— Bet mēs viņus 'dzirdējām, — kāds atbildēja.
— Mēs dzirdējām, kā viņi savā starpā sakliedzās.
— Bleķis! — iesaucās mednieks. — Jūs viņus dzirdēsiet pavisai citādāk, kad būsiet tikuši tuvumā. Viņu plintes jūs dzirdēsiet sprāgstam, neko citu. Lai jupis mani parauj, ja tur bij kāds indiānis! Droši vien jūs padzirdējāt pīkstam joņotu vai kaķu strazdu. Es zinu, jums jau daudz /nevajag, lai laistu ļekas vaļā. Palieciet, kur es.at, — viņš turpināja autoritatīvā itonī, — mazu laiciņu palieciet tepat, kur esat.
To teikdams, viņš noslīdēja no segliem zemē un piesēja zirga pavadu pie kāda zara.
— Tu, Džim Vezerford, — viņš piemetināja, griezdamies pie sava 'drauga, — nāksi man līdz, un mēs paskatīsimies, vai tie ir bijuši indiāņi vai celmi, no kā šie zeļļi tik trakot pārbijušies.
Vezerfords, acīm redzot paredzēdams šādu uzaicinājumu, arī bija jau izrāpies no segliem, .un abi mednieki, piesējuši savus zirgus, ar šautenēm rokās klusi ieslīdēja krūmos.
Pārējie tagad sajāja kopā ciešā pulciņā un klusēdami sēdēja zirgos, gaidīdami, kādas ziņas izlūki atnesīs.
Mūsu pacietībai netika uzlikts liels pārbaudījums, jo gandrīz tūlīt, tiklīdz abi mednieki bija nozuduši skatienam, mēs izdzirdām viņus skaļi un aizrautīgi smejamies.
Tas iedrošināja mūs jāt uz priekšu. Kur bija tāda jautrība, tur nevarēja draudēt briesmas, un mēs, nenogaidījuši izlūku atgriešanos, devāmies tajā virzienā, no kurienes vēl arvien skanēja viņu smiekli.
Izjājuši nelielā klajumā, mēs ieraudzījām viņus abus. Vezerfords lūkojās uz zemi, it ka pētītu kādas pēdas, bet Hikmens, kas redzēja mūs tuvojamies, stāvēja ar izstieptu roku, norādīdams uz pareto mežu otrā klajuma malā.
Mēs paskatījāmies .norādītajā virzienā un ieraudzījām baru pusmežonīgu ragulopu, kas, mūsu zirgu pakavu dipoņas izbiedēti, metās projām cauri mežam.
— Nu! — uzvaroši sauca mednieks. — Te nu ir tie jūsu indiāņi! Vai nav mežonīgi radījumi, a? Ha, ha, ha!
Viņa smiekliem pievienojās visi pārējie, izņemot tos, kas bija sacēluši nepamatoto trauksmi.
— Es zināju, ka te nav neviena indiāņa, — turpināja aligatoru mednieks. — Šitā jau viņi nemaz nerādās. Papriekš jūs viņus izdzirdēsiet un tad tik ieraudzīsiet. Tā kā jūs, zaļknābji, neprotat atšķir/t sarkanādainu indiāni no sarkanas govs, tad es jums došu vienu prātīgu padomu: pa priekšu lai jāj 'tāds, kas to prot, bet pārējie Lai turas smuki kopā aiz muguras. Citādāk, esmu gatavs derēt, dažs labs no jums jau šonakt gulēs bez matiem uz galvas.
Visi atzina, ka Hikmena padoms ir prātīgs un vietā. Tas tika ņemts vērā, un no šā brīža abi mednieki jāja gabaliņu pa priekšu, bet pārējie ciešā pulciņā viņiem sekoja.
