Melnā Džeka balss bija viena no skaļākajām, kas sauca pēc .atmaksas. Arī viņu uzbrucēji bija aplaupījuši. Viola nekur nebija atrodama, viņa bija aizvesta projām līdz ar citiem mājiniekiem. Daži no tiem varbūt bija aizgājuši labprātīgi, bet šeit nebija palicis neviens, izņemot mirušos. Plantācija un tās ļaudis vairs nepastāvēja. Es biju zaudējis ne tikai māti, bet arī mājas.
Taču tagad nebija īstais laiks ļauties veltīgām žēlabām, vajadzēja nekavējoties rīkoties. Mēs nolēmām tūlīt dzīties pakaļ sirotājiem, un, itā kā šeit sapulcējušies ļaudis bija ieradušies jāšus un apbruņoti, tad jau pēc dažām minūtēm mēs bijām gatavi doties ceļā.
Man un maniem nesenajiem ceļabiedriem tika sagādāti jauni zirgi, un, uz ātru roku iekoduši steigā pagatavotas brokastis, mēs ielēcām seglos un devāmies pa indiāņu pēdām.
Tās izsekot nenācās grūti, jo iebrucēji bija bijuši jāšus un zirgu pakavu nospiedumi viņus nodeva.
Viņi bija jājuši kādu gabalu augšup gar upi jau agrāk pieminētās pārcelšanās vietas virzienā un tad devušies pāri uz indiāņu pusi. Bez vilcināšanās mēs darījām ,to pašu.
Šo vietu es labi atcerējos. Tieši ite es šķērsoju upi pirms diviem mēnešiem, kad sekoju pa Oceolas zirga pēdām. Tā bija tā pati taka, pa kuru toreiz bija jājis jaunais virsaitis. Šī sagadīšanās mani nepatīkami pārsteidza un lika sirdij sāpīgi iesmelgties.
Tā izraisīja pārdomas, kurām man laika netrūka, jo vietām pēdas bija grūtāk saskaitāmas un mums nācās apstāties, kamēr tās .atkal atradām. Es sāku iztaujāt savus ceļabiedrus.
Vai kāds bija redzējis indiāņus vai varbūt ievērojis, pie kādas cilts tie piederēja? Kas bija viņu vadonis?
Jā. Uz visiem šiem jautājumiem es saņēmu apstiprinošas atbildes. Divi vīri, .kas .gulējuši paslēpušies ceļmalā, bija redzējuši indiāņus un arī viņu gūstekņus — manu .māsu, Violu un citas plantācijas meitenes. Viņas vestais projām jāšus, katru no tām bijis sagrābis kāds mežonis un turējis sev priekšā uz zirga. Nēģeri gājuši ■kājām. Viņi nebijuši sasieti, acīm redzot devušies līdz Labprātīgi. Indiāņi bijuši ino «Sarkano nūju» cilts, un viņus vadījis OceoLa.
Tāda bija visu manu ceļabiedru pārliecība, kas pamatojās uz abu paslēpušos aculiecinieku apgalvojumiem.
Grūti aprakstīt, kādu iespaidu šī vēsts atstāja uz mani. Tā mani neizsakāmi sāpināja. Es centos apšaubīt dzirdēto. Es nolēmu tam neticēt, iekāms nebūšu dabūjis kādu apstiprinājumu, ka tas ir patiesība.
Oceola! Ak 'debesis! Es nespēju ticēt, ka to būtu izdarījis viņš. Tas nevarēja būt bijis viņš!
Iespējams, ka šie cilvēki bija kļūdījušies. Kad viņi redzēja indiāņus, vēl nebija uzaususi gaisma. Tumsā viņi varēja pārskatīties. Katrs indiāņu veiksmīgs uzbrukums, katrs viņu sirojums tika piedēvēts Oceolam. Oceola bija visur. Bet šeit viņš .noteikti nebija bijis.
