Izskatījās gandrīz tā, it kā šie cilvēki apkārt ugunsgrēkam paši būtu tā vaininieki, un uz mirkli man ari ienāca iprātā tāda doma. Ceļā sastaptais vēstnesis stāstīja, ka uzbrukums noticis šās pašas dienas rītausmā. Tas bija viss, ko es dzirdēju, jo tūlīt aizlēkšoju projām.
Vēl bija pavisam agrs, tikai nepilna stunda, kopš uzlēkusi saule, jo mēs bijām jājuši pa nakti, lai karstais pusdienas laiks nebūtu jāpavada ceļā. Vai mežoņi vēl arvien bija tepat? Vai šie cilvēki bija indiāņi? Gandrīz tā varēja likties, nespodrajā gaismā cauri dūmiem redzot viņus tvarstām lopus it kā ar nolūku aizdzīt tos projām.
Bet es ,pēc vēstneša vārdiem sapratu, ka viņi jau aizgājuši, jo kā gan citādi viņš būtu varējis uzzināt par mainas mātes noslepkavošanu un manas nabaga māsas aizvešanu? Ja mežoņi vēl atrastos mūsu plantācijā, tad itaču šie fakti nebūtu noskaidroti.
Varbūt viņi bija aizgājuši un atkal atgriezušies, lai savāktu laupījumu un nodedzinātu ēkas? Vienu mirkli rn.au tiešām tā likās.
Taču apstāties es tādēļ nedomāju. Man ne prātā nenāca pievilkt pavadu — es to arī nemaz nevarēju izdarīt, jo abas manas rokas cieši turēja pielādētu šauteni.
Es biju kā neprātīgs aiz atriebības kāres. Pat skaidri zinādams, ka tumšie stāvi manā priekšā ir indiāņi, es bez apdomāšanās būtu iedrāzies viņu vidū un gājis nāvē, atriebdams slepkavām.
Es .nebiju viens. Ne soli neatpa likdams, man sekoja Melnais Džeks, un netālu aiz .muguras es dzirdēju dimdam abu mednieku zirgu pakavus.
Mēs pieauļojām klāt kūpošajām drupām, .un manas nesenās aizdomas izgaisa. Tie, kas itur stāvēja, nebija ne indiāņi, ne ienaidnieki, bet draugi, un skaļu sveicienu vai kliedzienu vietā ,mūs sagaidīja ļaunu vēstoša, līdzjūtības pilna klusēšana.
Es apstājos pie ugunsgrēka vietas un nokāpu no zirga. Man apkārt sanāca ļaudis, klusēdami apmainījās ar daudznozīmīgiem skatieniem, bet neviens neteica ne vārda. Visi saprata, ka kaut ko runāt te ir lieki.
Es pats pirmais ierunājos. Aizlūzušā, tikko sadzirdamā balsī es jautāju: — Kur?
Manu jautājumu saprata — to visi bija gaidījuši. Viens mani tūlīt paņēma .aiz rokas un saudzīgi veda apkārt gruzdošajām krāsmatām. Viņš nekā neteica, bet tikai norādīja uz homoka pusi. Nepretodamies es gāju viņam līdz.
Tuvojoties dīķim, es ieraudzīju pie tā vēl vairāk ļaužu nekā pa,galmā. Viņi stāvēja -lokā ar sejām pret iekšpusi, acis nodūruši uz zemi. Es sapratu, ka tur guļ viņa.
Kad mēs pienācāim klāt, cilvēki atskaitījās, un piepeši loks .atvērās, pašķirat ceļu. Mans pavadonis klusēdams veda mani uz priekšu, kamēr es atrados pašā Vidū. Tur es ieraudzīju savas mātes līķi.
Līdzās viņai gulēja tēvoča nedzīvais ķermenis un mazliet tālāk vairāki beigti nēģeri — uzticīgi vergi, kas bija krituši, .aizstāvot savu saimnieku un saimnieci.
Mana nabaga māte! Nošauta, sadurta, noskalpēta .. . Vēl pēc nāves viņa tikusi sakropļota!
Kauit gan es biju sagatavojies uz visu, šis skats mani satrieca.
Mana nabaga māte! Šīs stiklainās acis nekad vairs man neuzsmaidīs, šīs bālās lūpas nekad vairs mani nerās un neuzmundrinās.
Es vairs nespēju savaildīt savas jūtas. Es izplūdu asarās un, nokritis uz zemes, apskāvu mirušo, kura bija man devusi dzīvību, un skūpstīju viņas aukstās, mēmās lūpas.
74. NODAĻA
PA PĒDĀM
Manas bēdas bija neizsakāmas, līdz pat izmisumam. Mana sirds asiņoja, atceroties tos brīžus, kad māte bija izturējusies pret .mani vēsi, un jo sevišķi mūsu pēdējo šķiršanos. Ja .mēs būtu šķīrušies sirsnīgi un tikpat mīļi kā kādreiz .agrāk, itad iman būtu vieglāk -pārciest šo zaudējumu. Bet viņas pēdējie ma.n teiktie vārdi bija pārmetoši, gandrīz v.ai dusmīgi, un atmiņas par tiem tagad mani dziļi sarūgtināja. Es būtu atdevis visu pasauli, lai tikai viņa varētu vēlreiz mani uzklausīt un zinātu, ka esmu viņai no visas sirdis piedevis.
Maina nabaga māte! Viss bija piedots. Viņas vājības bija atvainojamas. To nebija daudz, un es tās neatceros. Viņas vienīgais grēks bija godkārība, bet itā piemīt gandrīz visiem viņas kārtas ļaudīm. Es ito vairs neatcerējos. Es atcerējos tikai viņas daudzās labās īpašības, tikai to, ka viņa bija mana māte. Nekad līdz šim brīdim es nebiju apzinājies, cik ļoti viņu mīlēju.
Bet nebija laika nodoties sērām. Kur ir mana māsa?
Es pielēcu kājās, skaļi izkliegdams šo jautājumu.
Uz to tika atbildēts itikai ar zīmēm. Man apkārt stāvošie ļaudis norādīja uz imeža pusi. Es sapratu, ko tas nozīmē, — manu māsu bija aizveduši indiāņi.
Līdz šai stundai es nebiju jutis naida pret sarkan- ādainajiem, taisni otrādi — es biju drīzāk pret viņiem draudzīgi vai vismaz labvēlīgi noskaņots. Es apzinājos, cik daudz pārestību viņi cietuši un cieš no mūsējiem. Es zināju, ka galu galā viņi tiks uzvarēti un būs spiesti padoties,, un jutu līdz viņu nelaimīgajam liktenim.
Tagad šīs simpātijās bija izgaisušas. Ieraugot savu noslepkavoto māti, man krūtīs viss pēkšņi sagriezās un līdzjūtības vietā stājās nevaldāms naids. Viņas asinis sauca pēc atriebības, un mana sirds tiecās paklausīt šim aicinājumam.
Piecēlies kājās, es skaļi zvērēju atriebt mātes nāvi.
Es nebiju viens. Vecais Hikmens un viņa biedrs solījās man palīdzēt notvert slepkavas, un vēl .kādi piecdesmit vīri viņiem piebalsoja, izteikdami savu gatavību doties mums līdz.