Arī seja simetriska. Viss savā vietā: gan deguns, gan ausis, gan lūpas un zods. Pat frizūra atbilstīgi kanoniem. Septiņdesmitajos nēsāja tādus garākus matus. Ne gluži kā Bēthovenam vai Šopēnam. Bet tuvu tam. Tāda mode. Toreiz apģērbam un frizūrai bija svars. Nebija jau, ar ko izcelties. Vien ar kādu importa mantu vai apģērbu. Toreiz tas skaitījās šiki. Arī drošībniekiem sava mode: vienmēr tumšs uzvalks, kaklasaite un importa kurpes. Tā noteicis ģenerālis Avdjukevičs. Lai viss būtu solīdi un sterili. Nekādu vaļību. Arī mati nedrīkst būt gari. Par bārdu nemaz nerunājot. Visi kā tādi Džeimsi Bondi. Jau tas viņus atšķīra no pārējiem. Nav kā prokuratūrā vai milicijā. Tur staigāja daudz pieticīgāk un skopāk. Iespējas mazākas... Neviens tev neskries un nepiedāvās importa mantu. Drošībniekiem citādāk. Katrs gatavs pakalpot un pielīst. Viņi veido "orgānu" eliti. Neaizstājami un neaizskarami.
Ienācis kabinetā, Modris noskurinājās. Tāda pati šaurība kā viņa dzīvoklī. Ne tādu viņš bija iedomājies prokuratūru. No ārpuses jau varena ēka, rotāta statujām un mūra lējumiem. Bijusī franču vēstniecība. Arī kāpnes uz otro stāvu greznas. No pašas grīdas līdz griestiem zeltīts spogulis. Nu gluži kā pilī. Taču jo augstāk kāpa, jo pieticīgāk. Pati izmeklēšanas pārvalde iekārtota pažobelē. Kā citādi nosauksi šo telpu? Šaurība un pieticība. Vien priekšniekiem kabineti plaši un respektabli. Pārējie dzīvo saspiestībā. Trīs četri cilvēki vienā telpā. Taču toreiz neviens nesūdzējās. Nebija arī pieņemts. Kā ir, tā jāstrādā. Vienīgi izmeklētājiem nedaudz ērtāk. Katram pa būcenim. Lai sveša acs neredz vai auss nedzird.
Piedāvājis apsēsties, izmeklētājs lietišķi ievaicājās:
"Jūs esat Slava?"
"Jā... Saņēmu pavēsti... Mani jau vienreiz pratināja..."
"Zinu jau, zinu," pārtraucis runātāju, noteica Grutups. "Mums te radušies vēl vairāki jautājumi. Savulaik Jurģa Skulmes uzdevumā jūs Valsts bibliotēkā fotografējāt plakātus. Precizējiet, kad šī fotografēšana notika? Kādus plakātus fotografējāt, un kas deva atļauju?"
"Fotografēju septiņdesmit piektajā. Tas bija manas darba vietas — institūta — plāna darbs. Atļauju deva institūts."
Pierakstījis atbildes, prokurors uzdeva nākamo jautājumu:
"Cik tieši plakātu kopiju izgatavojāt, kam tās nodevāt, un kādu atlīdzību saņēmāt?"
Jautājumi raiti un tekoši. Tikpat precīzas arī atbildes:
"Pavisam izgatavoju ap trīssimt plakātu. Fotogrāfijas nodevu kopā ar negatīviem. Tiem visiem jāatrodas Mākslas akadēmijas vēstures sektorā... Par darbu saņēmu simt piecdesmit rubļu. Visa nauda palika manā rīcībā. Ar Skulmi nebija jādalās..."
"Vai emigrantu literatūru esat fotografējis?" negaidīti ieprasījās Grutups.
"Nē! Ar šādu literatūru man nav bijis izdevības iepazīties... Kur nu vēl fotografēt?!" bez mazākā mulsuma noskaldīja pratināmais.
"Bet ar latviešu emigrantiem esat ticies? Ja esat, tad kādā sakarībā un ar ko tieši?"
"Jā, esmu..." bridi padomājis, noteica Slava. Uzskaitījis pāris radinieku, ar kuriem ticies, viņš šķelmīgi pasmīnēja un sāka stāstīt par kādu austrālieti... Esot atbraucis tāds Balderis. Interesējies par latviešu fotogrāfijas vēsturi, vēlējies nopirkt kādas bildes. Taču cilvēks izrādījies nekompetents. Par fotomākslas vēsturi neko nav zinājis... Vienīgi tāda pārgudra muldēšana...
Kad vēlāk Grutups to atstāstīja Līnim, vecais opers kļuva zaļš no dusmām. Tavu nekaunību! Slava sācis stāstīt par VDK aģentu "Helēnu", kuru savulaik viņam piesūtīja. Ir nu gan "nahals"... "Atkodis" viņu cilvēku un vēl prokuroram stāsta. Liek lai ieprotokolē. īsti kumēdiņi... Še tev emigrants! Gribējāt dzirdēt... nu tad klausieties!