Kas bija šie .divi vīri, šie aculiecinieki? Atbilde mani pārsteidza. Tie izrādījās Spenss un Viljamss.
Tikpat pārsteigts es jutos, kad uzzināju, ka viņi abi atrodas brīvprātīgo vidu, kas sekoja man, lai palīdzētu atriebt ies ļ aunda riem.
Dīvaini,'es domāju, bet vēl dīvaināk tas, ka Erensa Ringolda šeit nav. Tur, plantācijā, pie ugunsgrēka viņš bija bijis un, kā man tika stāstīts, skaļāk par visiem draudējis atriebties. Bet tagad viņš bija atgriezies mājās, vismaz kopā ar imums viņa nebija.
Es pasaucu Spensu un Viljamsu un sīki viņus iztaujāju. Viņi palika pie sava iepriekš stāstītā. Tiesa, vēl esot bijis tumšs, kad viņi redzējuši indiāņus atgriežamies no slepkavošanas, un viņi neņemoties droši apgalvot, vai tie bijuši «Sarkano nūju» vai «Garā purva» cilts karavīri, bet domājot gan, ka pirmie. Par sirotāju bandas vadoni viņiem neesot ne mazāko šaubu. Tas bijis Oreola. Viņi to pazinuši pēc galvas rotas ar trim strausa spalvām, ar kuru 4as izdalījies pārējo indiāņu vidū.
Šie puiši runāja visai (ticami. Kāda interese viņiem būtu mani apmānīt? Vai viņiem nebija vienalga, vai slepkavu bandas virsaitis bija Oceola, Koa Hadžo vai pats Onopa?
Viņu vārdi, ņemot vērā vēl citus apstākļus, iedvesa pārliecību, dzi|u un sāpīgu pārliecību. Manas mātes slepkava, ļaundaris, kas bija nodedzinājis mainas mājas un nežēlīgi aizvedis gūstā manu māsu, nevarēja būt neviens cits kā Oceola.
Acumirklī visas atmiņas par mūsu agrāko draudzību bija mirušas. Mana 'sirds kvēloja naidā pret cilvēku, par kuru es kādreiz tik aizrautīgi biju jūsmojis.
75. NODAĻA TRAUKSME
Bija daži apstākļi, kas, pārdomājot vēlreiz visu šo asiņaino notikumu, šķita savādi un neizprotami. Sākumā es, pēkšņā trieciena apstulbināts, nebiju tiem pievērsis uzmanību. Es vienkārši domāju, ka ir noticis indiāņu uzbrukums, kurā noslepkavota mana māte uin māsa aizvesta projām no imājām, ka mežoņi, neapmierinādamies tikai ar asinsizliešanu, pielikuši ēkām uguni un ka viņi šo ļaundarību pastrādājuši, atriebdamies par agrākajām pārestībām, ko itiem nācies ciest no balto ienaidnieku puses. Tādas lietas bija notikušas visur un vēl arvien notika gandrīz 'ik dienas. Kādēļ gan Suvoni krastus nevarēja piemeklēt tāda pati nelaime kā citus zemes novadus? Patiešām, taisni jābrīnās, ka mūsu kolonija tik ilgi bija palikusi neskarta. Citas, kas atradās daudz tālāk no seminolu nocietinājumiem, jau bija cietušais no šādiem drausmīgiem apmeklējumiem. Kādēļ mūsējā lai būtu izņēmums? Tas, ka indiāņi te līdz šim vēl nekad nebija parādījušies, bija padarījis iedzīvotājus bezrūpīgus^' un tiē jutās pārāk droši.
So faktu izskaidroja tā, ka indiāņu galvenie spēki bijuši aizņemti citur, un proti, — izsekojot Skota trīs grupējumos sadalītās armijas pārvietošanos, un, tā kā mūsu kolonija bija stipra, tad neviena mazāka grupa ■neuzdrošinājusies tai uzbrukt.