Dienasgrāmatu, protams, atrada.21 Atrada un novērtēja. Par to vēl būs jāatskaitās. Jātaisnojas un rūgti jānožēlo.
Pie Arvīda Pumpura ieradās tūlīt pēc pusdienas.22 Atbrauca vesela brigāde. Prokurors Skudra, šķelmīgs vīrietis ar melnām, labi koptām ūsiņām un divi speciālisti... Tad vēl pāris pieaicināto. Tādi jauni puiši — Matvejevs un Prozuments. (*Aleksandrs Prozuments. Dzimis 1953. gadā. VDK Izmeklēšanas daļas priekšnieka Nikolaja Ņevicka znota brālis) Abi juridiskās fakultātes studenti. Viņiem tā lieliska prakses iespēja. Redzēs, kā dzīvē notiek kratīšana. Līdz šim tikai pēc grāmatām. Tagad varēs apskatīt dabā. Arī māja interesanta. Tik daudz grāmatu. Un visas par Latvijas laikiem. Tādas tik bieži negadās redzēt. Pat antikvariātā nedabūsi. Ja nu vienīgi melnajā tirgū. Taču šeit — vesela bagātība. Ņem un šķirsti. Nav jāgarlaikojas.
Pats Pumpurs — vīrs gados. Viņam jau septiņdesmit. Vecs, rūdīts boļševiks. Partijā no trīsdesmit devītā... Pieredzējis četrdesmitā gada "revolūciju". Cīnījies frontē. Bijis zampoļits. Tūlīt pēc kara Komunālās saimniecības tautas komisārs. Valdības loceklis un jaunās varas balsts.23 Bet še tev! Atbraukuši čekisti un taisa no viņa noziedznieku. Vai par to viņš asinis lējis? Šādu pavērsienu Pumpurs nebija gaidījis. Viņu, vecu frontinieku, tagad krata... Tā pati vara, par kuru Pumpurs cīnījies, tagad vēršas pret viņu pašu. Nelaime pēc nelaimes. Vēl tikai gads, kā izšķīries no savas jaunās sievas. Jau tas prasīja nervus. Un nu... jauna bēda. Jā, nelaime nenāk viena... Parasti likstas trīskāršojas. Tas jau vecs dzīves likums.
Pati kratīšana vienmuļa un garlaicīga. Visi strādā, galvu nepacēluši. Istabās tāds klusums, ka pat mušas sīkoņu dzirdēsi. Pirmās divas stundas Pumpurs turējās. Tad vecajam vīram kļuva slikti. Ieprasījās pēc sirds zālēm... Tikmēr darbs ritēja pilnā sparā. Šaubīgās grāmatas atlasīja un krāva kaudzē. Kas tur tik bija: Latviešu gadagrāmata 1944. gadam — nacionālistiska un pretpadomju, avīze Brīvā Zeme — pretpadomju, žurnāls Rosme — arī pretpadomju, brošūra Baltkrievi kā latviešu tautas zars — nacionālistiska... Un tā bez gala. Izņēma pat paša autora manuskriptu "Latvijas kompartijas un Tautas Komisāru Padomes operatīvās grupas darbs atbrīvotajā Latvijā. 1944.—1945. "24 Interesanti! Vai arī tas būtu pretpadomju?! Grūti spriest. Taču arī šo garadarbu savāca. Strādāja vaiga sviedros. Bet rezultāti pašvaki. Šādi tādi papīri un grāmatas. Nevienas īstas "odziņas" vai "rozīnītes". Viss tikai tā... skaitam...
Kad kratīšana bija jau pusē, no otrā stāva nonāca kāda pajauna sieviete. Dāma mājas halātā un čībās. Ejot garām drošībniekiem, tā klusi čukstēja: "Ejiet uz pažobeli, tur apskatiet..."25 Savu pateikusi, viņa aizgāja. Savāda būtne... Kā tāds rēgs. Un vēl kaut ko... čukst... It kā priekšā saka. Norāda, kur jāmeklē. Dīvaini. Bet varbūt tik šķita... Mirklis īss. Te bijis, te atkal izbijis... Vai mazums kas rādās un izklausās... Taču māju pārbaudīja kārtīgi — no pagraba līdz pašai augšai. Visu, ko atrada, izņēma un piefiksēja.
Pašā vakarā izkratīja arī otru brāli — Robertu Pumpuru. Arī Roberts karojis krievu pusē. Kā ierindnieks mircis ierakumos un blindāžās. Nu pienākusi viņa kārta.
Pie Pumpura juniora aizsūtīja vēl pavisam jauno Rīgas pilsētas Maskavas rajona prokuratūras izmeklētāju Dagmāru Ušču.26 Kārtība tā pati — prokurors pa priekšu, nopakaļ divi čekisti, bet gājienu noslēdz divi pieaicinātie. Pieaicināto godā divi Pumpura kaimiņi — Leonīds Braučs un Līvija Sūna.
Pirmais pārsteigums jau pašā sākumā. Ieraudzījis savu kaimiņu Braucu, Pumpurs izbrīnā iesaucās:
"Arī tu, Leonīd?!"
"Jā... es..." nedaudz apjucis, nomurmināja ienācējs. Šķita, abiem tas bija pārsteigums.
Kas to būtu domājis, ka pie Roberta taisīs kratīšanu! Cilvēks solīds, Tēvijas kara dalībnieks. Ievēlēts par ielu komitejas priekšsēdētāju. Un še tev! Kratīšana. It kā būtu kāds zaglis un bandīts.
