Ari par pašu kongresu rakstītājs nicīgs — visas runas saskaņotas, un referenti iepriekš noteikti. Tikai štata uzstāšanās, un tāda pati arī valoda. Ja nu vienīgi tēlniece Lea Davidova-Medene. Tā kritizējusi neprofesionālisma garu un draugu būšanas lielo pasūtījumu sadalē. Vārdā jau nevienu nav saukusi, taču aplausi visskaļākie.
Nosaukti visi jaunās valdes locekļi. Raksturojumi vairāk vai mazāk informatīvi. īpaši gan norādot izlēcējus un aktīvistus. Arī radu raksti pieminēti. Pārskats pilnīgs. Liec kaut vai vēstures grāmatā.
Mākslas tēma rakstītājam nav sveša. Tiek minēti arī citi vīri. Tā Vilis Krūmiņš, kādreizējais CK sekretārs, saņēmis LPSR Nopelniem bagātā dabas aizsardzības darbinieka nosaukumu. Autors gan ir saudzīgs pret viņu, minot, ka savulaik Krūmiņš cietis savu nacionālo uzskatu dēļ. Cita lieta — bijušais Alūksnes rajona izpildkomitejas priekšsēdis Kārlis Ūbele. (***** Teiktais atbilst patiesībai. Kārļa Ūbeles valdīšanas laikā tika nograuts Zeltiņu baznīcas tornis. Ari zvans pārkausēts. To apstiprina arī pats Kārlis Ūbele) Šis vīrs sešdesmitajos gados postījis Zeltiņu baznīcu. Licis pārkausēt tās zvanu. Ari baznīcas inventāru aizlaidis zudībā un postā.
Vēl daži vārdi par Krišjāņa Barona pieminekļa celtniecību. Arī šis projekts esot atlikts. Latvijā iecerēti tikai Ļeņina un Sarkanās Armijas karavīru pieminekļi. Kā izņēmums vērtējams monuments Andrejam Upītim un kapa piemineklis Vilim Lācim.
Tad vēl par Gorkija ielas tiltu, kas sapostīs Vecrīgu, un Ģederta Eliasa deviņdesmitās dzimšanas dienai veltīto gleznu izstādi.
Nobeidzis mākslas tēmu, autors ķērās pie vēstures. Vispirms par 1940. gada 17. jūniju. Par nekārtībām Rīgas ielās un strādnieka Kriša (*Pāvilu Krišu 1940. gada 23. jūnijā ar lielu pompu apglabāja Raiņa kapos. Bēru gājiens virzījās pa Lāčplēša, Brīvības un Miera ielu. Oficiāli tika paziņots, ka Krišu noslepkavojusi "fašistu policija". Taču patiesībā Krišu varēja nošaut krievu tankisti, jo viņš pārāk tuvu līda Rīgā ienākušajiem tankiem (sk. Cīņa 1940., Nr. 7 un Nr. 9)) bojāeju: neviens šāviens Rīgas ielās nav atskanējis. Arī par strādnieka nošaušanu viss esot blēņas. Krišs nebija pagrīdnieks un revolucionārs. Par viņa nošaušanu pat ceka neko nezināja. Cilvēku atrada beigtu uz ielas. Par nāves iemesliem ziņu nebija. Vēlāk to "pierakstīja" Latvijas policijai: esot nošāvuši nabaga strādnieku.
Pēcāk "varoni" ar pompu apglabāja. Turpat Raiņa kapos. Vēl pirms tam lielo iesvētīšanas krustu nozāģēja. Šo "varoņdarbu" veica Elmārs Briedis (**Rakstnieka Viļa Lāča brālēns) un kāds Kalnietis. Vēlāk krustu pār žogu pārsvieduši, un lieta darīta. Tā, lūk, ar vēsturi. īsi un skaidri. To visu autoram stāstījis kāds bijušais pagrīdnieks un to dienu aculiecinieks Arvīds Pumpurs.
