Kauns un noziegums ļaut citu gribai valdīt pār sevi, domāt citu domas. Darīt to, ko liek citi... Negaidi! Gaisos vēl arvien kaujas Lāčplēsis ar Melno bruņinieku... Sasper, Pērkon! Iztīri gaisu! Šī smirdoņa vairs nav paciešama...""
Nolasījis fragmentu, prokurors sēca no dusmām:
"Kas ir tie, kas lamā krievus? Un kas tā par cīņu, kuru jūs personificējat ar Lāčplēsi un Melno bruņinieku? Vai šeit nav runa par jums zināmās nacionālistiskās grupas darbību?!"
Izmeklētāja balss draudīga. Tā neko labu nesolīja. Arī pratināmais piesarcis.
"Pilnīgi izslēgts..." viņš satraukumā nobēra. "Es šeit nerunāju ne par kādu nacionālistiskas grupas darbību... Tas ir izslēgts... Neko citu piebilst nevaru."41
Pēc pēdējās Slavas atbildes kabinetā iestājās klusums. Izmeklētājs nervozi pārcilāja papīrus. Jau tāpat bija skaidrs, ka pratināšana beigusies. Ko tādam prasīsi? Cilvēks spītīgs un nepakļāvīgs. "īsts nekauņa!" nodomāja pie sevis prokurors. Viņš vēl ilgi nespēja atgūties un nomierināties: nu pagaidi tikai! Iešu es ar tevi te ņemties! Lai ar šo spītnieku komiteja tiek galā...
Drošībnieki jautājumam piegāja tīri praktiski. "Aplika" Modri Slavu ar aģentiem tā, ka nepakustēsi... Slepenie ziņojumi plūda straumēm. Septiņdesmit septītā gada trīsdesmitajā jūnijā par Slavu ziņoja kāds "Ansis": Modris kritizējis jauno konstitūciju. Teicis, ka tā vairošot tikai krievu pieplūdumu Latvijā. Visi šķēršļi noņemti. Jebkurš Padomju Savienības pilsonis automātiski kļūst par Latvijai piederīgu. Rietumos gan šo konstitūciju slavē. Esot demokrātiska. Taču tā ir tikai šķietamība.42
Arī aģents "Sīmants" (*Ar pseidonīmu "Sīmants" darbojās kāds dramaturgs, literatūrzinātnieks un rakstnieks, M. Slavas kolēģis no Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta. Ētisku apsvērumu dēļ nevēlos viņu nosaukt, cerībā, ka viņš pats kādreiz izstāstīs par savu kalpošanu Valsts drošības komitejai (GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 18. lpp.)) stāsta, ka "objekts" slavējis sociāldemokrātus, īpaši Bruno Kalniņu. Uzteicis arī emigrantu filozofiskos sacerējumus. Esot sajūsmā par Valda Grēviņa feļetoniem. Tāpat par latviešu folkloru. Tā visas kultūras pamats. Bez folkloras latviešu nācijai draud bojāeja. Tāpēc jāpretojas krievu kultūras ekspansijai visiem spēkiem. Cita ceļa nav.43
Ļoti negatīvi noskaņots pret ebrejiem. Latviešiem jādraudzējas ar igauņiem, lietuviešiem, skandināviem un indiešiem. Bet no ebrejiem jāturas pa gabalu. Tā par Modra teikto ziņojis aģents "Ansis".44
Vēl kāds "Aivars" brīdināja komiteju, ka Slava sarunās ar draugiem apspriežot jautājumu par Latvijas atdalīšanu no Padomju Savienības. Pārrunājot gan Solžeņicina darbus, gan latviešu kultūras, valodas un ieražu problēmas. Arī ārzemju radio klausoties.45
Modris Slava drošībnieku redzeslokā nokļuva jau pirms astoņiem gadiem. Sešdesmit devītā gada trīsdesmitajā novembrī viņš, vēl students būdams, apciemoja rakstnieci Vizmu Belševicu. Rakstniece ar studentu daudz ko pārrunāja. No mākslas jautājumiem pārgāja pie literatūras. Modris piedāvāja finansēt kādu darbu par padomju īstenību. Faktiski aicināja uzrakstīt pretpadomju romānu. Arī nosaukumu izdomāja: "Neredzīgā Indriķa piezīmes uz Livonijas hronikas malām".46
Abu saruna raita un saistoša. Vien bēda, ka drošībnieki to ierakstījuši. Belševicas dzīvoklī uzstādīta noklausīšanās aparatūra. Ieurbušies no augšējā stāva dzīvokļa. Kaimiņam sastāstījuši visādus pekstiņus — esot jārūpējas par valsts drošību. Viņu dzīvoklī tikšot uzstādīta kāda īpaša aparatūra. Kāda, to, protams, neteica. Saimnieka prombūtnē noņēma parketa dēlīšus, izzāģēja melno grīdu, izgrāba zemgrīdas pildījumu un tad ar urbīšiem līdz Belševicas dzīvokļa griestiem. Beigās ar pašu smalkāko borīti nonāca līdz griestu apmetumam. Jāstrādā uzmanīgi — tā, lai caurums iznāktu mikroskopisks. Arī apmetums nedrīkst nokrist. Tālākais jau tīrākā tehnika: griestos ievietoja skaņu caurulīti. Tās galā mikrofons. Tālāk ekranizēti vadi, pastiprinātāji un austiņas. Dzirdēja visu tā, it kā paši sēdētu pie rakstnieces galda un tērzētu.
