Sekoja stāsts par karceri, metāla knaiblēm, asinīm un mokām. To izstāstījusi, Spīdola iejautājās:
"Un tagad jūs arī nenīdīsiet žīdus?"
"Nē, Spīdola... Es ienīstu bendes un spīdzinātājus. Un man vienalga, vai tie žīdi, krievi, turki vai latvieši." Tomēr Spīdola palika pie sava: "Mūsu bendes tagad ir žīdi..."244"
Zentas Mauriņas eseju nomainīja kāds cits stāsts. Viens no juristiem savulaik dalījās atmiņās. Stāstījis savus piedzīvojumus čekas mājā.
Viņu, sešgadīgu bērnu, kopā ar māti četrdesmit devītajā savākuši drošībnieki. Mātei savs pratinātājs, bet puiku apstrādājusi čekas inspektore... Tāda kalsnēja un sausa ebrejiete. Lauzītā latviešu valodā sieviete uzkliedza:
"Puisīt, tu zini, ka melot nav labi? Tu man, Jānīt, tagad pastāsti, kur ir tavs tētis? Kad tu kopā ar mammu viņu pēdējo reizi redzēji? Es taču zinu, ka jūs tēvu apmeklējat!"
"Es... nezinu," iešņukstējās Jānis. No bailēm bērns pat valodu raustīja.
"Noliec plaukstas uz galda!" uzbļāva inspektore. Zēns izstiepa trīcošos pirkstus uz galda... Sekoja spējš sitiens ar lineālu... Taisni pa pirkstiem. Sāpes neciešamas. Bērns iekliedzās un sāka raustīties... Asaras un vaimanas. Parunāt vispār vairs nevar. Ja arī gribētu ko stāstīt, nevarētu...
Jau pēc daudziem gadiem vēlreiz iznāca sastapt šo sievieti. Sastapšanās liktenīga. Abi sāka strādāt vienā darba vietā — Rīgas 2. tipogrāfijā. Jānis pa vakariem mācās, bet naktīs strādā par burtlici. Turpat raujas arī kāda pavecāka ebrejiete. Vienmēr stāsta, ka savulaik strādājusi čekā. Laiks bijis bargs...
Tāda laipna un izpalīdzīga. Gandrīz vai šefību uzņēmusies pār jauno cilvēku.
Jānis vēl brīnījās, kāpēc viņa tik laba un pretimnākoša. Un vēl par čeku stāsta...
Apskaidrība nāca vēlāk. Jauneklis bija atpazinis savu kādreizējo mocītāju... Arī viņa savu upuri bija atcerējusies. Laikam jau veco ebrejieti sirdsapziņa mocīja... Bet varbūt bailes: ja nu jauneklis viņu atceras? Ko tad? Vēl gribēs atriebties... Bet varbūt viņš sen to aizmirsis... Maziņš taču bija...
Kā ierauga, tā mokās: ir atpazinis vai nav... Tā līdz mūža beigām mocījās...
Vienīgi tēvu Jānis gan nesagaidīja... Pēc aresta viņš vairs neatgriezās.
Guli un prāto. Drūmas domas vien pa galvu šaudās. Un visas par čeku vai čekistiem. Ne velti drošībnieki meklēja Ceihnera Latvijas boļševizāciju. Grāmata saistoša un interesanta. Vēl tagad prātā kāds fragments no šā darba: "Četrdesmit pirmā gada septiņpadsmitajā jūnijā kāda Rīgas krievu avīze publicēja nekrologu: "Četrpadsmitajā jūnijā, izpildot dienesta pienākumus, traģiski gājis bojā darba tautas dēls un mūsu biedrs Nikolajs Kondratjevs." Nekrologu parakstījusi biedru grupa. Četrdesmit parakstu: Antonovs, Aleksandrovs, Broģanskis, Bermans, Vlasovs, Vulfsons, Hiršfelds, Židkovs, Zjūzs, Rafe, Ruvinskis, Cvetkovs, Ceitļins un citi." Uzvārdi interesanti. Neviena latvieša. Tikai krievu un ebreju vārdi...
Aizgājēju Kondratjevu deportāciju naktī nošāva kāds latviešu virsnieks. Nošāva brīdī, kad viņš mēģināja arestēt virsnieka ģimeni...246
Kad Oļegs no pārdomām atģidās, kļuva tā dīvaini... Arī viņš sēž Stūra mājas pagrabā. Apkārt sargi, izmeklētāji... Tikai nav neviena ebreja. Tas laiks, kad viņi te saimniekoja, jau pagājis. Vēl palikušos no čekas iztīrīja septiņdesmitajos gados... Tūlīt pēc slavenās "lidmašīnu lietas". Tagad apkārt vien krievi un latvieši... Krievu, protams, vairāk... Arī valoda tikai krievu...
Tūlīt pēc sprieduma pasludināšanas viņu pārvietoja uz Šķirotavas cietumu... Tur viss sākās no gala: kopīga kamera, pierakstīšanās... Sitieni pa skaustu, krūtīm un vēderu... Arī jautājumi dīvaini... Nekad pa prātam neatbildēsi! Nedod, Dievs, aizņemties un palikt parādā... Ieslēgs skaitītāju. Procenti augs zibens ātrumā... Par tiem būs jāmaksā skaudri...