Jau minētais Pumpurs — īsts autora atradums. Viņš zina visu. Ari par to, ka pirmos pēckara gadus Latvijā visu noteicis īpašs Maskavas sūtīts Orgbirojs. (***Teiktais atbilst patiesībai (sk. Latvija Otmjā Pasaules karā. Rīga, 2007., 409. lpp.)) Latvijas čeka tikai skata pēc. īstie saimnieki bijuši viņi — vienpadsmit no Maskavas sūtītie krievi. Tie visu noteikuši un izrīkojuši. Metropole vietējiem nav ticējusi. Kas vispār pēc kara latvietim ticēja?! Pat Plāna komiteju vadījuši trīs četri Maskavas pārstāvji. Tad vēl centra sūtīts Statistikas pārvaldes pilnvarotais un citi čini. Visi krievi — neaizskarami un neaizvietojami. Tā, lūk, ar demokrātiju un vietējo pašpārvaldi. Nekādas pašdarbības un brīvdomības. Visu noteiks un izrīkos Maskava.
Arī par vietējo pašpārvaldi šķebīgi: lai pienācīgi atalgotu vadošos ierēdņus, līdzās algai izsniegtas aploksnes. Vēlāk šo sistēmu uzlaboja: naudu izsniedza Krājkasē. Turpat pie Ministru Padomes — iepretī Kirova ielai. (****Rakstītais atbilst patiesībai. Tāda sistēma pastāvēja. Arī par īpašu Krājkasi taisnība. To apstiprina tā laika valdības locekļi un līdzgaitnieki. Kirova iela tagad pārdēvēta par Elizabetes ielu) Tur katram savs konts. Naudu saņēma visi — valdības un kolēģijas locekļi, vadošie partijas un izpildu komiteju darbinieki. Apjoms iespaidīgs. Ministram — trīsarpus algas. Vietniekam nedaudz mazāk — tikai divarpus. Nodaļas vadītājam vēl par kārtu zemāk. Hruščova laikā sistēmu "uzlaboja". Naudas izmaksas nedaudz samazināja.
Arī par Vili Lāci un Andreju Upīti Pumpurs zina stāstīt. Tiem algas nav maksājuši. Eksistējis vien "atvērtais konts" — ņem, cik gribi, un tērē uz nebēdu. Tajā pašā laikā veco boļševiku klubā pārtikas apgādes grūtības. Ieviesti īpaši taloni. Vienreiz pa desmit dienām kilograms desas, kārba konservu un burka marinētu importa tomātu. Nu ļoti pieticīgi un skopi. Ne velti vecais pagrīdnieks Pumpurs aizrunājies līdz Latvijas okupācijai un Palestinas atbrīvošanās kustībai. Salīdzinājis abas šīs lietas un vēl brīnījies, kādēļ Baltijas valstu apvienība necenšas kļūt par novērotāju Apvienoto nāciju organizācijā. Palestinas atbrīvošanās kustība sen jau tādas tiesības izcīnījusi.
Pabeidzis vēstures tēmu, rakstītājs pievērsās pārtikas problēmai — gaļas apgāde sliktāka nekā jebkad. Veikalu vitrīnas tukšas. (*Padomju gadu pārtikas grūtības ir vispārzināms fakts, kas nav jāpierāda) Ja kaut ko "izmet", rindas garu garās. Un tad vēl nav garantijas, ka dabūsi. Pienāk tava kārta, bet lete jau tukša. Ja nu vienīgi tirgus, bet tur citas cenas. Par cūkgaļas kilogramu prasīs astoņus rubļus. Rīgā trūkst pat kartupeļu. Ja parādās, rinda divu stundu garumā. Nesen Liepājā radies konflikts. Krāvēji atteikušies strādāt. Protesta iemesli vienkārši — cilvēki negrib, ka visu gaļu sūta uz Krieviju. Lādē vagonos un prom. It kā pašiem nevajadzētu. Stāsta, ka Lietuvā kādam gaļas vilcienam riteņi piemetināti sliedēm. Kā šis sācis kustēt, noārdījis visu ceļa plātni. (**Šiem faktiem nav nedz nolieguma, nedz apstiprinājuma. Tomēr taisnība, ka pārtikas produktu (īpaši gaļas) deficīts radās tā iemesla dēļ, ka pārtikas produktus lielos apjomos izveda uz Ļeņingradu un Maskavu. Tautas neapmierinātība ar šo situāciju bija jūtama it visur. Arī par Lietuvas gaļas vilcienu plaši tika runāts)