Džeks bija visa mūsu pulciņa dvēsele. Mēs pēc pārciestā tikai ar pūlēm vilkāmies uz priekšu, bet viņa jautrie joki iedarbojās pat uz vecajiem, nosvērtajiem medniekiem un laiku pa laikam izvilināja tiem skaļas smieklu šaltis. '
Man prāts nenesās uz jautrību, un es tikai retumis viņiem piebiedrojos, kad Džeks izteica kādu tiešām neatvairāmu asprātību. Mani māca neizprotams drūmums, kam es pats nezināju iemesla.
Vajadzēja būt tieši otrādi. Man vajadzēja justies laimīgam, ka drīz atgriezīšos mājās un atkal ieraudzīšu savus mīļos tuviniekus, bet tā nebija.
Pirmajā brīdī, kad mūs tikko atbrīvoja no aplenkuma, es jutos laimīgs, bet tā bija tikai cilvēka dabiska reakcija pēc izglābšanās no gandrīz drošas nāves. Šis prieks mani drīz atstāja, izgaisa, kā nebijis, un tagad, kad es tuvojos savām dzimtajām mājām, dvēselē kļuva smagi un uzmācās ļauna nojauta, ka kaut kas nav kārtībā.
Es nekā nevarēju izskaidrot šo sajūtu, jo nekādu sliktu vēsti nebiju saņēmis. Gandrīz divus mēnešus es vispār nebiju nekā dzirdējis par mājām un savējiem. Aplenkuma laikā mēs bijām pilnīgi izolēti no ārpasaules, un Sentmarksā arī neviens mums par Suvoni koloniju neko noteiktu nevarēja pastāstīt. Mēs nezinājām, kas tur bija noticis mūsu prombūtnes laikā un vai vispār bija noticis kas tāds, ko būtu vērts zināt.
Šī (neziņa pati par sevi būtu varējusi izraisīt minējumus, šaubas un .pat bažas, bet tas nebija vienīgais mana drūma noskaņojuma cēlonis. Tā pamatā bija kas cits. Varbūt atmiņas par steidzīgo izsaukumu, kura dēļ man nācās toreiz tilk pēkšņi šķirties no mājām, atstājot ģimenes lietas līdz galam nenokārtotas, pavēsā .atvadīšanās aina, ko es tagad tik dzīvi atcerējos, domas par Ringoldu un viņa nelietīgajiem nolūkiem — varbūt tas viss kopā viesa manī nemieru un šis ļaunās nojautas. Divi mēneši bija ilgs laiks, daudz kas varēja notikt divos mēnešos pat šaurajā ģimenes lokā. Sen jau bija oficiāli paziņots, ka es esmu kritis no indiāņu ienaidnieka rokas, mājinieki un visi paziņas mani uzskatīja par mirušu. Un tam varēja būt ļaunas sekas. Vai mana māsa būs turējusi savu šķiršanās .stundā doto solījumu, kas skanēja tik apņēmīgi? Vai, atgriežoties mājās, es .sastapšu vēl arvien mīlamu māsu, vēl arvien brīvu un neprecējušos? Jeb varbūt viņa būs padevusies mātes pierunājumiem un tomēr kļuvusi par tā zemiskā nelieša sievu?
Kāds gan brīnums, ka, noņemdamies ar šādiem minējumiem, es nespēju būt jautrs. Ceļabiedri ievēroja manu nospiestību un labsirdīgi pazobojās, cenzdamies mani izklaidēt. Tomēr viņu jautrība man nepielipa. Es nevarēju novelt smagumu no savas sirds un neparko netiku vaļā no nojautas, ka noticis kas ļauns.
Ak vai, ak vai! Sī nojauta mani nebija vīlusi.. Bet notikušais bija vēl daudz ļaunāks par visiem maniem minējumiem, ļaunāks pat par to, no kā es visvairāk baidījos.
Mani sagaidīja nevis precību, bet nāves ziņa un otra, vēl briesmīgāka vēsts: mana māte bija mirusi un māsas liktenis nezināms. Vēl nesasnieguši mājas, mēs ceļā sastapām vēstnesi, kas pastāstīja drausmīgo traģēdiju.
