?
\J*— Neatceros. *
— Satikāmies šodien universālveikalā. Viņa atnāca pie mums ciemos. Iedomājies — šķiras no otrā vira, — Lida sacīja un sajūsmināta nobeidza: — Ir gan velna sievišķis!
Akvārija stūrī sēdēja nāra un vēroja Lidu. Virs ūdens peldēja izburbējis vaniļas sausiņš, atgādinādams vecu spēju kārti.
Kāpēc tu iemeti sausiņu? — viņš skarbi jautāja, atvērdams logu.
Nekliedz, lūdzu, šeit ir bērns, bet šprotes ari es pati ik dienu neēdu! — Lida paņēma Antonu aiz rokas.
— Iesim, dēliņ, lai mūsu papus atpūšas.
Lidij, tu taču varēji kaut hamsas nopirkt … vai moivas — tās var dabūt visur, bet ar šprotēm es viņu baroju tikai tāpēc, ka neko citu neatradu, — Trofimovs, neievērodams sievas aso toni, centās atbildēt mierīgi.
Man, Vovik, pietiek klapatu ar jums diviem, bet te vēl šī… purva stulbene! Tā arī zini — vai nu es, vai viņa!
Juzdams, ka vecāki nesaprotas, Antons sāka činkstēt, un Lidija viņu aizveda skatīties «Labu nakti, mazuļi!». Trofimovs iedomājās, ka būtu pavisam slikti, ja tagad sabojātos televizors.
Viņš ielika tasītes izlietnē, iztīrīja pelnu trauku, izskaloja glāzīti un ielēja sev vīnu. Pavirpināja pirkstos tievo kājiņu, raudzīdamies gaismas dzirkstīs zaļganajā šķīdumā, un uzreiz izdzēra glāzi līdz dibenam. Vēsais, sūrais un skāņais dzēriens atsvaidzināja muti, samazinot saspringtību, kaut kur ap sirdi izplūda silts vilnis.
Gulēdama akvārija dibenā, nāra sijāja caur pirkstiem akmentiņus un vēroja sausiņu. Likās, ka viņa raud. Izpletis pirkstus, Trofimovs izzvejoja sausiņu un nolika uz bļodiņas.