Kad augšējā dzīvokļa kaimiņš atgriezās savā mājoklī, viņš varēja tikai zīlēt, kādu gan aparatūru viņa dzīvoklī uzstādījuši. Pēdu nekādu. Viss sakārtots nevainojami. Arī parkets savā vietā.47
Tā, runājot ar Vizmu Belševicu, Modris Slava iekrita. Kompetenti cilvēki noklausījās un nosprieda: šis puisis ir jāpieskata.
Drošībnieku pacietības mērs bija pilns septiņdesmit septītā gada rudenī. Septiņpadsmitajā novembrī viņa darba vietā, A. Upīša valodas un literatūras institūtā, ieradās četri VDK vīri. Gāja taisni pie institūta direktora, akadēmiķa Jāņa Kalniņa. Vēlāk uz direktora kabinetu izsauca Modri Slavu. Izsauca un ar lielu pompu šo grēkāzi aizveda. Iesēdināja melnā Volgā un uz milicijas pārvaldi prom. Turpat iepretī Centrālajai stacijai. Jābrauc vien nieka pārsimt metru, bet šie ar Volgu... Lai būtu respekts. Lai pārējiem mācība.
Tajos gados čekai milicijas pārvaldē bija savas telpas un kabineti. Ļoti ērti un konspiratīvi. Arī upuris neizpratnē — aizveduši uz miliciju, bet pratina čekisti.
Ņēmās Modri Slavu kaunināt, strostēt un draudēt. Taču šis nekā: neatzīst savu vainu un punkts. Dariet, ko gribat! Beigu beigās viņam izteica oficiālu brīdinājumu.48
Kamēr vieni pratināja, citi slepus viņa mēteļa apkaklē iešuva "Sputņiku49" Tādu miniatūru mikrofonu. "Sputņiks" darbojās godam. Baterijas kalpoja divas dienas. Tad varēja dzirdēt visu, ko "objekts" runā. Iet cilvēks pa ielu un sarunājas. Pēc divsimt metriem seko mašīna ar rāciju un noklausās. Ļoti ērti un konspiratīvi. Atnāk "objekts" mājās, pakar gaitenī mēteli, bet istabā viss dzirdams. Kontrole pilnīga.
Lai noskaidrotu Modra Slavas kontaktus, pa pēdām viņam nosūtīja ārējās novērošanas darbiniekus. (*VDK ārējās novērošanas jeb 7. daļa komplektējās pamatā no krieviem. Latviešu tur bija maz. Arī valodas zināšanas neprasijās. Tik vien kā labas novērošanas spējas un izturība. 7. daļas darbība ritēja savrup no pārējām VDK struktūrām. Konspirācijas labad "semjorkas" darbinieki pat Stūra mājā nedrīkstēja rādīties. Arī VDK apliecības viņiem nedeva. Tās glabājās daļas priekšnieka seifā. Ikdienā uz rokas vien milicijas piesegdokumenti) Lai staigā pakaļ un skatās. Lai fiksē katru, kas ar "objektu" tiekas.
Norīkoja divas brigādes. Katrā pieci cilvēki. Uzmana kā īstu spiegu. Piefiksē katru soli un tikšanos. Pirmais maršruts pavisam īss. Modris Slava sazvanīja kādu draugu un steidza no Zinātņu akadēmijas uz "Dieva ausi" — populāru kafejnīcu. Arī vieta interesanta — bijusī pareizticīgo katedrāle. Tagad — Zinību nams un planetārijs.
Pie akadēmijas jau dežurēja mašīna un gaidīja, līdz "objekts" parādīsies. Cilvēks iznāca un steigā devās uz trolejbusa pieturu. Kāds no aģentiem neuzkrītoši sekoja upurim. Viņa uzdevums vienkāršs: iekāpt trolejbusā un pavadīt Slavu. Aģenta ekipējums nopietns. Vidukli apjož plata josta. Gluži tāda kā skursteņslauķim. Tajā iemontēta rācija ar akumulatoru. Pats ietinies vadu vados. Uz krūtīm zem krekla piesprausta sarunu ierīce, neliela spīdīga metāla poga. Aiz jakas apkakles aizbāzts pastiprinātājs. Tajā dzirdēsi maiņas vecākā pavēles. Tad vēl vibrators. Ierīce piestiprināta miesai. Ar tās palīdzību aģentam raidīs nosacītus signālus: kad gaidāms "objekts", bet kad jāpaiet malā, lai uzklausītu norādījumus un instrukcijas. Kabatā rācijas pults. Tajā iemontēti vairāki slēdži. Tie maina režīmus: no vibrācijas uz skaņas signālu. Var ieslēgt arī pārrunu ierīci. Pats centrālais slēdzis — ļoti ērts. Taustiņš pielāgots īkšķa formai. Tad vēl antena — izolēts vads, kas ielaists bikšu starā. Vienīgi jāuzmanās, lai antenas gals nelīstu ārā...