Bija skaidrs, ka laupītāji nevar būt tālu mums priekšā, jo nebija vēl pagājis necik ilgs laiks, kopš tie bija redzēti atstājam koloniju. Pēc manas ierašanās plantācijā mēs bez liekas kavēšanās bijām sākuši rīkoties, desmit minūtēs sagatavojušies ceļam ;un izjājuši no notikuma vietas tikai nepilnu stundu pēc uzbrucēju aiziešanas. Arī svaigās pēdas to apstiprināja. Viņi nevarēja būt mums priekšā vairāk par vienu jūras jū- tdzi, ja vien nebija jājuši ātrāk kā mēs, bet tas likās neiespējami, jo viņu virzīšanos apgrūtināja melnie gūstekņi, kuru lielās pēdas, kas šur tur bija skaidri saskatāmas, liecināja, ka tie gājuši kājām. Tātad, viņu sagūsftītāji nevarēja doties :uz priekšu visai straujā gaitā,. ; un mums bija drošas izredzes tos panākt.
Mūsu vidū maz bija tādu, kas ar bažām gaidīja to bridi, kad mēs ieraudzīsim ienaidnieku. Baltie bija niknuma un atriebības kāres pārņemti, un tas atvairīja visas domas par bailēm. Bez tam mēs pēc pēdām varējām konstatēt, ka indiāņu ir tikai nedaudz vairāk kā mūsu. Likās, ka šajā bandā nav vairāk par piecdesmit cilvēku. Bez šaubām, tie visi bija labi karotāji un spējīgi cīnīties ar mums vīrs pret vīru, taču arī tie, kas labprātīgi bija pieteikušies man palīdzēt, nebija ar pliku roku ņemami, bet gan šim nolūkam vispiemērotākie vīri mūsu kolonijā. Neviens pat neieminējās par atgriešanos mājup, visi paziņoja savu gatavību sekot slepkavām līdz pat indiāņu teritorijas sirdij, kaut vai paša Uitlakučr dumbrāja dziļumos.
5o cilvēku uzticība mani uzmundrināja, un es turpināju ceļu ar vieglāku sirdi. Manas ciešanas remdināja izredzes uz atriebību, kuru es domāju esam jau tuvu.
77. NODAĻA
PĒDAS SADALĀS
Tā nebija tik tuvu, ikā mēs iedomājāmies. Dodoties uz priekšu tik ātri, cik vien mūsu izlūki spēja mūs vest, mēs bijām pa pēdām nojājuši jau desmit judžu. Mēs bijām cerējuši panākt ļaundarus uz pusi mazakā ceļa gabalā.
Vai nu indiāņi zināja, ka mēs viņiem sekojam, vai arī steidzās, cik spēja, savas parastās piesardzības mudināti un baidīdamies no pakaļdzīšanās.. Pēc šādu drausmīgu zvērību pastrādāšanas viņi, .protams, varēja iedomāties, ka tiem sekos.
Acīm redzot viņi devās uz priekšu tikpat ātri kā mēs, bet arī ne ātrāk.
Kaut gan saule versmīgi cepināja, no zariem, ko viņi bija nejauši nolauzuši, vēl sūcās sula un zirgu pakavu uzvērstā zeme, kā izteicās mūsu ceļveži, vēl nebija pār- vilkusies ar garoziņu; arī nomīdītā zāle vēl gulēja pie zemes un sašķaidītās la>piņas bija mitras.
— Akurāt pinms pusstundas viņi te ir jājuši, — sacīja vecais Hikmens, izsliedamies stāvus, pēc tam kad jau kādu divdesmito reizi bija noliecies, lai izpētītu pēdas. — Akurāt pirms pusstundas, nolādētie! Es savu mūžu neesu redzējis, ka sarkanādainie skrietu tik ātri, Sitie nesas taisni kā pārbiedētu buku bars, un ap šito vietu viņu kleperi, kā rādās, jau ir bijuši nodzīti vienās putās un dažs labs no švakākiem jājējiem turējies seglos, uz deguna krizdams.