Kratīšana ritēja pilnā sparā. Strādāja no pusdeviņiem rītā līdz septiņiem vakarā. Pēc tam vēl uz mākslinieka darbnīcu Ļeņina ielā. Arī tur viss jāpārbauda. Tā, kratot Jurģi Skulmi, pagāja visa diena. Pat vakaru vajadzēja pieķert. Dokumentu vesels lērums: zīmītes, piezīmju grāmatas, vēstules, telegrammas, pārveduma kvītis, čeki un citi papīri. Savāca visu. Pat tēva, gleznotāja Ugas Skulmes, piezīmes." Visu šo bagātību nogādāja taisnā ceļā uz čeku. Izmeklē gan prokuratūra, taču apskati veiks drošībnieki. Tā būs ērtāk un pareizāk. Grutupam liks vien parakstīties uz apskates protokoliem. It kā viņš būtu šos dokumentus pētījis... Taču nekā tamlīdzīga nebija. Visu pārbaudīja VDK 5. daļas 1. nodaļa. Pārbaudīja un pētīja pats nodaļas priekšnieks apakšpulkvedis Voldemārs Gothards.32 Viņš arī apskates protokolu sastādīja. Ne Līnis, ne Mazais uz to nebija spējīgi. Tas pa spēkam vienīgi Gothardam. Viņš bijušais izmeklētājs. Raksta gludi un sakarīgi. Pat ar zināmām literārām dotībām. Teksts lasās ātri un raiti. Viss vajadzīgais izcelts un pasvītrots. Arī citāti atlasīti. Tie liecina, ka izņemtie dokumenti pauž vien nacionālismu un fašismu...
Vēl pirms lietas sākuma pārbaudīja Skulmes darba vietu — Valsts mākslas akadēmijas zinātnisko sektoru. Arī tur glabājas vesela bagātība. Lai to izvētītu, rīkoja slepenu kratīšanu.'3 Divdesmit trešā aprīļa naktī Mākslas akadēmijā ieradās VDK vīri. Visiem pa priekšu Līnis ar Mazo. Jau pa dienu šo jautājumu saskaņoja ar akadēmijas prorektoru Induli Zariņu. To izdarīja Dzintars Līnis. Viņi ar prorektoru veci paziņas. Sapratās no pusvārda. Līnim šāda draudzība tikai glaimoja.
Vēl atlika pieteikt starpresoru apsardzei. Taču arī to atrisināja. Viens no apsargiem VDK aģents. Viņš atstāja vajadzīgās atslēgas. Pats uz dežūru nemaz neatnāca. Vien atslēgas nodeva un viss.
Strādāja no vieniem naktī līdz četriem rītā. Ar kabatas lukturīšiem. Cik nu varēja, izšķirstīja un pārlapoja. Neko tādu gan neatrada.
Kamēr šie pa sektoru "grāmatas lasīja", citi uz ielas dežurēja. Skatījās, lai sveša acs to nemanītu.
Divdesmit piektā aprīļa rītā uz Mākslas akadēmiju aizsūtīja daļas prokuroru Dātavu.34 Viņa pienākums aizzīmogot telpas. Viss kā pēc notīm un izmeklēšanas kanoniem.
Pirmā operācijas diena izplānota un īstenota. Rubikona pārkāpta. Figuranti pārsteigti un izkratīti. Darbiņš padarīts. Ar ko tas beigsies, rādīs laiks un izmeklēšana.
***
Tikmēr izmeklēšana jau bija sākusies. Tās noteikumi skarbi: likties virsū un neatlaist... Spiest, kamēr atzīstas. Pratināt uzbrūkoši... kalt dzelzi, kamēr karsta!
Pie Jurģa Skulmes vēl ritēja kratīšana, kad uz prokuratūru atveda Valdu Vilīti. Taisnā ceļā no dzīvokļa... Vēl dzīvi siltu un apstulbušu. Un uzreiz vērsim pie ragiem: vai pazīst Jurģi Skulmi? Kad ar to iepazinusies? Kādas attiecības ar pēdējo u. tml. Jautājumi tieši un nepārprotami. Tie birst kā no pārpilnības raga. Taču uz beigām paši skarbākie...
"Vai jums ir zināms par Skulmes nacionālistisko darbību?" nedaudz griezīgā tonī ieprasījās izmeklētāja Dzintra Lūkina.
"Man par to nekas nav zināms..." gandrīz automātiski attrauca Valda. Taču sekoja nākamais jautājums:
"Vai viņš vāca nacionālistiska satura materiālus? Un, ja vāca, tad kādā nolūkā?"
"Par to es... nezinu," pratināmā palika pie sava.
