Pati vēstule — vienas vienīgas šausmas: cilvēks sarakstījis pilnīgas blēņas, apmelojis padomju valsti un ciniski ņirgājies par komunistiskās partijas vadītājiem. Tādu sūtījumu bail pat rokās turēt, kur nu vēl lasīt. Tādam vieta tikai čekā. Cilvēki tur kompetenti. Visu pārbaudīs, noskaidros un atklās.
Nepagāja ne četras dienas, kā ļaundaris noskaidrots. Cik tur tās mākslas?! Līdzīgus tekstus drukāja zviedru laikrakstā Brīvība. Publikācijas gan anonīmas. Arī paraksta neviena. Tikai pseidonīms — "Observators". Taču stils zināms. Arī rokraksts pazīstams. Autors nemaz nav slēpies... rakstījis ar roku. Pat savu informatoru norādījis — kādu Arvīdu Pumpuru. Kur vēl labāk?! īsta izmeklēšanas klasika. Tāda "rozīnīte" reti kad gadās: cilvēks pašrocīgi uzrakstījis sev apsūdzību. Atliks vien pantu pielāgot un sodīt. Taču ir kāds "bet"... Kurš tad šo vēstuli no Zviedrijas sūtījis? Kas pievienojis aploksni ar Alfa Svensona Zviedrijas adresi? Ne jau nu pats adresāts?! Tādi brīnumi nenotiek... Sūtītājs "jāatrod". Nevar taču prokuroram rakstīt, ka vēstule nokritusi no gaisa... Lai nu cik Vladimiram Laiviņām (*Vladimirs Laiviņš. Dzimis 1923. gadā. Krievijas latvietis. Otrā pasaules kara laikā bruņuvilciena mašīnista palīgs, nodaļas komandieris, karaskolas kursants, baterijas komandiera vietnieks, diviziona izlūkošanas nodaļas priekšnieks, kara prokuratūras izmeklētājs, kara prokurora palīgs, Rīgas garnizona kara prokurora vietnieks. 1965. gadā iecelts par LPSR prokuroru (sk. LRPA, V. Laiviņa personas lieta, 2.-7., 9.-10. lpp.)) tās varas, taču muļķības rakstīt nedrīkst. Jāizdomā ticama versija. Tāda, kurai pat prokurors "noticētu". Beigu beigās vienojās, ka vēstuli no Zviedrijas sūtījis kāds bezvārda patriotiski noskaņots emigrants: atradis, izlasījis un sašutumā nosūtījis uz Dzimtenes Balsi. Versija panaiva, taču ko citu izdomāsi?! Pasaule dīvaiņu pilna. Vai kāds brīnums, ja viens no viņiem atsūtījis vēstuli. Atsūtījis un punkts... Kas to pārbaudīs un pētīs?!
Prokuratūrā gan runāja, ka vēstuli pārtvēris kāds VDK aizkordona aģents. Cik tur patiesības, cik melu? Grūti spriest. Vismaz izklausījās ticami...
Kad pamatojumu atrada, nosauca arī galveno grēkāzi. Tas izrādījās mākslinieks Jurģis Skulme. Viņš anonīmās vēstules autors. Viņš arī "Observators". Apmelojis padomju valsti un ciniski ņirgājies par komunistiskās partijas vadītājiem. Kuluāros melsa, ka Skulme kalpojis amerikāņiem, vācis pretvalstisku informāciju un uzturējis sakarus ar emigrantiem.
Valsts drošības komitejas priekšsēdis nosauca arī galvenos Skulmes līdzdalībniekus — veco boļševiku un personālo pensionāru Arvīdu Pumpuru un kādu Kultūras ministrijas ierēdni Valdu Vilīti.
Lai dokuments izklausītos draudīgāks, pieminēja arī divus lieciniekus — Valkas novadpētniecības muzeja direktora vietas izpildītāju Monvīdu Airi (*Monvīds Aire (1904—1994). Valkas novadpētniecības muzeja zāles pārzinis. M. Airēs uzvārds neatbilst viņa dzimtas uzvārdam Treimanis...) un šā paša muzeja līdzstrādnieci Māru Ķīli. (**Māra Jāņa meita Ķīle (1942—2003)) Šie cilvēki labi zinot par Skulmes pretvalstisko darbību. Abi stāstījuši, ka vaininieks vācis nacionālistiska satura materiālus. Arī Mākslas akadēmija, kur Skulme strādā, esot rūpīgi jāpārbauda. Tur zinātniskajā sektorā viņš savācis plašu klāstu ideoloģiski kaitīgu publikāciju un grāmatu.
