— Ar ko lai tevi pabaro? — viņš skali domāja.
Trofimovam obligāti vajadzēja kustēties un kaut ko darīt. Viņš ilgi vandījās ledusskapī, kamēr atrada šprotu pastēti. Atvēra kārbu, ar ēdamkaroti ielika saturu ūdenī, sacīdams: «Ar ko esmu bagāts, ar to cienāju …»
Nāra vienaldzīgi vēroja, kā pastēte nogrima, piepeldēja, izraka bedrīti un ielika smiltis iesarkanu pinkuli. Trofimovs vainīgi noplātīja rokas un paraudzījās tukšajā kārbā. «Tas ari ir viss!» viņš ar troksni iemeta to atkritumu spainī.
Trofimovs uzvārīja stipru kafiju, ielēja tasītē, un aromāts piepildīja virtuvi, sajaukdamies ar aso pastētes smaržu. Aizsmēķēja: «Nu ko, Volodja, tik tālu esi? No sirds apsveicu!» viņš ironiski sacīja savam deformētajam attēlam uz spožā kafijas vārāmā trauciņa sāniem.
Izgājis gaiteni, viņš piezvanīja savam draugam Vitālijam, upju zinātniskās pētniecības institūta līdzstrādniekam: «Tas esmu es, Trofimovs. Man klājas pavisam čābiski…» Viņš īsi atstāstīja pēdējos notikumus un ierosināja: «Tu taču esi speciālists, paņem pie sevis — lai ir drošās rokās, taču mierīgāks prāts!»
Vitālijs, ilgi atrunājās, apnicīgi skaidrodams, ka starp purva un upes profilu ir principiāla atšķirība. Trofimovam apnika klausīties, un viņš nometa klausuli.
Viņš zvanīja draugiem, paziņām, grieza ciparripu, atvainojās, pārliecināja: «Tu saproti, dziedoša nāra, tas taču ir brīnums! Kuram katram negribu dot, bet zooloģiskais dārzs arī nav no gumijas. Kāds šeit sakars ar blatu? Vai tad lietus mēdz līt pa blatu? Kā — kāpēc? Ļoti vienkārši — sieva nevar paciest!»
Viņš iegāja istabā un izslēdza televizoru. Lida gulēja, acis aizvērusi, un Trofimovs klusu palīda zem segas. Ilgi baidījās pakustēties un aizskart Lidu. Miegs nenāca — iedarbojās kafija.
Lida nopūtās.
— Vai tev ir slikti? — viņš vaicāja.
Skumji dzīvot.
Kāpēc?
— Esmu pavisam plika. Man nav ko ģērbt mugurā, un mēs nekur neejam. Jau sen.
Tu vēlies kaut ko nopirkt?
Kažoku.
No Zinas?
Ja.
Mūsējais? — .Franču.
Dārgs?
Septiņi simti piecdesmit pieci rubļi. Pašlaik neko lētāku neatradīsi. Es runāju par labu preci.
Bet kā ar televizoru? — Trofimovs centās izmanīties.
Kādu laiku paskatīsimies vēl šo pašu. Zina saka, ka drīz tos taisīšot no tranzistoriem, būšot vieglāki un ilgāk kalpošot..
— Un maksās dārgāk …
— Ar labu nakti, — Lida sacīja, slēpdamās savā aizvainojumā kā gliemezis gliemežnīcā.
«Viņai, protams, ir taisnība,» domāja Trofimovs, «bet kur ņemt naudu? Visapkārt tādi paši inženieri. Aizņemties? Kas dos tādu summu uz ilgu laiku? Un kā to atdot, neietekmējot ģimenes budžetu?»
Viņa domas blivējās uz sērīgas melodijas fona: sizdamies pret krastu, plīst viļņi, vējš loka priežu smuidrās galotnes, bet viņš ir tik mazs un niecīgs, gribas raudāt, bet kāpēc? Un nevar atcerēties. Atbalss spalgi uztver skaņas, viņam trūkst elpas. Aklajā tumsā plaši atver acis un neko neredz…
Trofimovs nevarēja aizmigt līdz rītam. Cenzdamies iet klusu, paņēma skapī kažokam uzvilkto polietilēna pārvalku, gāja uz virtuvi. Nāra sēdēja uz palodzes, atbalstīdama galvu ar dūriti, un uzmanīgi sekoja zvirbuļiem koku zaros
— Tu, lūdzu, piedod… tā iznāca, — viņš norūca, plucinādams rokās pārvalku.
Nepieskardamas malām, nāra ieslīdēja apvalkā, un Trofimovs sajuta, ka viņa ir pavisam viegla.
Viņš steidzīgi to nesa, turēdams sev priekšā, sajuzdams ķermeņa aukstumu un saldeno glemu smaržu. Bez grūtībām dabūja taksometru un pa tukšajām ielām aizbrauca līdz krastmalai. Pa pakāpieniem nogāja pie ūdens. Nāra pavēcināja asti, zvīņas iemirdzējās saulē, tās staros zilga-nīgi sārtais ķermenis bez trokšņa ieslīdēja ūdenī un, kļūdams aizvien mazāks, izgaisa dziļumā.
Zvanīja pirmie tramvaji. Pastaigā izvestie suņi, īslaicīgās brīvības apdullināti, neganti rēja katra nieka dēļ.
Pilsēta modās. Tilta ēna gulēja melnajā ūdeni. Pie debesim vientuļi dzisa liela zvaigzne.
Trofimovs prātoja, ka tā droši vien ir lidmašīna, kas gatavojas nolaisties.