T.Main-Rids
OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS
LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGĀ 1960
МАЙН РИД
Oцеола, вождь
СЕМИНОЛОВ Повесть о стране цветов
На латышском языке
Mākslinieks V. VEIDE. , No angļu valodas tulkojusi R: KOKA.
DAŽI VĀRDI PAR AUTORU UN VIŅA GRĀMATU
Daudziem rakstniekiem, kuru grāmatās mēs lasām par tālām zemēm un dīvainiem, gandrīz vai neticamiem notikumiem, pašiem bijis dēkains, piedzīvojumiem bagāts mūžs. Tā tas ir ari ar Tomasu Main-Ridu, vairāk nekā trīsdesmit spraigi uzrakstītu romānu autoru.
Main-Rids dzimis 1818. gadā Īrijā, zemē, kuras labākie ļaudis vienmēr cīnījušies pret angļu kaklakungiem, vienmēr sapņojuši par savas tautas atbrīvošanu. Bet 19. gadsimts nav tikai brīvības ilgu gadsimts, tas ir arī laikmets, kad pieaugošais kapitālisms arvien vairāk un vairāk izpleš spārnus pāri visiem kontinentiem un manīgi ļaudis cenšas sagrābt un kolonizēt tās zemes, kas vēl ir puslīdz brīvas. Par Ameriku, šo jauno pasauli, tajos gados dzird brīnumu stāstus — ikviens izdarīgs un apdāvināts cilvēks tur drīz vien varot kļūt gandrīz vai par miljonāru. Un uz Ameriku sāk plūst izceļotāju straumes. 1840. gadā turp dodas ari Tomass Main-Rids, jauneklis, kam vecajā Eiropā nav ko zaudēt.
Sākumā viņš iir tirgotājs, bet, kad veikals izput, darbojas par skolotāju, aktieri, vēlāk pat par mednieku. Un tomēr, lai kā arī viņš censtos, zelta kalnus saraust neizdodas, iznāk mūžīga kaušanās ar trūkumu, un galu galā atliek pēdējā iespēja, kas tolaik dota katram spēcīgam, veselam vīrietim, — proti, iestāties Ziemeļamerikas Savienoto Valstu armijā.
Armijas tajos gados amerikāņiem vajag daudz, jo arvien vēl mav rimusi indiāņu neapmierinātība ar viņu senās tēvzemes jaunajiem valdniekiem, kas, tīkodami plest plašākas savas plantācijas, spiež iedzimto ciltis pārcelties uz citiem, neauglīgākiem novadiem.
Main-Rids piedalās šajās akcijās, iepazīst visas mūžamežu kara briesmas, iepazīst indiāņu cilšu parašas, viņš šiem Amerikas pirmiedzīvotājiem pat simpatizē, jo atceras pats savu dzimteni, un tomēr — viņš ir amerikāņu virsnieks, viņš karo, kamēr 1847. gadā gūst simagu ievainojumu. Līdz ar to izbeidzas Tomasa Main-Rida karavīra karjera, izbeidzas viņa gaiitas Amerikā, jo nepilnus trīsdesmit gadus vecais laimes meklētājs spiests braukt atpakaļ uz Eiropu.
Kādu laiku pēc tam par viņu nekā nedzird, bet jau 1851. gadā Londonā iznāk kapteiņa Main-Rida romāns «Skalpu mednieki», kas tūlīt gūst lasītāju ievērību. Tur taču ir eksotika, ir veikla intriga, sprai! gs stāstījums, ir zināmi brīvības ideāli. Un romāns seko romānam, lai tikai pieminam tādus darbus kā «Notikums Himalaju kalnos», «Jātnieks bez galvas», «Oceola, seoiinolu virsaitis».
Grāmata par Oceolu sacerēta 1858. gadā, un literatūras zinātnieki, kas vispār par Main-Ridu izteikuši visai dažādus un bieži vien diametrāli pretējus spriedumus, tikpat pretrunīgi novērtē arī šo darbu. Bet kāpēc šī grāmata var interesēt padomju lasītāju, kāpēc tā šodien izdodama?
Tāpēc, ka romāns «Oceola, seminolu virsaitis» ir viens no vispatiesīgākajiem Tomasa Main-Rida darbiem, tāpēc, ka tur mazāk naivas izdomas, vairāk pareizi novērota un puslīdz izprasta dzīves materiāla.
Un vēl — kaļult arī ļoti nekonsekventi, tomēr rakstnieks mēģina cīnīties par tautas tiesībām dzīvot savā tēvzemē brīvu, neatkarīgu dzīvi. Fakts, ka Tomass Main- Rids deviņpadsmitā gadsimta vidū atklāj un nosoda kolonizatoru neģēlīgos nolūkus un visu to zemisko līdzekļu arsenālu, kas pielietots šo nolūku realizēšanai, vien jau uzskatāms par zināmu varonību.
Romāna darbība norisinās Floridā, kas deviņpadsmitā gadsimta vidū bija kļuvusi par centrālo notikumu arēnu Amerikas Savienotajās Valstīs. Sī auglīgā, ļoti bagātā pussala kopš 16. gs. sākuma bija vairākas reizes mainījusi savus saimniekus. 1820. gadā uz visiem laikiem to savai teritorijai pievienoja ASV. Un, lūk, vajadzēja paiet tikai desmit gadiem, lai plantatoru un valsts ierēdņu smadzenēs rastos doma, ka indiāņiem no Floridas jāpazūd.
Oceola ir vēsturiska persona, tas ir viskareivīgākās indiāņu cilts virsaitis, kas ilgu laiku gudri un varonīgi vadījis savus sarkanādainos brāļus cīņā pret kolonizatoriem. Un, kaut ari Main-Rida romānā Oceola brīžam tēlots gandrīz vai kā izglītots un visai kulturāls baltais cilvēks, šajā literārajā tēlā diezgan spilgti atklājas patiesā, reāli dzīvojušā savas tautas varoņa garīgie vaibsti. Gudru, augstsirdīgu, bet reizē arī lepnu un atriebīgu — tādu mums rakstnieks parāda savu Oceolu.
Blakus šim vadonim romānā vienu no galvenajām vietām ieņem jaunais muižnieks un vēlāk amerikāņu virsnieks Džordžs Rendolfs, kura tēlā nav grūti saskatīt zināmu līdzību ar pašu autoru. Un interesanti — tās pretrunas, kas savā laikā grauzušas Main-Ridu, vēl vairāk izpaužas viņa literārajā līdziniekā Džordžā Rendolfā. Arī Rendolfs atzīst, ka indiāņus nepatiesi apvaino, viņš simpatizē Oceolam un mīl viņa māsu Majumi, tomēr karo UN romāna beigās pat apbrīnojamā atriebšanās kārē seko sarkanādainajiem, lai pēc brīža jau atkal kļūtu par šo nelaimīgo ļaužu draugu. Lasītājs šādām nepamatotām, nemotivētām pārmaiņām, protams, nevar ticēt, un Ren dolfa psihiskā struktūra, tāpat kā viņa mīlestības dēkas ar tā laikmeta literatūrā tik parastajām laimīgajām beigām,ir krietns romāna mīnuss. Ne jau velti vairāki vērtētāji skaidri un gaiši pateikuši, ka Main-Rida darbu literārā vērtība nav sevišķi augsta.
Tas, protams, ir ļoti bargs un drusku vienpusīgs spriedums, jo kaut vai romānā par Oceol'u ir ari patiesas vērtības.