Drošības labad minēja vēl kādu mākslinieka grēku: Skulme izšķērdējis valsts naudu. Caur komisijas veikalu iegādājies fotomateriālus. Gādājis tos it kā zinātniskā sektora vajadzībām. Pircis tikai no draugiem un paziņām. Maksājis paaugstinātu cenu un izlaupījis valsti.2
Lai teikto apstiprinātu, sastādīta pamatīga izziņa. Minētas gan summas, gan cilvēki, no kuriem pirkti fotomateriāli. Un tas viss, sākot jau no 1973. gada. Pilnīgs pārskats par pēdējiem četriem gadiem. Nosaukti vienpadsmit uzvārdi. To skaitā Osvalds Poļakovs, Modris Slava, Kristīne Pelda, Valda Vilīte un citi. Darbs pamatīgs. To nevar izdarīt četrās dienās. Tā vien izskatās, ka Skulme pieskatīts jau ilgāku laiku. Visa šā rūpīgā darba autors VDK vecākais operatīvais pilnvarotais majors Dzintars Līnis. (***Dzintars Līnis (1928—2001). VDK vecākais operatīvais pilnvarotais, majors. Galvenais Jurģa Skulmes operatīvās lietas izstrādātājs. Piedalījies arī E. Berklava lietas izstrādē (sk. Latvijas Republikas SAB 2008. gada 6. februāra vēstule Nr. 0-10-10/08/81, adresēta grāmatas autoram)) Viņš arī parakstījis izziņu.3
Nu grēku nasta pilna. Skulme ne vien nacionālists un spiegs. Viņš arī valsts mantas izšķērdētājs. Kas var būt vēl trakāks?! Tāda apsūdzība nevar palikt bez sekām. Arī Longins Avdjukevičs bargs. Lūdz izvērtēt un ierosināt krimināllietu.4
Nu mākslinieka liktenis vien mata galā... Vienīgi viņš pats... Dzīvo neziņā un neko nenojauš.
***
Ideja par Skulmes represēšanu nāca no pulkveža Kučāna, (*Miervaldis Kučāns (1931—1991). Valsts drošības orgānos no 1950. gada. No 1952.—1954. gadam Liepājā. Pēc tam Rīgā. No 1954. gada VDK 1. daļā. No 1974.—1981. gadam 1. daļas priekšnieks. No 1981.—1986. gadam VDK priekšsēdētāja vietnieks. Ģenerālmajors. Neklātienē beidzis Augstāko VDK skolu (sk. Siguldas zonālais valsts arhīvs, 78. fonds, 21. apr., 615. lieta, 1.-12. lpp; LVA, Дело по приему в члены ВКП(б) 1 79, 1.-7. lpp. un citi dokumenti)) VDK pirmās daļas priekšnieka. Tāds padrukns un omulīgs vīriņš ar īstu čekista tvērienu. Mūždien sēdēja, iekrāvies papīros un operatīvajās shēmās. Arī pelnu trauks pilns līdz malām. Izgājis pamatīgu dzīves skolu — no jaunākā leitnanta līdz pulkvedim. No nacionālo partizānu apkarotāja līdz izlūkdienesta vadītājam. Visa dzīve pagājusi drošībniekos. Arī nopelnu gana. Viņam savi rēķini ar mākslinieku...5
Tad vēl Fridrihs Straube-Strauss (**Fridrihs Straube-Strauss (1929—2005). Drošības orgānos no 1949. gada. No 1953.—1954. gadam 7. nodaļas vecākais izlūks. Pēc tam strādājis Madonas, Tukuma un Valmieras rajonā. No 1966. gada darbojies ārzemēs. Pēc atgriešanās iecelts par Ventspils VDK nodaļas priekšnieka vietnieku. No 1972. gada VDK 5. daļas priekšnieka vietnieks. Apakšpulkvedis (sk. LVA, 15500. fonds, 2. apr., 8375. lieta, 2.-14. lpp.; Latvijas Republikas SAB 2008. gada 6. februāra vēstule Nr. 0-10-10/08/81, adresēta grāmatas autoram)) — 5. daļas priekšnieka vietnieks. Cilvēks gudrs un tālredzīgs. Baronu fon Hanu dzimtas ārlaulības atvase. (***Līdz pusaudža vecumam Straube-Strauss dzīvoja pie audžuvecākiem. Karam beidzoties, sakari ar audžuvecākiem pārtrūka. Viņš pat nezināja, kad un kur tie apglabāti. Savās autobiogrāfijās norādīja izdomātus, patiesībai neatbilstīgus faktus) Vīrietis kā bilde. Tāds slavenā krievu čekista, barona fon Pillāra-Pilhaua Latvijas prototips.