Kā atbilde uz vecā mednieka asprātību atskanēja skaļa smieklu šalts.
— Ne tik skaļi, puiši, ne tik skaļi! — viņš apsauca, ar brīdinošu rokas mājienu likdams smējējiem apklust. — Svētā Jeruzaleme! Viņi jūs izdzirdēs, un tad daži no mums vēl pirms saules rieta pazaudēs skalpus. Ja jums dzīvības dārgas, esiet klusi kā pelītes, nerunājiet ne vārdiņa, citādāk mūs izdzirdēs. Indiāņiem ir tikpat smalkas ausis kā viņu vilku suņiem, un es lieku 'galvu ķīlā, ka viņi nav vairāk par jūdzi mums priekšā.
Mūsu ceļvedis vēlreiz noliecās pār pēdām, kādu brīdi tās aplūkoja un tad atkārtoja savus pēdējos vārdus, vēl vairāk tos .'uzsvērdams:
— Nē, pie visiem velniem! Ne vairāk par pusjūdzi! Csst, puiši! Izturieties tik klusu kā o.posumi, un es jums apsolu, ka nepaies i stunda, kad jūs varēsiet sadot šiem mūdžiem, kā pienākas. Gsst!
Paklausīdami viņa brīdinājumam, mēs virzījāmies uz priekšu itik klusi, cik vien tas jājot bija iespējams.
Mēs centāmies vadīt zirgus pa takas mīksto malu, lai neklaudzētu pakavi, runājām tikai čukstus un arī tad pavisam reti, jo ikviens saspringti lūkojās uz priekšu, gaidīdams, ka kuru katru mirkli tur ieraudzīs bronzas krāsas iezemiešus.
Tā mēs nojājām vēl kādu pusjūdzi, bet nemanījām nekā no ienaidnieka, izņemot viņa pēdas.
Tomēr tagad mūsu .skatieniem pavērās kaut kas jauns — priekšā caur koku stumbriem spīdēja dzidras, zilas debesis. Mēs visi pietiekami labi pazinām mežu, lai saprastu, ko tas nozīmē. Mums priekšā bija liels klajums.
Vairums manu ceļabiedru par to priecājās. Mēs ilgu laiku bijām jājuši pa drūmu, krēslainu mežu, kur taku bieži šķērsoja liānas un kritušu koku stumbri, tā ka virzīties uz priekšu bija iespējams tikai lēnos soļos. Viņi domāja, ka klajumā mēs varēsim jāt ātrāk un līdz ar to drīzāk panāksim ienaidniekus.
Taču daži vairāk pieredzējuši vīri un it īpaši abi mūsu ceļveži uz to skatījās citādi. Hikmens tūlīt izteica savu sarūgtinājumu.
— Nolādētais klajums! — viņš iesaucās. — Tā ir savanna, pie tam liela. Ak tu nelaime, tā mums visu izjauks!
— Kā tā? — es jautāju.
— Redz, Džordžij, ja indiāņi ir jau klajumam pāri, tad kāds būs atstāts mežmalā par sargu — viņi uz galvošanu būs tā izrīkojušies, viss viens, v.ai zin, ka tiem dzenas pakaļ, vai ne. Nu, un tas nozīmē, ka mums ir tikpat mazas cerības tikt pāri nepamanītiem kā veselai kamieļu karavānai. Un, ja nu tie mūdži reiz būs mūs ieraudzījuši, tad skaidrs, ka pie laika pamanīsies nozust. Mēs esam jau krietni ilgi ceļā, palūk, cik zemu saule!
Sasodīts! Es tā rēķinu, Ka vairs nav tālu lielais purvs. Ja indiāņi pamanīs, ka mēs šiem sekojam, viņi laidīsies taisni uz turieni, un es zinu gan, ko vini tur darīs.
— Ko tad?
— Izklīdīs, ka ne smakas nepaliks. Un tad mes viņus meklēsim tikpat veltīgi kā putnu ligzdas ziemas laikā.
— Ko Lai mēs tagad iesākam?
— Visprātīgākais būs jums visiem apstāties un kādu brīdi palikt šite. Mēs ar Dzimu Vezerfordu aizlavīsimies uz priekšu līdz klajuma malai un pavērsimies, vai viņi jau ir pāri savannai. Ja tā, tad mums vajadzēs jāt tai apkārt pa mežu un otrā pusē atkal sameklēt viņu pēdas. Citas izejas nava. Ja indiāņi mūs ieraudzīs klajumā, tad tikpat jēgas turpināt pakaļdzīšanos kā atmest visam ar roku un griezties atpakaļ uz mājām.
Visi atzina, ka vecā aligatoru mednieka padoms ir prātīgs, un bez iebildumiem ļāva viņam rīkoties.
Viņš un Vezerfords atkal nokāpa no zirgiem un, atstājuši mūs mežā, aizzagās uz klajuma pusi.
Pagāja krietns laika sprīdis, iekams viņi atgriezās, un pārējie vīri jau kļuva nepacietīgi. Daudzi uzskaitīja, ■ka ar šo izlūkošanu mēs tikai zaudējam laiku un ļaujam indiāņiem attālināties. Daži ieteica tūlīt turpināt pakaļdzīšanos un jāt uz priekšu taisni pa pēdām, vienalga, vai indiāņi būtu mūs pamanījuši vai ne.
Kaut gan es degu nepacietībā ātrāk izrēķināties ar nīsto pretinieku un šis priekšlikums visvairāk atbilda manam pašreizējam noskaņojumam, es tomēr sapratu, ka būtu neapdomīgi tā rīkoties. Mūsiu ceļvedim bija taisnība.
Beidzot viņi atgriezās un pastāstīja, ko uzzinājuši. Priekšā atradās savanna, un indiāņi bija devušies tai pāri. Viņi bija sasnieguši mežu tās pretējā malā pirms mūsu izlūku ierašanās, un klajumā vairs neredzēja ne cilvēku, ne zirgu. Taču viņi tik tikko bija nozuduši skatienam, jo Hikmens apgalvoja, ka vēl redzējis starp krūmiem pavīdam pēdējā zirga asti.
Veiklie pēdu dzinēji savā izlūkgājienā bija uzzinājuši vēl ko vairāk un pavēstīja mums otru svarīgu faktu, un proti, ka pēdas tālāk vairs nav izsekojamas!
Sasnieguši savannu, indiāņi bija izklīduši- un devušies tai pāri katrs atsevišķi, atstājot zālē pēdas tik daudzos virzienos, cik viņiem bija zirgu. Kā .mednieki izteicās, «pēdas izšķīda uz piecdesmit pusēm». To viņi bija noskaidrojuši, garās zāles aizsegā izložņādami klajuma malu un tur uziedami šīs daudzās sliedes.
Viņu uzmanību jo sevišķi bija piesaistījušas vienas pēdas, kas nebija zirgu, bet gan cilvēku kāju iemītas, un, kam blakus tikai vietumis redzēja pakavu nospiedumus. Šīs kājas bija bijušas basas, un paviršam vērotājam varētu pat likties, ka tur gājis tikai viens cilvēks. Taču pieredzējušie mežinieki saprata, ka tā ir bijusi kara viltība. Nospiedumi bija lieli, bezformīgi un pārāk dziļi, lai tos būtu atstājis viens gājējs. Garais papēdis, tikko manāmais pēdas izliekums, liela pēdas priekšdaļa un platie pirksti bija pazīmes, ko medniekiem nenācās grūti iztulkot. Viņi zināja, ka tās 'ir sagūstīto nēģeru pēdas, kuriem, bez šaubām, tā pavēlējuši iet viņu apsargātāji.