Šī negaidītā viltība no bēgošo iezemiešu puses mūs apbēdināja un arī pārsteidza. Visi jutās apmānīti un domāja, ka ienaidnieka, pēdas nu ir pazaudētas un mūsu cerības atriebties nepiepildīsies.
Dažus dzirdēja runājam, ka nav nekādas jēgas turpināt vajāšanu, viens oitrs ieteica griezties atpakaļ, un, lai atkal pamodinātu vīros atriebības garu, vajadzēja apelēt pie viņu naida jūtām pret indiāņiem, kuras lielākajai daļai no tiem bija iedzimtas.
Šai kritiskajā momentā vecais Hikmens uzmundrināja pārējos ar jaunām cerībām. Es jutos priecīgs, to dzirdot.
— Mēs nevarēsim viņus panākt šovakar, puiši, — viņš sacīja, kad bija daudz spriests un riunāts. — Mēs nedrīkstam rādīties klajumā pie dienas gaismas, un •tas, sasodītais, ir pārāk liels, lai apjātu apkārt. Tur jau iznāktu vai divdesmit jūdžu liels līkums. Bet nekas, nebēdājieties! Paliksim šeit, kamēr uznāks tumsa. Tad mēs varēsim laisties pāri savannai, un, ja mēs .ar Džimu Vezerfordu tur otrā pusē atkal neuziesim viņu pēdas, tad vecais Hikmens nekad nav ēdis aligatora gaļu! Es zinu, ka viņi atkal salasīsies kopā un mēs kā likts atra-
dīisini šos mūdžus apmetušos kādā čūksnī. Nemanīdami vairs mūs dzenamies pakaļ, viņi jutīsies droši kā lācis bišukokā, .un tad laisti i būs īstā reize mesties viņiem virsu.
Visi piekrita mednieka ,priekšlikumam. Tika nolemts, ka tā .arī rīkosimies, tin, nokāpuši no saviem nodzītajiem zirgiem, mČs sākām gaidīt saules rietu.
78. NODAĻA PĀRI SAVANNAI
Manas ciešanas taigad sasniedza savu .augstāko pakāpi. Visu laiku, kamēr mēs jājām pa pēdām, steiga un uztraukums neļāva man nodoties pārdomām un visā skaudrumā pārdzīvot nelaimi, kas bija mani piemeklējusi. Cerības uz atmaksu, kas šķita jau tuvu un ar katru soli tuvāk, klusināja manas sāpes, un apziņa, ka es dodos uz priekšu un mana atriebība drīz sasniegs ļaundarus, sagādāja zināmu .mierinājumu.
Tagad, kad mēs bijām apstājušies un es netraucēts varēju pārdomāt šā rīta notikumus, manu dvēseli pārņēma dziļš izmisums. Iztēle mani mocīja ar drausmīgām ainām. Manā acu priekšā rēgojās noslepkavotās mātes līķis — viņas izstieptās rokas māja man, skubinot atriebties. Es ieraudzīju arī savu māsu — bālu, asarās mirkstošu, izspūrušu.
Nav brīnums, ka es mocījos nepacietībā, gaidīdams norietam sauli. Man šķita, ka. nekad šis lielais disks nav slīdējis lejup tik lēni. Piespiestā kavēšanās dzina mani gandrīz izmisumā.
Saules ripa bija asimssarkana no biezās dūmakas, kas klājās pār mežiem. Debesis šķita drūmas un dusmīgas, līdzīgas manam noskaņojumam.
Beidzot pār zemi nolaidās krēsla. Kā parasti dienvidu platuma grādos tā nebija ilga, bet tajā vakarā man likās, ka krēsla sabiezē pārāk gausi.
Iestājās tumsa, un, atkal ielēcis seglos, es izjutu atvieglojumu, ka varu doties tālāk.
