Dodoties ar savu centra divīziju dumbrā ja iekšienē, dižajam karavadonim pēkšņi ienāca prātā atstāt aiz sevis Aimazur.as krastos nelielu nodaļu jeb, kā viņš to dēvēja, novērošanas posteni. Tajā ietilpa četrdesmit vīri, galvenokārt mūsu Suvoni kolonijas brīvprātīgie, un vairāki virsnieki, kuru vidū biju arī es.
Mums pavēlēja nocietināties un palikt uz vietas tik ilgi, kamēr tiksim atsaukti no šā posteņa, kura uzdevumi nebija pilnīgi skaidri pat tam, kas mūs komandēja. Devis šādu pavēli, ģenerālis ar savu centra divīziju aiz- maršēja projām, atstādams mūs likteņa varā.
Mūsu mazā nodaļa skaidri apzinājās, cik bīstamā situācijā tā nonākusi, un nekavējoties ķērās pie darba, lai spētu vismaz pienācīgi aizsargāties. Mēs nocirtām kokus, uzbūvējām no baļķiem mītni, izrakām aku un apkārt uzcēlām stipru sētu.
Par laimi, ienaidnieks mūs neatklāja gandrīz veselu nedēļu pēc armijas aiziešanas, citādi mēs noteikti tiikt'u iznīcināti līdz pēdējam vīram. Ļoti iespējams, ka indiāņi bija sekojuši centra divīzijai un tādējādi uz laikis atstājuši šo rajonu.
Taču sestajā dienā viņi parādījās un uzaicināja mūs padoties.
Mēs atteicāmies un sākām ar viņiem cīņu. Atkal un atkal mēs atsitām viņu uzbrukumus un pavadījām ielenkumā piecdesmit dienas!
Vairāki mūsējie tika nogalināti vai ievainoti. Krita arī mūsu varonīgā pulciņa drosmīgais komandieris Ho- lomens, kuru nonāvēja šāviens cauri sētas spraugai.
Mums bija atstāta pārtika divām nedēļām, bet mēs- ar to izvilkām dzīvības gandrīz divus mēnešus! Trīsdesmit dienas mēs pārtikām no nemaltiem graudiem,, ūdens un dažām saujām zīļu, ko izdevās salasīt no sētas- iekšpusē augošajiem ozoliem.
Šādā veidā mēs noturējāmies savā nocietinājumā piecdesmit dienas, un vēl arvien ne virspavēlnieks, ne- armija neieradās mūs atbrīvot. Visu šo drūmo ielenkuma laiku mēs it nekā nedzirdējām par savējiem, neviens baltais neparādījās mūsu skatieniem, kas, noraizējušies un gaidu pilni, pastāvīgi vēroja apkārtni. Mēs domājām,, ka esam pamesti, aizmirsti.
Un tā tas patiešām ari bija. Ģenerālis Skots, steigšus vien taisīdamies projām no Floridas, bija pilnīgi aizmirsis atbrīvot savu novērošanas posteni, bet ciiti, domādami, ka mēs jau sen esam pagalam, neturēja par vajadzīgu sūtīt mums glābējus.
Mēs bijām jau tuvu bada nāvei, kad beidzot vecajam, drosmīgajam medniekam Hikmenam izdevās nemanītam izkļūt cauri ienaidnieka ielenkumam un paziņot Kinga fortā par mūsu stāvokli.
Šī vēsts sacēla lielu uztraukumu, un tūlīt mums palīgā tika atsūtīta karaspēka daļa, kam izdevās izklīdināt indiāņus un atbrīvot omūs no mūsu baļķu cietuma.
Tā beidzās Skota kampaņa un arī viņa pavēlniecība Floridā. Viss šis karagājiens bija itikai nožēlojama parodija, un vienīgi laimīgs gadījums paglāba Skotu no- izsmiekla un apkaunojuma tikt atceltam. Viņš jau bija saņēmis pavēli doties uz Dienvidrietumu štatiem, kur pašreiz uzliesmoja cits indiāņu karš — tā saucamais «Krika konflikts», un uzņemties itā vadību. Šis pārko- mandējums nāca īstā laikā un {āva neveiksmīgajam ģenerālim ar .godu .atstāt Ziedu zemi.
Floridai bija lemts kļūt par zemi, ar kuru amerikāņu ģenerāļiem saistījās drūmas atmiņas. Ne m,azāk kā septiņus no viņiem citu pēc cita šajā indiāņu karā sakāva seminoli un viņu viltīgie virsaiši. Es nedomāju te izklāstīt viņu neveiksmes un likstas. Kopš ģenerāļa Skota aiziešanas arī es pats vairs nepaliku galvenajā armijā. Man nācās staigāt pa romantiskajiem kara blakusce- ļiem, un tikai par tiem es varu pastāstīt. Tātad — paliec sveika, lielā vēsturei
72. NODAĻA MELNA DZEKA STĀVOKLIS
Mēs bijāim izbēguši no aplenkuma 'laivās pa upi, aizbraukuši līdz tās grīvai un pa jūru sasnieguši Sent- marksu. No šejienes brīvprātīgie izklīda pa mājām, jo viiņu dienesta laiks bija beidzies. Viņi aizgāja tāpat, kā bija pieteikušies, — vai nu pa vienam, vai mazos pulciņos pa trim un četriem kopā.
Vienā no šiem pulciņiem bija vecais mednieks Hik- uiens, kāds viņa amata brālis, es un mans mūžam uzticamais miesassargs.
Džeks vairs nebija agrākais Melnais Džeks. Viņa āriene bija izmainījusies līdz nepazīšanai — vaigu kauli izspiedušies, vaigi iekrituši, acis .dziļi iegrimušas dobumos, un nekoptie mati biezā, sprogainā ērkulī izspūruši pāri deniņiem. Viņa āda bija zaudējusi savu smalko, melno spīdumu un izskatījās savītusi un krunkaina. Kad viņš to pakasīja ar saviem garajiem nagiem, parādījās bālgani blaugznota virsma.
Nabaga puisim ielenkuma laikā klājās grūiti, un trīs nedēļu ilgā badošanās bija postoši sagandējusi viņa izskatu.
Turpretim Džeka raksturu tā gandrīz nemaz nespēja ietekmēt. Visu laiku viņš saglabāja možu noskaņojumu
un ar savu labo omu bieži vien ne]āva arī man ieslīgt bezcerībā. Grauzdams kukurūzas vālīti un uzdzerdams sausajiem graudiem virsū .aukstu ūdeni'no ķirbja krūkas, viņš mēdza nodoties jūsmīgiem sapņiem ,par kukurūzas biezputru un cūkas gaļu, .ar kuru varēs mieloties, kad liktenim labpatiks ļaut viņam atgriezties vecajā plantācijā. Šādas tīkamas nākotnes izredzes palīdzēja viņam vieglāk paciest pašreizējās grūtības, jo, gaidot kaut ko labu, cilvēks jūtas priecīgāks. Tagad, kad mēs bijām briv.i un patiešām jau devāmies uz māju pusi, un viņa sapņiem idrīz vien vajadzēja piepildīties, Džeka līksmībai vairs nebija robežu. Viņš nemitīgi pļāpāja un, atsedzis abas balto zobu rindas, smaidīja vienā gabalā. Un šķita pat, ka viņa āda strauji atgūst savu tumšo, eļļaino spīdumu.