Tālāk gāja vēl interesantāk. Grutups izvilka Modra dzejoļus. Tos pašus, kurus atrada kratīšanā.
"Sakiet, Slava," nedaudz griezīgi iejautājās izmeklētājs, "jūsu dzīvoklī tika izņemti dzejoļi. Starp tiem kāds ar nosaukumu "Veltījums draugam". Dzejolis beidzas ar vārdiem: "Ak, Dievs varenais, sūti vīrus, sūti tos..." Kas šo dzejoli sarakstījis? Kad un kādā nolūkā? Vai varat pastāstīt par šā sacerējuma politisko saturu?"
Modris nedaudz piesarka, taču nomierinājies sāka stāstīt:
"Dzejoli sacerēju tā ap sešdesmit sesto gadu. Nekāda speciāla nolūka tur nav... Sava veida atziņu reģistrācija. Neesmu to popularizējis. Arī politiku tur nesaskatu."
"Bet dzejoļa otrais pants?" iebilda izmeklētājs. "Nu paklausieties, ko jūs rakstāt:
"Dejojiet, dēli, dziediet, meitas. Karojiet, dēli, dzemdējiet, meitas. Neatņem mums vietu mūžībā, Smirdošā, brutālā roka. Smejiet tam sejā un Spiediet zemē Bez viltus un naida, Kaut pretinieks stiprs."
Par kādu brutālo, stipro pretinieku jūs šeit runājat? Pret ko aicināt cīnīties? Gribat vēl kādu gabalu dzirdēt? Cik saprotu, tur tiek runāts par latviešiem:
"Tu viens, citus alkstošs — Tev briesmas draud — izkust daudzos. Ne izzust tev, bet pašam būt, Spēcīgam vienam, nepakļāvīgam kā cits Tevi glābs, kad sitiens ķers briesmīgs."
Nolasījis fragmentu, prokurors iejautājās: "Par kādām briesmām jūs šeit runājat?"
Šķita, pratināmais ir pilnīgi mierīgs. Raitā un kaismīgā balsī viņš sāka skaidrot savu garadarbu:
"Ar brutālu, stipru pretinieku es domāju jebkuras negatīvas parādības... Arī cilvēkus, kuri traucē normālai sabiedrības gaitai. Pie negatīvām parādībām pieskaitu egoismu, bezprincipialitāti, godkārību, šovinismu, varaskāri, pasivitāti un kalpošanu tīri materiālām interesēm. Pret šīm parādībām es arī vēršos, aicinu pret to cīnīties.
Arī briesmas es traktēju kā tīri cilvēcisku tieksmi pakļauties gļēvumam. Esmu izvērsis šo principu, taču vienlaikus konkretizējis attiecībā uz latviešiem. Tas ir tāpēc, ka es piederu latviešu tautai. Tur nav nekā nacionālistiska. Nacionālistiskiem dzejoļiem trūkst vispārcilvēciska fona. Tie izceļ savu nāciju uz citu tautu nicināšanas rēķina. Mans dzejolis ir tikai nacionāls, jo iestāties par savu tautu nenozīmē būt pret citām tautām."
To dzirdot, Grutupam palika mute vaļa... Tādu ekvilibristiku viņš nebija gaidījis. Un viss tik veikli un raiti. Pat piekasīties grūti. Diezgan loģiski un sakarīgi. Ko tādam pārmetīsi, par ko apsūdzēsi? Vai tad mājās nedrīkst dzejoļus rakstīt? Sēdi un raksti. Tāpat vien — prieka pēc. Slava vēl piebilda, ka neesot tos popularizējis... Laikam Kriminālkodeksu studējis. "Jā..." nodomāja pie sevis izmeklētājs, "šī publika vilku no meža izmelos. Tādam būs grūti kaut ko piešūt..."
"Labi..." norūca pie sevis prokurors. Viņš instinktīvi juta, ka no ierastās pašpārliecinātības nav ne vēsts. "Iesim tālāk. Kratīšanā jums izņēma sacerējumu "Esiet neaizstājami!". Es jums nocitēšu kādu fragmentu no šā darba: "Ir tik daudz piekritēju mums, ka reizēm uzmācas doma par viņu nevajadzīgumu, pat kaitīgumu. It kā būtu sevišķa labvēlība — atzīt sevi par piederīgu latviešu tautai un lamāt krievus...
Domās esi pilnīgi brīvs un uzdrošinies nerēķināties ar šķietamo realitāti. Tā apgalvo, ka nekas nav iespējams. Met savu domu un cerību kvēlošās bultas nākotnē! Tās iezīmēs un parādīs nākotnes ceļus. Pateiks, kas jādara šodien, lai kaut kas rastos rīt... Toties darbībā ievēro piesardzību. Nesteidzies. Nevar gribēt labu ražu stundu pēc sējuma. Rūpīgi atlasi sēklu...