Pēdējais jautājums vēl tiešāks:
"Vai esat no ārzemēm saņēmusi naudas līdzekļus un mantas?"
"Nē..." izbijusies nomurmināja Vilīte.35 Šis jautājums gandrīz izsita jauno sievieti no līdzsvara. Domas šaudījās kā negudras. Vai tiešām Jurģis kaut ko izstāstījis? Nevar būt... Valda sevi mierināja. Tagad tikai jāiztur. Lai tur lūst vai plīst, bet jāiztur.
Tikmēr blakus kabinetā pratināja Ādamu Osiņu. Jau vecu un labsirdīgu vīru. Viņš dzīvojis pie Skulmes. Palīdzējis saimniecības darbos. Cilvēks pieredzējis. Par vācu laika "grēkiem" sēdējis pat cietumā. Dabūjis veselus piecus gadus. Un par ko?! Par to, ka okupācijas laikā strādājis darba biržā...36
Arī viņam prasa par Jurģi. Taujā par radiem, draugiem un paziņām. Prasa par kādu Izu Cielēnu (*Izabella Genmarkere (Cielēna). Bijušā Latvijas ārlietu ministra Fēliksa Cielēna meita) no Zviedrijas: vai pazīst tādu un ko var pastāstīt? Taču Osiņa atbildes stingras. Viņš neko nezin. Jā, Izu pazīst, bet vai Jurģis tai devis kādas ziņas vai materiālus, nezina. Arī par emigrantu grāmatām neko pastāstīt nevar. Tādas nav nedz redzējis, nedz lasījis. Pats pa vakariem študierējot Alberta Jansona Tumša nakte, zaļa zāle.
Pēdējais jautājums pavisam dīvains: vai Skulmes mājās nav ierīkotas kādas diskrētas slēptuves? Arī šoreiz atbilde noliedzoša: viņš par tādām pirmoreiz dzirdot!37
Prokurors Dātavs vien paraustīja plecus un pratināšanu beidza.
Ap diviem pēcpusdienā uz prokuratūru atveda Modri Slavu. Tieši no Kauguriem. Viņu pratināja prokurors Mūris. Tas pats, kas Modri kratīja. Jautājumi gan par dzīvoklī atrastajām kartēm, gan Hitlera grāmatu Mein Kampf. Bet galvenokārt par Skulmi: vai darījis viņa labā kādus darbus un saņēmis par to atlīdzību. Taču atbildes lika vilties. Nekā kompromitējoša. Vien normālas darba attiecības.38 Arī pratināmā attieksme augstprātīga. Atcirtis tā, ka pat jautāt negribēsi. "Ir nu gan ciets rieksts gadījies," nodomāja Mūris. Gan Guntis Grutups tiks ar viņu galā...
Nākamajā dienā izsauca pašu Jurģi Skulmi. Izmeklētāja kabinetā ienāca pagara auguma, pilnīgs un nedaudz lācīgs vīrs. Ienācējam bija ap gadiem piecdesmit. Mati tumši un kupli. Uz acīm masīvas brilles. Skats pakļāvīgs un nervozs. Ģērbies gaiši rūtainā pusjakā. Ap kaklu brūna šalle. Seja interesanta. Nedaudz masīvs zods, biezas, jutekliskas lūpas.
Cilvēks... haotisks. Tā viņu pirmajā pratināšanā raksturoja Valda Vilīte.
"Inteliģents..." nodomāja pie sevis prokurors, "pēc spītnieka neizskatās. Arī mēli diezin vai turēs... Tāds iedomīgs, pašpārliecināts mīkstmiesis. Ar tādu mēs tiksim galā."
Izmeklētāja kabinets — tāds būcenis vien ir. Tik vien kā rakstāmgaldam un seifam vieta. Ja ienāk kāds apmeklētājs, telpa pilna. Nav, kur apgriezties.
Novērtējis pratināmo, Grutups sāka ar anketas datiem: Skulme Jurģis Ugas dēls, dzimis 1928. gadā Rīgā, bezpartejisks, latvietis, izglītība augstākā, mākslas zinātņu kandidāts. Agrāk nesodīts, dzīvo civillaulībā, strādā Mākslas akadēmijā par sektora vadītāju. Pēc profesijas... gleznotājs.
Izvilcis sešas smalkā rokrakstā aprakstītas lapas, izmeklētājs tās uzrādīja Skulmem. Trīcošiem pirkstiem paņēmis lapiņas, pratināmais tās steigā pāršķirstīja.
"Jūsu?" ironiski smaidot, ievaicājās prokurors. "Jā, manējās..." apstiprināja Skulme.
"Pastāstiet, no kura laika nodarbojaties ar informācijas vākšanu?"
Izmeklētāja balss tāda ledaina. Tā necieta iebildumus.