Taciņa uz mūsu peldētavu veda tieši pāri nelielajam uzbērumam, kas atdalīja «bruņurupuču dārzu» no lielā baseina. Pagriezies es uz tā ieraudzīju Dzelteno Džeku, kas pašreiz tuvojās baseinam. Vēl arvien viņš nesa rokās kucēnu un nepārtraukti to kaucināja.
Pienācis pie pakāpieniem, kas veda lejup, viņš uz mirkli apstājās un atskatījās. Es ievēroju, ka viņš vispirms palūkojās uz māju pusi, bet pēc tam visai apmierināti paraudzījās tajā virzienā, no kurienes bija atnācis.
Droši vien aligators bija jau diezgan tuvu, jo Dzeltenais Džeks bez kavēšanās iesvieda kucēnu tālu ūdenī un pats pa «bruņurupuču dārza» otru malu devās projām. Pēc brīža viņš jau nozuda starp apelsīnu kokiem.
Tik pēkšņi iemests .aukstajā ūdenī, kucēns turpināja žēli kaukt un izmisīgi ķepurojās ar kājām pa ūdeni, pūlēdamies noturēties virspusē.
Viņa cīniņš nebija ilgs. īzdzirdis labi pazīstamo ūdens šļakstu troksni un šuneļa kaucienu uzmundrināts, aligators ātri tuvojās baseinam un, ne mirkli nekavēdamies, ielēca tajā. Kā bulta viņš metās uz vidu un, sagrābis savu upuri kaulainajos žokļos, acumirklī ienira.
Kādu brīdi es skaidrajā ūdenī vēl varēju saskatīt rāpuļa atbaidošo ķermeni, bet drīz vien tas, instinkta vadīts, ienira kādā no dziļākajām akām un tumsā nozuda skatienam.
8. NODAĻA KARALISKĀS LIJAS
— Ahā, dzelteno draudziņ, tad tāds ir tavs nolūks! Galu galā — tā tomēr ir atriebība. Nelietīgo kausli1 , tu man par to dārgi samaksāsi! Tev neienāca ne prātā, ka tu tiec novērots. Bet vēl šodien pat tu rūgti nožēlosi savu velnišķīgo joku!
Apmēram šāds monologs izlauzās pār manām lūpām, tiklīdz es aptvēru, kāpēc mulats te atvilinājis aligatoru. Tagad viņa nolūks man bija skaidrs. Baseinā bija ļoti daudz skaistu zivju — gan zelta un sudraba zivtiņas, gan sarkanās foreles. Manai māsai tās ļoti patika, varēta teikt, viņa bija tās pat iemīļojusi. Katru dienu Virdžīnija nāca uz baseinu, baroja zivtiņas un nolūkojās, kā tās lēkā. Te bija notikusi ne viena vien jautra ūdens deja viņas klātbūtnē. Zivis viņu jau .pazina, peldēja bariem tai līdz gar dīķa malu un ņēma barību meitenei tieši no rokas. Un viņa ar lielu prieku rūpējās par tām.
Mulats gribēja atriebties, atņemot viņai šo prieku. Viņš labi zināja, ka zivis ir aligatora galvenā barība un ka baseina iemītnieces, nevarēdamas nekur izbēgt, drīz vien kļūs aligatoram par laupījumu. Šis stiprais plēsoņa īsā laikā iznīcinās tās visas līdz pēdējai, dučiem vien aprīdams nevarīgās būtnes. Un, protams, viņu jaukajai saimniecei tas sagādās lielas bēdas, bet Dzeltenais Džeks varēs izbaudīt ļaunu prieku.
Es zināju, ka mulats neieredz manu mazo māsiņu jau no tās reizes, kad viņa bija ti,k stingri uzstājusies, lai to sodītu par Violas apvainošanu. Bet pēc tam bija noticis vēl viens otrs sīks atgadījums, kas viņa dusmas vēl vairāk uzkurināja. Virdžīnija izturējās vēlīgi pret viņa sāncenša un Violas draudzēšanos un bija aizliegusi Dzeltenajam Džekam viņas klātbūtnē kvarteronei tuvoties. Tas viss, protams, puisi noskaņoja pret manu māsu ļoti naidīgi, un, kaut gan viņš ārēji to neuzdrīkstējās izrādīt, es zināju, ka viņš uz Virdžīniju tur ļaunu prātu. To bija pierādījis jau gadījums ar nožņaugto stirniņu, un tagad viņa nesamierināmais ienaids izpaudās jaunā atriebības mēģinājumā.
Mulats cerēja, ka aligators pagūs nodarīt zivīm lielu postu. Protams, viņš zināja, ka to ar laiku atklās un nogalinās, bet tad droši vien jau daudzas no visskaistākajām manas māsas mīlulēm būs iznīcinātas. Un nevienam neienāks ne prātā, ka plēsoņa varētu būt tīšām atvests uz dīķi, jo ne reizi vien arī agrāk aligatori kaut kādā veidā bija te atkļuvuši — vai nu ieklīduši no upes un tuvējām lagūnām, vai, pareizāk sakot, atnākuši šurpt . sava neizprotamā instinkta vadīti, kas tiem ļauj nemaldīgi atrast taisnāko ceļu uz ūdeni.
Tādi, manuprāt, bija Dzeltenā Džeka notūki un apsvērumi.
Taču vēlāk izrādījās, ka es tikai daļēji biju uzminējis viņa plānu. Es biju pārāk jauns un par maz ļaundarību pieredzējis, lai varētu pat iedomāties, uz kādu briesmīgu neģēlību ir spējīgs cilvēks.
Mana pirmā doma bija — sekot mulatam uz mājām, paziņot, ko viņš izdarījis, panākt viņa sodīšanu un tad kopā ar citiem atgriezties pie dīķa, lai nogalinātu aligatoru, pirms tas būs paguvis kaut ko nodarīt zivīm.
Taču šajā brīdī manu uzmanību piesaistīja briežu bars — ragains buks un vairākas briežu mātes, kas tagad ganījās homoka tuvumā. Tie atradās kādus divsimt jardus no tās vietas, kur es stāvēju. Skats bija pārāk kārdinošs. Es atcerējos savu solījumu mātei, to vajadzēja turēt — par katru cenu man bija jādabū brieža cepetis!
Es taču ne ar ko neriskēju, mazliet uzkavēdamies. Aligators savas brokastis jau bija paēdis. Tam vēderā bija vesels suns, un droši vien vismaz dažas stundas viņš liks mierā dīķa spurainās iemītnieces. Un Dzelteno Džeku es redzēju aizejam uz māju pusi: . Tur viņš būs atrodams kurā katrā laikā, un tā sodīšanu var atlikt līdz manai pārnākšanai.
Vienā mirklī to visu apsvēris, es atmetu savu sākotnējo plānu un pievērsos tikai medījumam.
Brieži vēl bija par tālu, lai tos aizsniegtu bises šāviens, un es nolēmu kādu brīdi nogaidīt, cerēdams, ka tie pienāks tuvāk.
Taču es gaidīju velti. Brieži vairās pienākt klāt ho- mokam. Šo mūžam zaļojošo koku saliņu tie uzskata par visai bīstamu vietu un parasti mēdz turēties no tās tālāk. Un tas arī pilnīgi saprotams, jo šajā biezoknī tie bieži vien ir izdzirduši notrinkšķam indiāņa šaujamloka stiegru vai spalgi nokrakšķam mednieka bises šāvienu. Un no turienes tos arī visbiežāk sasniedz nāve.