Indiāņi bija uzbrukuši Suvoni kolonijai, pareizāk sakot, mūsu plantācijai, jo tālāk tie nebija devušies. Mana nabaga māte kritusi par upuri mežoņu dunčiem, tāpat arī tēvocis. Un mana māsa? Nolaupīta un aizvesta projām!
Es vairāk neklausījos, bet, iecirtis piešus savam nodzītajam zirgam sānos, auļos drāzos uz mājām, it ka pēkšņa trakuma pārņemts.
73. NODAĻA
ŠAUSMĪGA AINA
Es drīz vien sasniedzu mūsu plantācijas robežas un, »neļāvis zirgam ne mirkli atvilkt elpu, auļoju tālāk pa taku, kas veda visitaisnāk uz mājām. Tas nebija galvenais ceļš, bet meža stiga, ko šur tur šķērsoja_ kārtis. Mans zirgs bija straujš un viegli pārlēca tām pāri.
Es redzēju kādu cilvēku, kas nāca no musu mājas puses. Tas bija baltais — mūsu kaimiņš. Viņš māja man ar roku, it kā gribētu kaut ko teikt, acīm redzot pastāstīt par notikušo nelaimi. Es neapstājos, lai viņu uzklausītu. Es jau biju diezgan dzirdējis. Es gribēju par visu pārliecināties pats savām acīm.
Es zināju katru takas pagriezienu. Es. zināju, no kuras vietas jau varēšu redzēt dzīvojamo māju.
Tur nonācis, es palūkojos uz priekšu, bet — dievs, esi žēlīgs! —mājas nebija!
Samulsis es apturēju zirgu. Es sasprindzināju redzi un vēlreiz paskatījos tajā virzienā. Veltīgi — mājas nebija.
Vai es būtu jājis pa nepareizu ceļu, vai arī skatos nepareizā virzienā? Taču nē. Tur stāvēja milzīgais tulpju koks, .kas auga takas galā. Lūk, savanna, aiz tās imājai tuvīnie indigo un kukurūzas lauki,, aiz tiem tumšais homoka koku puduris, bet aiz itā … vairs nebija nekā, ko mans skatiens pazītu.
Visa ainava šķita izmainījusies. Kur spodri baltās sienas un zaļās žalūzijas, kur mīļotā tēva māja, kas no šīs pašas vietas tik bieži bija mani sveicinājusi, kad es izsalcis un noguris .atgriezos no medībām? Nekas vairs nebija redzams. Nojume, nēģeru būdiņas, saimniecības ēkas, pat žogs — viss bija nozudis. To vietā es redzēju pret debesīm paceļamies biezus dūmu mutuļus, kas vēlās pāri saulei un padarīja tās disku sarkanu. Likās, ka debesis novērš savu v.aigu no manis.
Pēc tā, ko es jau ceļā biju uzzinājis, šis skats neizraisīja manī neizpratni. Tas neradīja vairs ne pārsteigumu, ne jaunas sāpes. Mans ciešanu mērs bija jau piilns.
Atkal .iecirtis zirgam piešus sānos, es auļoju pāri laukiem uz posta vietu.
Tuvodamies .pagalmam, es cauri dūmiem saskatīju cilvēku stāvus. To bija diezgan daudz — kādi piecdesmit vai viss simts. Viņu izturēšanās neliecināja par uztraukumu. Tikai daži staigāja apkārt, bet nesteidzīgā, bezmērķīgā gaitā; pārējie stāvēja bariņos laiskās pozās un mierīgi noraudzījās ugunsgrēkā. Viņi pat nemēģināja apdzēst liesmas, kuras es tagad ieraudzīju -uzplaiksnāmie« cauri dūmiem. Daži šaudījās šurpu un turpu, lielākā daļa jāšus — itie laikam centās'.noķert zirgus un lopus, kas, izbēguši no nodedzinātā laidara, zviegdami un maurodami skraidīja pa laukiem.