Pat Leonīds Braučs neizpratnē. Arī viņš cilvēks ar sarežģītu likteni. Dienējis leģionā. Pēc kara filtrācijas nometne. Iesākumā Dubrovkā pie Ļeņingradas, vēlāk tepat Rīgā. Pēc trīspadsmit mēnešiem Braucu izlaida. Taču turpināja pieskatīt. Piekomandēja kādu tumšmatainu krievieti — NKVD aģenti. 1947. gadā izsauca uz Stūra māju. Kāds bramanīgs čekists noprasīja tieši:
"Mums ir ziņas, ka jūs gribat bēgt uz Zviedriju!"
Taču Leonīds nebija uz mutes kritis.
"Ja jau tik labi tajā Zviedrijā, tad laižam abi kopā..." šķelmīgi paskatījies, attrauca pratināmais. Šķita, šo joku drošībnieks saprata. Kopš tā laika Braucu vairs neaiztika. Taču divas dienas pirms Roberta Pumpura kratīšanas atnāca kāds cilvēks no VDK un īsi pateica: pēc divām dienām jums jābūt gatavam. Jāpiedalās kādā pasākumā. Lai sēžot un gaidot. Kur būs jāiet, gan neteica. Tā, lūk... Pēc trīsdesmit gadiem veco leģionāru un... ziņotāju bija atcerējušies.27 Šī iestāde nevienu neaizmirsa...
Roberts Pumpurs dzīvoja pašuzceltā savrupmājā Kvēles ielā. Mājiņa neliela. Pirmajā stāvā virtuve un viesistaba. Tālāk šauras kāpnes un pažobele. Arī tur pāris mazu istabiņu. Tā arī visa bagātība.
Kad kratītāji ieradās, Roberts ar Zentu satraukušies ne pa jokam. Cilvēki tik pārsteigti, ka nedzird, ko prokurors saka. Atjēdzās tikai brīdī, kad drošībnieki sāka darboties. Visus skapjus un plauktus izkravāja. Nobīdīja pat veco ozolkoka bufeti. Tā novietota patrepes priekšā. Kā nobīdīja, tā negals klāt... Sāka birt vecas kurpes, zābaki un citas mantas. Savulaik no svešām acīm noglabātas. Nu, pateicoties kratītājiem, pilna istaba vecu drazu. Cik tur tā labuma vai jēgas. Vienīgi saimnieces vaigi vienos pleķos... Kauns, ka vecās tupeles pa istabas vidu mētājas.
Tā ņēmās gandrīz stundu, līdz beidzot atrada... Kādu manuskriptu. Virsraksts daudzsološs — "Latvju tautas cīņa pret vācu iebrucējiem Lielā Tēvijas karā."28 Tā autors Arvīds Pumpurs. Iedevis to brālim paglabāt. Nu to izrakuši drošībnieki... Atraduši pretpadomju literatūru... Jāsmejas!
Taču cilvēki izkratīti un iztramdīti.
Jurģis Skulme — galvenais grēkāzis. Viņu kratīja visu dienu.29 Jau no agra rīta mazā Ozolkalnu iela pilna mašīnu. Atbraukuši septiņi cilvēki. Visiem pa priekšu prokurors Guntis Grutups. Tūlīt aiz viņa vēl četri vīri. Visi rāda apliecības. It kā būtu milicijas darbinieki. Uzvārdi gan latviešu, gan krievu. Skulme ņēma un pierakstīja. Tikai kāda tam jēga?! Apliecības falšas. Vien piesegdokumenti. Visi drošībnieki uzdodas par miličiem. Tā ērtāk un parocīgāk. Ej pēc tam meklē vēju laukā! Ne tādu miliču, ne apliecību — cilvēks kaut ko sajaucis...
Taču prokurors ir īsts. Kā ieraudzīja darba apjomu — sabijās. Vesela bibliotēka. Grāmatu, žurnālu un brošūru kaudžu kaudzēm. Ej visu izskati un pārbaudi. Labi vēl, ka daudzmaz zināja, kur ko meklēt. Skulmes mājā cilvēku apgrozījās bariem. Gan studenti, gan kolēģi un citi interesenti. Nodevēju nekur netrūka. Arī Skulmes apkārtnē... papilnam. Tas Dzintara Līņa lauciņš. Viņš atrada dzirdīgas ausis. Vēlāk pats smējās, ka pārzinot Skulmes māju labāk par viņu pašu. Tas, pateicoties mākslinieka bijušajām studentēm... Arī Gothards tās uzteica: meitenes karjeras dēļ gatavas uz visu... Tādas gudras un veiklas...30 Piedevām vēl bailes... Kurš gan nebaidījās no drošības komitejas? Vien muļķis vai savdabis! Starp studentēm tādu bija maz: viena vēlas kļūt par lielu priekšnieci, cita — vienkārši mierīgi un komfortabli dzīvot. Vēl trešajai rakstura nav! Un tā tas aizgāja. Pat par aģentēm nevervēja. Pietika ar uzticības personām — pašas nāca un stāstīja. Visu kā pie bikts. Un vēl labi jutās... Palīdzējušas tik varenai iestādei kā Valsts drošības komiteja. Taču bija arī godīgi cilvēki. Tādu visos laikos vairākums. Viņiem šāda loma likās sveša un pretdabiska.