Izkļuvuši no meža, mēs izjājām uz savannas. Abi mednieki veda mūs tai pāri taisnā līnijā. Viņi pat ne- ( •mēģināja sekot pa kādām no daudzajām pēdām. Hik- mens domāja, ka savannas otrā malā laupītāju banda pēc iepriekšējas norunas būs atkal salasījusies kopā. tādēļ, ja mēs atradīsim kaut vienas pēdas, itās droši vien mūs aizvedīs viņu apmešanās vietā. Mūsu vienīgais mērķis pašreiz bija nepamanītiem tikt pāri savannai, un varēja cerēt, ka tumsā mums tas arī izdosies.
Klusi kā spoki mēs virzījāmies pār klajo pļavu. Mēs jājām ārkārtīgi lēnām, lai nedipētu pakavi. Mūsu nogurušos zirgus nemaz nevajadzēja apvaldīt. Mīkstā, zālainā velēna, kas klāja savannu, bija mums labvēlīga — zirgi slīdēja pa to nedzirdamiem soļiem, un mēs vienīgi bažījāmies, ka tikai tie nesaož indiāņu zirgus un iezviedzoties mūs nenodod.
Par laimi, mūsu bažas izrādījās nepamatotas. Pēc pusstundas klusa jājiena mēs sasniedzām savannas otru malu un apstājāmies koku ēnā.
Mēs bijām gandrīz droši, ka neesam pamanīti. Ja indiāņi arī bija atstājuši aiz sevis spiegus, tumsa mūs paslēpa viņu skatieniem. No mūsu puses nebija atskanējis ne mazākais troksnītis, kas varētu atklāt ienaidniekiem -mūsu tuvošanos, un viņu sargposteņiem būtu iespējams mūs pamanīt tikai tādā gadījumā, ja tie atrastos tieši tajā vietā, kur mēs atkal iejājām mežā. Mēs tur nekā aizdomīga neredzējām un nospriedām, ka neviens no sirotāju bandas nav palicis iepakaļ.
Mēs priecīgi sačukstējāmies, cits citu apsveikdami ar izdošanos, un tāpat čukstus apspriedāmies, ko tagad darīt.
Mēs vēl arvien sēdējām zirgos, jo taisījāmies jāt tālāk. Būtu bijis prātīgāk apmesties turpat uz vietas un, tiklīdz uzaustu gaisma, uzmeklēt indiāņu pēdas, bet bija kāds apstāklis, kura dēļ mēs nevarējām tā rīkoties. Mūsu zirgi bija ļoti izslāpuši un jātnieki paši ne mazāk. Mēs nebijām redzējuši ūdeni kopš priekšpusdienas, un dažas stundas zem Floridas svelmainajām debesīm spēj radīt tik nepanesamas slāpes, kādas vēsākā klimatā nejūt pat pēc vairāku dienu ilga ceļojuma.
Ka zirgi, tā cilvēki patiešām cieta aiz slāpēm, uti tādā stāvokli nebija ko domāt ne par gulēšanu, ne atpūtu. Vispirms mums vajadzēja nokļūt pie ūdens.
Mēs jutāmies krietni izsalkuši, jo nebijām paņēmuši līdz pārtiku tik talani ceļam, taču izsalkumu varēja vieglāk paciest. Šovakar mums pietiktu ar ūdeni, un mēs nolēmām jāt talak, lai to uzmeklētu.
Šai kritiskaja stāvoklī imums atkal solīja glābiņu abu mednieku bagātā pieredze. Kādreiz — vēl tos lai-* kus, kad indiāņi izturējās pret mums draudzīgi un ļāva baltajiem brīvi klaiņāit pa rezervātu, — viņi bija medījuši šās savannas apkārtnē un atcerējās kādu dīķi, pie kura toreiz apmetušies. Pēc viņu domām, tas nevarēja būt tālu no tās vietas, kur mēs bijām apstājušies. Tumsā atrast šo dīķi nebija viegls uzdevums, taču nekas cits mums neatlika kā vai nu turpināt mocīties slāpēs, vai arī doties meklēt ūdeni.