Mēs devāmies uz priekšu nedzirdamā gaitā. Zemi biezā kārtā klāja garās priežu skujas, izveidodamas mīkstu paklāju, kas apslāpēja soļu troksni. Pameža te gandrīz nebija, un tādēļ mēs varējām iet ātri. Desmit minūtēs mēs jau bijām krietni tālu no saviem biedriem.
Mūsu vienīgās raizes bija nepazaudēt pareizo virzienu. Tas gandrīz jau bija noticis, vismaz mums tā šķita, kad mēs piepeši pamanījām starp kokiem spīdam gaismu. Tā bija ugunskura liesmu atblāzma.
Hikmens tūlīt apgalvoja, ka tas ir indiāņu nometnes ugunskurs.
Pirmajā brīdī mēs gribējām griezties atpakaļ un atvest šurp pārējos, bet tad apdomājāmies un nolēmām pieiet ugunskuram tuvāk, lai pārliecinātos, vai tiešām tā ir ienaidnieka nometne.
Tagad mēs vairs negājām stāvus, bet līdām četrrāpus. Kad uzšāvušos liesmu atblāzma iespīdēja mežā, mēs ierāvāmies koku ēnā. Ugunskurs dega kāda klajuma vidū. Mednieki atcerējās, ka dīķis atradies līdzīgā vietā, bet tad jau mēs ieraudzījām priekšā pavizam ari ūdeni un sapratām, ka tam jābūt tam pašam, ko mēs meklējām.
Mēs līdām arvien tuvāk un tuvāk, līdz sasniedzām klajumu ietverošā meža malu. Tālāk doties bija bīstami. Tagad mēs varējām pārredzēt visu klajumu. Tur, zālē piesieti, ganījās zirgi, un visapkārt ugunskuram redzēja guļaim tumšus stāvus. Tie bija miegā iegrimuši slepkavas.
Blakus ugunskuram uz segliem sēdēja kāds vīrs, kas šķita esam nomodā, kaut gan galva tam bija noslī- gusi līdz ceļgaliem. Uguns apspīdēja viņa seju, un nebūtu grūti saskatīt tās vaibstus un ādas krāsu, ja to nesegtu krāsojums un neaizēnotu spalvas. Sī seja bija tumši sarkana, un tris melnas strausa spalvas līgani nokarājās pāri deniņiem, ar.1 galiem gandrīz skardamas vaigus. Es pazinu šis simboliskās spalvas, un mana sirdis sažņaudzās sāpes — tā bija Oceolas galvasrota.
Es pavēros tālāk. Aiz ugunskura atradās vairākas grupas, īstenībā viss klajums bija pilns ar guļošu cilvēku ķermeņiem.
Taču viena no šīm grupiņām drīz vien piesaistīja visu manu uzmanību. Tajā bija trīs vai četri cilvēki, kas sēdēja vai gulēja zālē. Viņi atradās ēnā, un no tās vietas, kur mēs stāvējām, nevarēja pazīit sejas, bet baltie tērpi un maigās auguma kontūras, ko nespēja noslēpt pat dziļā krēsla, liecināja, ka tās ir sievietes. Divas sēdēja mazliet atstatu no pārējām; viena atbalstīja otru, kuras galva bija noslīgusi tai klēpī.
Ārkārtīgi satraukts, es lūkojos uz šīm divām sievietēm — man nebija ne mazāko šaubu, ka tās ir mana māsa un Viola.
80. NODAĻA SIGNĀLšĀVIENI
Es nemēģināšu aprakstīt, ko pārdzīvoju šajā momentā. Mana spalva nespēj to izdarīt. Iedomājieties manu stāvokli un iztēlojieties to paši, ja varat.
Aiz manis — noslepkavota un neģēlīgi sakropļota māte, tādā pašā veidā nobendēts tuvs radinieks, mana māja, viss mans īpašums kritis par upuri liesmām. Manā priekšā — māsa, ko mežoņi izrāvuši no mātes apkampieniem un nežēlīgi aizveduši sev līdz, varbūt jau viņu velnišķīgā vadoņa piesmieta. Un arī viņš, šis nelietīgais, nodevīgais slepkava, manu acu priekšā! Vai gan tas nebija pietiekami, lai mani pārņemtu neprātīgs naids un kaisla atriebības kāre?
Manas krūtis plosīja satrakotas jūtas, un, raugoties uz šo neģēli, ar katru mirkli tās auga augumā. Drīz vien es vairs nespēju sevi apvaldīt. Mani muskuļi saspringa niknumā, un asinis traucās pa dzīslām kā versmīga straume.
Es gandrīz aizmirsu, kādā situācijā mēs atrodamies. Man galvā bija viena vienīga doma — atriebties! Manā' priekšā bija visas šās ļaundarības vaininieks. Viņš nenojauta manu klātbūtni, gluži kā būtu iestidzis miegā, es viņu varēju gandrīz ar roku aizsniegt un ar savas šautenes lodi noteikti.
Es pacēlu ieroci un notēmēju uz nolīkušo spalvu galiem. Es zināju, ka zem tiem ir acis. Mans pirksts nogūlās uz šautenes gaiļa.
Nākošajā mirklī šis cilvēks, kas līdz šim man bija šķitis varonis, būtu noslīdzis zālē bez dzīvības, bet mani biedri neļāva man izšaut.
Ar ātru kustību Hikmens .sagrāba manas šautenes aizslēgu, ar savu plato plauksitu aizsegdams dzelksni, bet Vezerfords cieši satvēra stobru. Es vairs nebiju noteicējs par savu ieroci.
Es dusmojos par viņu iejaukšanos, bet tikai vienu acumirkli, jo tūlīt pats sapratu, ka viņi ir rīkojušies pareizi. Vecais mednieks, pielicis savas lūpas cieši pie manas auss, nopietni čukstēja:
— Vēl ne, Džordžij, vēl ne! Dieva dēļ, netaisiet traci! Nav nekādas jēgas nošaut viņu. Pārējie mūdži noteikti aizmuks, un skaidrs, ka sieviešus aizvilks .sev līdz. Mēs trijatā vien nespēsim viņus aizturēt, tikai paši pazaudēsim savus skalpus. Mums klusiņām jāaizskrien pēc pārējiem, un tad mēs varēsim viņus ielenkt. Tā būs prātīgi darīts, vai ne, Džim?
Vezerfords, baidīdamies palaist balsi, tikai piekrītoši pamāja.
— Tātad ejam! — Hikmens turpināja tāpat čukstot. — Mēs nedrīkstam zaudēt ne minūti. Vicosim atpakaļ, cik vien ātri jaudāsim. Tikai nerādiet savas muguras, laidieties uz vēdera! Klusiņām, klusiņām! — Un, turpinādams mūs pamācīt, viņš pats nometās zemē, izstiepa ķermeni visā garumā un, līzdams gluži kā aligators, drīz vien nozuda istarp .kokiem.
Mēs ar Vezerfordu sekojām viņam līdzīgā veidā, kamēr izkļuvām no ugunskura gaismas loka. Tad mēs visi trīs piecēlāmies kājās.
Kādu brīdi mēs slavējām un saspringti 'klausījāmies, jo baidījāmies, ka mūsu aiziešana var būt iztraucējusi nometni. Taču mušu ausis neuztvēra nevienu jaunu skaņu, viss bija lapatkā iepriekš — miegā krāca kāds no guļošajiem iezemiešiem, ēdot skramšķināja zirgi, šad un itad nodipēja pakavs, atsizdamies pret cieto zemi.