Runa īsa, bet skarba. Nekādas žēlastības Skulmem! Arī sabiedrībā viņam nav vietas. Tāds īsumā teikto vārdu saturs un būtība.
Pēc Kruglova uz liecinieku paaugstinājuma kāpa Olga Novacka. Sieviete nedaudz pāri piecdesmit. Maziņa, apaļa un nikna. Mati cieši pieglausti un spīdīgi. Uz acīm brilles. Tās zibeņo un dzeļ. Arī viņa sašutusi.
"Kāds kauns... Kāds kauns!" spalgā balsī iesaucās apsūdzētāja. "Mēs esam satriekti par Skulmes rīcību!"207
Novackai vārdi bira kā pupas. Kas tos visus varēja atcerēties un iegaumēt... Taču nosodījums nepārprotams. Tāda publikas iesildīšana pirms prokurora runas. Tāda neliela priekšspēle un uvertīra.
Tūlīt pēc Novackas piecēlās prokurors Daudišs. Balss nostādīta lieliski. Vārdi spēcīgi.
"Jurģis Skulme, kas padomju varas gados pabeidza Valsts Mākslas akadēmiju un kļuva Latvijas PSR Mākslinieku savienības biedrs un kuram piešķirts mākslas zinātņu kandidāta grāds," svinīgi iesāka prokurors, "atmaksāja padomju valstij par iegūtajām zināšanām un iespēju pilnveidot savu talantu ar apmelojošu sacerējumu izplatīšanu. Pēc emigrantes Genmarkeres uzaicinājuma sēdās pie galda, lai sacerētu melīgus izdomājumus par padomju valsti un sabiedrisko iekārtu. Klaji ņirgājās par mūsu valsts un komunistiskās partijas vadītājiem."
Vārdu virknējums veikls. Šķiet, prokurors dzird savu balsi un lepojas...
Tālāk sekoja lietas apstākļu izklāsts un pierādījumu analīze...
Viss agrāk jau dzirdēts un iegaumēts. Vienīgi prokurora vērtējums... Tas gan palika atmiņā... Ar zināmu patosu un pretenziju uz dzejiskumu Daudišs skaļi skandēja:
"Ar melnu tinti viņš melnu nepatiesību rakstīja..."
"Melna tinte" un "melna nepatiesība" vēl ilgi skanēja ausīs.
Pats runas nobeigums juridiski sauss un precīzs:
"Uzturot celto apsūdzību, lūdzu tiesājamo Skulmi Jurģi Ugas dēlu atzīt par vainīgu un sodīt... ar brīvības atņemšanu uz trim gadiem."
To dzirdot, zālē iestājās kapa klusums. Pats Skulme, šķita, vēl dziļāk iegrima krēslā...
Pēc brīža prokurors turpināja:
"Tomēr, ņemot vērā Skulmes izdarītā nozieguma raksturu un sabiedriskās bīstamības pakāpi, vainīgā personību un atbildību mīkstinošus apstākļus, uzskatu, ka Skulmi iespējams labot un pāraudzināt, neizolējot no sabiedrības, taču īstenojot uzraudzību pār viņu..." Tālākie prokurora vārdi jau viesa cerību:
"Lūdzu Skulmi notiesāt nosacīti, taču obligāti iesaistīt darbā uz minēto soda laiku..."208
Pašā runas nobeigumā sekoja tāds juridisks kalambūrs, ko nepieradušai ausij pat grūti saprast. Tikai viens bija skaidrs — Skulme turpmāk strādās milicijas iestāžu uzraudzībā. Strādās smagu fizisku darbu un izcietīs sodu...
Galanti paklanījies, Daudišs savu runu beidza.
Vēl atlikusi aizstāvja runa un Skulmes pēdējais vārds...
Advokāts runāja formāli un bezkrāsaini. Vienīgi balss tembrs... Tas bija iespaidīgs. Citādi tukša salmu kulšana. Izvilcis pāris Jurģa raksturojumu un vēl dažus papīrus, aizstāvis sāka cildināt Skulmi. Cik viņš labs speciālists un pedagogs. Tad vēl minēja visus Jurģa sabiedriskos amatus un sarakstītās grāmatas. Tas arī viss. Par lietas būtību ne vārda. Arī pierādījumu analīze izpalika. Briģis jau nedrīkstēja tos apstrīdēt vai kritizēt. Taču galīgi pasīvs arī nedrīkstēja būt! Izpelnīsies vēl drošības komitejas neapmierinātību.209 Teiks, ka nohaltūrējis... Vien imitējis aizstāvību... To arī nevar pieļaut... Tāpēc advokāts centās. Dimdināja savu vareno balsi un lūdza piemērot nosacītu sodu.
Tūlīt pēc Briģa vārdu deva Skulmem. Ko gan viņš teiks? Kā izturēsies un novērtēs prokurora vārdus?