Tāda, lūk, savas pārliecības un pēdējā vārda cena. Batarevskis to samaksāja un izturēja.
***
Jurģis Skulme atzina savu vainu un nožēloja grēkus. Vara to novērtēja. Viņam sods daudz maigāks. Piespriestas vien "stroikas"! Piespiedu darbi... Ne īsti cietums, ne brīvība... Ne cepts, ne vārīts. Kaut kas pa vidām... Kaut kas pazemojošs un nožēlojams. Vara spēlējas ar viņu kā kaķis ar noķertu peli... Pat uz soda vietu jābrauc par savu naudu! Pazemojoši...
Pirmā pietura Ugāle... Piecstāvīgs baltu ķieģeļu nams... Kopmītne. Viss nodzīvots un nolaists līdz kliņķim. Jurģa miteklis piektajā stāvā: viena istaba, virtuve un vanna. Trīsreiz nedēļā siltais ūdens. Arī iemītnieki trīs... Putekļi nav slaucīti nedēļām ilgi.
Istabā trīs gultas. Dažādiem instrumentiem apkrauts galds. Istabā uz plaukta sakrautas radiodetaļas. Arī virtuvē skan radio... Tikai tāds dīvains — pati kaste atsevišķi un detaļas atsevišķi... Visa tā drazu kaudze tomēr skan... Tā vien šķiet, ka iemitinājies kāds radiotehniķis... Izrādās, nē... Divi no puišiem sametuši naudu un nopirkuši televizoru. Trešais bijis iemetējs. Kā piedzeras, tā ārdās... Vienā reizē izmetis pa logu pulksteni, citas lietas un arī televizoru... Uz plaukta sakrauts tas, kas palicis pāri... Še tev bija — radiotehniķis! Vieni dzērāji un skandālisti.
Dzīvoklis lepns... Pat balkons... No tā visu lieko met ārā... Ātri un ērti...
Kompānija raiba... Pie galda sēž tāds drūms, gadus divdesmit piecus vecs jaunietis. Stāsta par dzeršanām un kautiņiem... Tad viens krievs, kurš pats nezina, par ko iekritis. Ir arī kāds latvietis. Dzērumā izraisījis avāriju. To vien dara kā lielās... Esot liela piekrišana pie sievietēm...
Pilna kopmītne ar kaušļiem, zagļiem un dzērājiem...
Jā, Ugāle nav Ozolkalna iela! Te neviens kafiju pie gultas nenesīs. Arī par molbertu un krāsām var aizmirst. Garastāvoklis uz nulles...
Vakarā ienāca vietējais milicis. Skaitās te komandants. Nedaudz pagrozījās un aicināja uz pārrunām: Ugālē darba neesot. Viss ejot uz grunti... Arī nopelnīt neko nevarot. Nelikšot taču Jurģi pie lāpstas un ķerras... Lai braucot uz Daugavpili. Turklāt steidzīgi. Situācija traģiska. Nav ne darba, ne naudas, taču jābrauc...247
***
Pusotra mēneša pēc sprieduma emigrantu avīze Latvija vēstīja, ka Rīgā notiesāts Jurģis Skulme. Viss sācies jau maijā. Jūnijā viņš atlaists no darba un vairākkārt pratināts. Mājā izdarīta kratīšana. Skulme it kā turēts mājas arestā. Augustā jau notiesāts ar divarpus gadiem pārmācības nama. Tiesa bijusi slēgta. Process ildzis divas vai trīs dienas. Prokurors, VDK majors Kandrovs pieprasījis septiņus gadus...
Skulme apsūdzēts par slepenu vēstuļu sūtīšanu. To kopijas figurējušas tiesā. Pats process filmēts. Tas darīts gudri: ja ārzemes sacels troksni vai protestēs, varēs reaģēt!
Jurģa Skulmes māja esot aizzīmogota. Visi Rīgas mākslinieki esot ļoti satraukti...248 Jau nākamajā avīzes numurā korespondenti stāstīja, kā pret mākslinieku gatavota pati apsūdzība...249
Oktobrī vēsti par Skulmes notiesāšanu pārpublicēja arī Amerikā. Ziņa tā pati: prokurors Kandrovs prasījis Skulmem septiņus gadus, bet tiesa iedevusi vien divarpus...
Pats mākslinieks tiesā skaļi un skaidri protestējis... Visas apsūdzības noraidījis...250
Novembrī ažiotāža jau ritēja pilnā sparā. Avīzes pilnas... Rīgā vajā mākslinieku Skulmi!!! Pašu lietu dēvē par safabricējumu un viltojumu!
Arī par Mākslas akadēmiju raksta. Piemin gan Induli Zariņu, gan Pēteri Zeili. Pēdējais Skulmi nosaucis par nodevēju... Aprakstīts arī Georgs Kruglovs. Šis Skulmi zākājis vispretīgākajā veidā. Minēts arī laipotājs un glumiķis Romis Bērns un citi.