Bez tam ir labi zināms, ka suņi aligatoriem ir ļoti kārdinošs laupījums. Nabaga kveksim, kas medību karstumā iedrošinās pārpeldēt upi vai lagūnu, noteikti uzbrūk kāds no šiem atbaidošajiem plēsoņām.
Tātad aligatoru pievilka kucēna balss, un tas arī izskaidroja viņa garo ceļojumu pa sauszemi.
Noslēpuma, kas saistījās ar aligatora izvilināšanu no purva, vairs nebija, atlika vienīgi noskaidrot, kāpēc mulatam tas bija vajadzīgs un ko nozīmēja viņa dīvainā rīcība.
Kad es redzēju Džeku nometamies četrrāpus, man likās, ka viņš grib aizkļūt līdz mājām, neviena nepamanīts. Bet, turpinot novērot mulatu, mani pārsteidza tas, ka viņš bieži un ar manāmām bailēm skatās atpakaļ, it kā gribētu galvenokārt paslēpties no paša aligatora. Es vēl ievēroju arī to, ka, viņš atkal un atkal maina virzienu, cenzdamies nozust aiz augiem, lai sekojošais rāpulis viņu neredzētu. Tāpēc viņš arī kukurūzas laukā bija gājis šķērsām rindām.
Droši vien tā bija tikai kāda ģeķīga iedoma. Puisis bija uzzinājis, ka šādā veidā var izvilināt aligatoru no midzeņa — varbūt vecais Hikmens bija viņam to parādījis vai arī viņš pats, cirzdams dumbrājā malku, bija novērojis šos rāpuļus un nācis uz tādām domām. Bet kāpēc gan viņš veda aligatoru uz mājām? Lai ar to palielītos citu priekšā un padzītu jokus? Varbūt viņš gribēja aligatoram uzrīdīt suņus un noskatīties to cīņu vai kā citādi1 uzjautrināties?
Es nevarēju uzminēt, kāds ir viņa nolūks, un varbūt ari vairāk par to nedomātu, ja mani nebūtu ietekmējuši daži niecīgi apstākļi. Mani pārsteidza puiša sevišķā centība. Viņš nežēloja ne pūļu, ne laika, lai veiksmīgi novestu gal'ā to, ko bija nodomājis. Taisnība, bija svētdienas rīts, darbā nevajadzēja iet, un viņš varēja savu laiku izmantot pēc patikas, taču Dzeltenais Džeks nekad nemēdza tik agri celties, un šāda neatlaidība un nopūlēšanās nepavisam neatbilda viņa bezrūpīgajai sliņķa dabai. Tātad vajadzēja būt kādam ļoti svarīgam iemeslam, kas viņu bija pamudinājis tā rīkoties. Bet kas tas bija?
Es izdomājos visādi, bet tā arī nevarēju uzminēt.
Un tomēr, vērojot mulatu, mani pārņēma nemiers, kaut kāda nenoteikta sajūta, kam es pat nezināju iemesla, izņemot varbūt to faktu, ka Dzeltenais Džeks bija slikts cilvēks un spējīgs uz vislielāko nelietību. Bet, ja ari viņam bija kāds nelabs nolūks, ko gan ļaunu viņš varētu izdarīt, atvezdams aligatoru? Uz sauszemes taču šis rāpulis nav bīstams, un neviens no tā nebaidīsies.
Kaut gan es to zināju, tomēr nepatīkamā priekšnojauta mani neatstāja. Citādi es laikam būtu atmetis ar roku mulata novērošanai un pievērsis uzmanību briežu baram, kas tagad tuvojās šai savannas malai un pienāca pavisam klāt manai paslēptuvei.
Es nepadevos kārdinājumam un turpināju vēl kādu brītiņu vērot mulatu.
Ilgi man nebija jāpaliek neziņā. Viņš tagad bija jau sasniedzis dīķi ietverošā biezokņa malu, bet iekšā negāja. Es redzēju viņu nogriežamies gar to un aizlīkņājam uz apelsīnu birzs pusi, kur sētas stūrī bija vārtiņi. Viņš iegāja pa vārtiņiem, atstādams tos aiz sevis vaļā. Ik pēc maza brītiņa viņš arvien vēl ieknieba šunelim, l'ai tas kauktu, kaut gan tā balss skaļumam vairs nebija nekādas nozīmes, jo aligators jau atradās pavisam tuvu aiz muguras.
Es varēju šo briesmoni labi apskatīt, kad tas pa leju aizrāpoja garām manai paslēptuvei. Tas nebija no vislielākajiem, kaut gan garumā sasniedza vairākus jardus. Ir sastopami eksemplāri, kas sasniedz sešu jardu garumu. Šim no purna līdz astes galam būtu kādas divpadsmit pēdas. Līzdams uz priekšu, aligators smagi ieķērās zemē ar savām platajām, plezriainajām kājām. Zili brūnā, krunkainā āda bija klāta ar glumām gļotām, kas, zvēram kustoties, saulē spīdēja, bet rievās starp rombveida bruņu plēksnēm veselām gubām gulēja purva dūņas. Aligators izskatījās visai uztraukts un, tiklīdz atkal izdzirda kucēna balsi, izrādīja jaunas niknuma pazīmes — izslējās augstāk uz priekškājām, snaikstīja galvu, it kā gribētu ieraudzīt laupījumu, sita roboto asti pa gaisu un piepūtās gandrīz divreiz resnāks. Tai pašā laikā no viņa rīkles un nāsīm atskanēja skaļi rēcieni, kas atgādināja tālus pērkona dārdus, un gaisu piepildīja šķebinošā muskusa smaka. Neiespējami būtu iedomāties drausmīgāku radījumu. Pat pasaku pūki1 nebūtu šausmīgāk uzlūkot.
Bez apstāšanas tas izvilka savu garo ķermeni cauri vārtiņiem, arvien vēl sekodams kucēna balsij. Tad mūžam zaļojošo koku lapas paslēpa riebīgo rāpuli manam skatienam.
Tagad es pagriezos pretējā virzienā — uz māju pusi, lai turpinātu novērot, kur aiziet mulats. No savas paslēptuves es varēju pārredzēt visu baseinu un tā apkārtni, un tieši man pretī atradās tā baseina mala, kas bija vistuvāk mājām un kur varēja nokļūt, vienīgi ejot caur apelsīnu birzi.
Starp birzi un lielo baseinu bija neliels klajumiņš. Tur bija ierīkots tikai dažus jardus plats mākslīgs dīķis, kurā ūdeni iepumpēja no lielā baseina. Šis seklais iežogotais dīķis bija mūsmājas «bruņurupuču dārzs», kur tie tika turēti un baroti, lai vienmēr būtu pavāram pie rokas. Mans tēvs vēl arvien bija tas pats viesmīlīgais virdžī- nietis, un Floridā šī izmeklētā delikatese ir viegli pieejama.