Taču Jurģis gauži mierīgs. Piecēlās un labi nostādītā balsī iesāka:
"Atzīstu sevi par vainīgu... Pilnā mērā apzinos sava nodarījuma smagumu. Savu rīcību atzīstu par nosodāmu. Patiesi nožēloju. Tādēļ lūdzu man piespriest tādu sodu, kas ļautu darboties profesijā. Ļaujiet man pierādīt savu vēlmi un labot kļūdu..."210
Teiktais pavisam īss, taču rūpīgi pārdomāts un izsvērts. Arī balss izteiksmīga... Vārdi pauž nožēlu un vainu... No varoņa ne vēsts... Vien pazemība un padevība...
Pēc stundas tiesa pasludināja spriedumu — divi gadi un seši mēneši.21' Tas par pazemību un padevību... Šo cenu Skulme samaksās pilnībā.
Tikmēr zālē apjukums. Neviens īsti nesaprot, kādu sodu Jurģis saņēmis. It kā uz brīvām kājām, taču būs kaut kur jābrauc un jāstrādā...
***
Klausoties apsūdzētā Skulmes pēdējā vārdā, pārņēma dīvaina sajūta. Vai tiešām vara tik spēcīga? Vai tā spēj salauzt ikvienu? Vai šajā namā skanējuši vien nožēlas un padevības vārdi?!
Tā gluži nebija. Nama sienas glabāja daudz dramatisku stāstu. Tās dzirdējušas gan protestus, gan lāstus...
Sešdesmit pirmā gada trīspadsmitajā aprīlī tiesu nama vestibilu un otrā stāva zāli pārplūdināja ebreji... Sabraukuši no visas Padomju Savienības. Ieradušies, lai dzirdētu apsūdzētos latviešu virsniekus... Atskrējuši, lai noklausītos spriedumu!
Drūzma neaprakstāma. Melnīgsnēji cilvēki enerģiski žestikulē, kaut ko pārspriež un gaida tiesu. Daudzi no atbraucējiem runā latviski. Tie bijušie rīdzinieki... Kad tiesas gaitenī gadās kāds no tiesas darbiniekiem, jautājumi birst kā no pārpilnības raga: cikos sāksies tiesa? Vai apsūdzētie jau atvesti? Kas uzturēs apsūdzību, un kas aizstāvēs šos zvērus?212
Šodien Augstākā tiesa uzklausīs pēdējo vārdu un pasludinās spriedumu deviņiem latviešu virsniekiem un kareivjiem. Viņus vaino zvērībās un kara noziegumos. Karš sen kā beidzies... Pagājuši sešpadsmit gadi, taču cilvēkus vēl tiesā...
Apsūdzība varena. Karavīriem pārmet visu: gan to, ka dienējuši Latvijas armijā un aizsargos, gan to, ka četrdesmit pirmā gada jūnijā pretojušies... Pārmet partizānu apkarošanu Baltkrievijā un kāda ebreju miestiņa iznīcināšanu. Uz tiesas svariem visa šo cilvēku dzīve... Par piederību Latvijas valstij būs jāmaksā ar asinīm...
Tauta runā, ka tiesu pasūtījuši ebreji. Esot tāda vispasaules ebreju organizācija... Tā izdarījusi spiedienu un panākusi tiesu...
Ažiotāža milzīga. Jau vairāk nekā mēnesi visas avīzes par to vien raksta. Uz apsūdzēto sola esot nosēdināti slepkavas, ebreju šāvēji un noziedznieki. Visīstākie vilkači... Galvenais no viņiem — kapteinis Jānis Bumbērs. Rokas gar sāniem nostiepis un izliekas par beigtu. Rāms un kluss kā jēriņš... Šaura, sausa, jezuītiska seja... Tajā mierīgs cinisms. Aiz briļļu stikliem saltas un duļķainas acis. Idejisko rūdījumu guvis vēl buržuāziskās Latvijas armijā. Virsnieks. Tādēļ nacionāli noskaņots. Ar vēsu prātu iznīcinājis citu nāciju cilvēkus. Tā raksta kāda M. Bembere un Jurijs Mušins. (*Jurijs Mušins. Dzimis 1923. gada. Žurnālistu savienībā uzņemts 1958. gadā. LETA korespondents ) Nezinu, kas viņi pēc tautības, taču naids pret latviešiem patoloģisks... Visus latviešus dēvē par Hitlera rokaspuišiem... "Nacionālisti tie paši rasisti vien ir," raksta abi korespondenti. "Ienīst citas tautas..."
"Slepkavu acis šaudās kā vajātiem vilkiem... Viņi cenšas novērsties un slēpt savu seju. Apsūdzētais Jevgeņijs Lūsis atrunājas un izlokās. Esot pildījis vien pavēles..." pārmet apsūdzētajam kāds Dāvids Gefters (**Dāvids Samuila dēls Gefters. Daugavpils ebrejs. LETA korespondents. Kara laikā atradies evakuācijā. Deviņdesmito gadu sākumā vēl redzēts A. Rubika prāvā. Vēlāk emigrējis uz ASV) un Mihails Borisovs. (***Mihails Borisovs. Dzimis 1914. gadā. Žurnālistu savienībā uzņemts 1959. gadā. LETA korespondents. Sešdesmitajos gados pārgājis darbā APN. Domājams, VDK darbinieks)