Bet ta'gad Skots bija aizgājis, viņa karaspēks atgriezies fortos — savās vasaras mītnēs, jo Floridā īstais laiks kara darbībai ir ziema, un indiāņi, kuriem visi gadalaiki vienādi, nu varēja brīvi izvērst savus sirojumus pa pierobežas plantācijām.
Šis likās pamatots izskaidrojums, kāpēc Suvoni kolonija tik ilgi nebija piedzīvojusi indiāņu uzbrukumus.
Saņemot nelaimes vēsti, pirmajos sāpju uzplūdos es tā arī domāju: es un manējie bijām vienkārši kļuvuši par vispārējais atriebības upuriem.
Bet drīz vien sākotnējais apmulsums pārgāja, un dīvainie apstākļi, par kuriem es jau minēju, piesaistīja manu uzmanību un izraisīja pārdomas.
Vispirms — kādēļ indiāņi bija uzbrukuši tikai mūsu plantācijai, nodedzinājuši tikai mūsu māju, noslepkavojuši tikai mūsu ģimenes locekļus?
Šis apstāklis mani pārsteidza un ne bez pamata. Gar upes krastu bija arī citas (tikpat neaizsargātas plantācijas, te dzīvoja daudzas citas ģimenes, kas bija -daudz naidīgāk noskaņotas pret seminoliem. Vēl mīkla ināk likās tas, ka Riingoldu plantāciju, kas, kā to liecināja pēdas, atradās laupītājiem tieši ceļā, viņi bija apgājuši ar līkumu, lai nokļūtu pie mūsu mājām. Bet kā Erenss Ringolds, tā viņa tēvs jau no seniem laikiem bija pazīstami ar savu nesamierināmo -naidu pret sarkanādaina- jiem un vardarbīgiem izlēcieniem pret viņu tiesībām.
Kādēļ tad Ringoldu plantācija bija palikusi neskarta, bet tieši mūsējā kā vienīgā izpostīta? Vai pret mums bija vērsusies kāda īpaša, personīga atriebība?
Tā tam vajadzēja būt. Bez šaubām, tā tas bija. Pēc i:>gām pārdomām es nonācu vienīgi pie šāda secinājuma. Tikai tā varēja izskaidrot notikušo.
Ak, vai tas tiešām būtu bijis Pauels? Mans draugs kļuvis par ienaidnieku un izdarījis tādu zvērisku uzbrukumu? Vai tas varēja būt? Vai tas bija iespējams? Nē, nekad!
Par spīti Spensa un Viljamsa liecībai, kurus abus es pazinu kā pēdējos neliešus, par spīti visam, ko viņi bija redzējuši un stāstījuši, mana sirds atteicās tam ticēt.
Kas Oceolu varētu būt pamudinājis uz šādu slepkavību? Kādēļ viņš to būtu darījis?
Tiesa, mana māte bija bijusi pret viņu nelaipna, vēl vairāk — viņa kādreiz bija izturējusies pret viņu nicinoši. Es to labi atcerējos, un arī viņš to varēja .atcerēties.
Bet šis cildenais jauneklis, kuru es uziskatīju par varoņa ideālu, taču nebūtu atmaksājis par apvainojumu ar tādu .asiņainu .atriebību? Nē, nē, nē!
Bez tam — vai Paliels būtu .atstājis neskartu Rin- goldu mitekli? Erenss Ringolds taču bija viens no viņa nīstākajiem ienaidniekiem, viens no tiem četriem, kurus viņš bija zvērējis nogalināt. Tas likās pats neticamākais visā šajā lietā.
Ringolds bija mājās, indiāņi varēja viņu pārsteigt miegā — tā melnie saimes [audis diez vai būtu pretojušies. Katrā ziņā tos varētu tikpat viegli pārspēt kā mūsējos.
Kādēļ tad viņam bija ļauts palikt dzīvam? Kādēļ viņa māj.a netika nodedzināta?
Pieņemot, ka bandas vadonis bijis Oceola, es .nekā nevarēju saprast, kāpēc viņš būtu atstājis dzīvu Erensu Ringoldu un nogalinājis tos, kas nemaz nebija viņa ienaidnieki.
Jaunas vēstis, ko es uzzināju ceļā, izraisīja jaunas pārdomas. Man pastāstīja, ka indiāņi mūsu plantāciju atstājuši steigā, patiesību sakot, atkāpušies. Ugunsgrēku pamanījusi patruļa, kas atradusies kārtējā apstaigā, un, šās lielās zemessargu nodaļas negaidītās ierašanās pārsteigti, indiāņi metušies bēgt uz mežu. Visi uzskatīja, ka vienīgi tas pasargājis pārējās plantācijas un varbūt arī Ringolda īpašumu no izpostīšanas.
Tas likās pilnīgi iespējams. Laupītāju banda nebija liela, spriežot pēc pēdām, — ne vairāk kā piecdesmit vīru, un tas izskaidrotu viņu atkāpšanos pat vēl mazākas balto grupas priekšā. Ļaudis apgalvoja, ka indiāņi tiešām iztraucēti un aizbēguši.
Šī ziņa piešķīra notikumam citu nokrāsu. Es atkal sāku noņemties ar minējumiem, atkal manī pret paša grību pamodās aizdomas par Oceolu.
Varbūt es lāgā neizpratu viņa indiāņa dabu, varbūt galu galā tas briesmonis, kas izdarīja šo uzbrukumu, ••tomēr bija viņš?
Vēlreiz es jautaju pats sev: kādi varētu būt bijuši viņa rīcības iemesli?
На! Мала māsa Virdžīnija! Ak dievs, vai mīlestība un kaislība varētu . *.
— Indiāņi! Indiāņi! Indiāņi!
76. NODAĻA NEPAMATOTA TRAUKSME
Sie nozīmīgie kliedzieni iztraucēja mani no pārdomām. Pārliecībā, ka parādījušies indiāņi, es imetos uz priekšu. Piepeši jātnieki visi kā viens bija pievilkuši pavadas un apstājušies. Daži, kas bija aizklīduši projām no takas, tagad piesteidzās klāt un, it kā 'aizsardzību meklēdami, pievienojās galvenajai grupai. Citus,, kas bezrūpīgi bija aizjājuši tālāk uz priekšu, tagad redzēja .auļojam atpakaļ. No viņu vidus arī bija atskanējis šis trauksmes signāls, un daži vēl arvien turpināja klaigāt: — Indiāņi! Indiāņi!
— Indiāņi? — jautājoši uzsauca Hikimens, un viņa balsī jautās neticība. — Kur ta jūs tos redzējāt?
— Tur, — atbildēja viens no jātniekiem, — tajā ozolu pudurī! Tur ir pilns ar viņiem!
— Es būtu beidzamais muļķis, ja tam noticētu! — sacīja vecais mednieks, nievājoši purinādams galvu.
— Atraduši indiāņus — taisni smiekls nāk! Tie bij celmi, ko jūs tur redzējāt! Indiāņi gan rādīsies šitādā mežā un vēl tādiem pienapuikām kā jūs. Papriekš jūs viņus izdzirdēsiet un tad tik ieraudzīsiet, ticiet man, kad es saku.