Apmierināti, ka izdevies aiziet nepamanītiem, mēs uzsākām atpakaļceļu. Mednieki tagad orientējās bez jebkādām grūtībām un gāja kā pa sen zināmu taku. Kaut gan bija tumšs, mēs devāmies uz priekšu gandrīz skriešus un ātri attālinājāmies no indiāņu nometnes, kad piepeši norībēja šāviens, kas lika muims apstāties.
Mēs aiz pārsteiguma sastingām uz vietas kā pienagloti. Šāviens neatskanēja no indiāņu nometnes, bet gan no pretējās puses — no tās, kur bija palikuši mūsējie.
Vai sāvējs varēja būt kāds no viņiem? Viņi taču atradās — vismaz tiem vajadzēja atrasties — pārāk tālu, lai viņu šāviens būtu sadzirdams tik skaidri. Vai viņi, apnikuši mūs gaidīt, būtu devušies uz priekšu? Vai viņi vēl arvien turpināja jāt uz šo pusi? Ja tā, tad šis šāviens bija vislielākā neapdomība. Tas noteikti sacels kājās visu nometni. Uz ko viņi būtu šāvuši? Iespējams, ka kādam netīšām gājusi vaļā šautene. Citādi tas nevarēja būt.
Šādi minējumi zibens ātrumā izšāvās caur smadzenēm ikvienam no mums, un bija lieki tos atkārtot vārdos.
Mēs nepaguvām vēl apspriesties, kad tajā pašā virzienā norībēja otrs šāviens. Ja tas nebūtu atskanējis tik drīz pēc pirmā, gandrīz varētu nodomāt, ka tas pats šāvējs izšāvis otrreiz, taču pat visveiklākais strēlnieks nevarēja pagūt tik īsā laika sprīdī no jauna pielādēt savu ieroci. Tātad tika šauts no divām šautenēm.
Mani biedri bija nesaprašanā, tāpat kā es. Šos šāvienus varēja izskaidrot vienīgi tā, ka daži indiāņi bija aizklīduši no nometnes un tagad deva briesmu signālu.
Mums nebija laika ilgi spriedelēt. Tagad mēs varējām saklausīt, ka indiāņu nometnē sacēlusies trauksme, un zinājām, ka tās cēlonis ir šie šāvieni. Mēs dzirdējām cilvēku kliedzienus, zirgu zviegšanu un steidzīgu pakavu dipoņu.
Vairs nekavējušies no mirkli, mēs atkal sākām iet un steidzāmies ātrāk inokļūt pie savējiem.
Kādu gabalu tālāk mēs 'pamanījām mežā jātniekus. Šķita, ka viņi bija divi, -kaut gan droši to apgalvot nevarēja, jo tumsā viņu silueti bija tikko saskatāmi.
Mums tuvojoties, viņi metās ptojām u;n izgaisa kā spoki starp kokiem. Nebija šaubu, ka šāvuši bija viņi, jo šāvieni atskanēja tieši no tās puses un daudz tuvāk, nekā atradās mūsu biedri.
Vai šie jātnieki bija indiāņi vai baltie?
Kaut gan tie varēja būt mūsu ienaidnieki, vecais Hikmens tomēr riskēja un skaļi viņiem uzsauca.
Mēs apstājāmies un klausījāmies. Atbildes nebija, ne viens, ne otrs neatsaucās. Mēs dzirdējām tikai pakavu dimdēšanu, un, spriežot pēc tās, jātnieki aizauļoja pavisam citā virzienā, nekā atradās mūsu draugi un ienaidnieki..
Šo divu jātnieku rīcībā bija kaut kas mīklains. Kādēļ viņi šāva? Ja tie gribēja dot signālu nometnei, kādēļ gan tad bēga no mums? Vēl vairāk — kādēļ viņi devās uz pretējo pusi, nevis uz nometni? Tās atrašanās vieta taču viņiem tagad bija zināma, jo pat līdz šejienei atskanēja trauksmēs trokšņi, kuru viņi paši bija tur sacēluši.
Es nekādi nevarēju izprast viņu rīcību.
Šķita, ka Hikmens atradis šai mīklai kādu izskaidrojumu un šis .atklājums kaut .kā īpaši uz viņu iedarbojies. Viņš likās ļoti pārsteigts un reizē arī saniknots.
— Ka velns viņus akacī ietriektu, šitos sasodītos nekrietneļus, ja tie bij viņi, un es esu gandrīz drošs par to! Manas ausis tak skaidri pazina abu to šaujamo blīkšķus. Ko tu saki, Džim Vezerford? Vai tu tos nepazini?
— Man likās gan, ka es tos kaut kur agrāk tā kā būtu dzirdējis, bet skaidri nevaru pasacīt, kur. Pag, pag, viens no tiem izklausījās taisni pēc Neda Spensa šautenes.
— Nūja, ka tā, un tas otrs bij Bila Viljamsa plintes rībiens. Velns viņu sazin, kas tiem abiem aiz ādas! Mēs viņus pametām kopā ar pārējiem, bet tagad šie zeļļi blandās apkārt pa mežu un ar savu šaudīšanos visu izjauc. Skaidrs, ka nu indiāņi aizlaidīsies lapās. Piķis un zēvele! Ko tic abi ir sadomājuši! Gan jau būs kāda-nelietība, vai ta nezināms! Bet es šitiem sātana gabaliem likšu dārgi par to samaksāt, lai tik mēs tiekamies! Ejam, draugi! Jājož, ko kājas nes, citādi būs par vēlu. Indiāņi netūļāsies un aizmuks, pirms mēs paspēsim atgriezties. Sasodītie šāvieni! Tie izmaitāja visu padarīšanu. Aši, aši man pakaļ!
Paklausīdami vecajam medniekam, mēs steigšus sekojām viņam.
81. NODAĻA TUKŠA NOMETNE
Jau pēc maza gabaliņa mēs priekšā saklausījām balsis un zirgu pakavu dobjo dimdēšanu.
Mēs pazinām savu biedru balsis un uzsaucām viņiem, kad tie piejāja tuvāk, jo sapratām, ka viņi dodas mums pretī. Viņi bija dzirdējuši šāvienus un, domādami, ka mēs esam uzdūrušies indiāņiem un dodam briesmu signālu, tagad steidzās mums palīgā.
— Hallo, puiši! — Hikmens uzsauca, kad viņi piejāja klāt. — Vai Bils Viljamss un Neds Spenss ir starp jums? Ei, iatsaucieties, ja jūs te esat!
Atbildes nebija, un dažas sekundes valdīja nāves klusums. Acīm redzot abu minēto šeit nebija, citādi viņi paši būtu atsaukušies.
— Kur viņi ir? Uz kurieni viņi aizjājuši? — vīru barā cits caur citu atskanēja jautājumi.
— Jā, kur viņi ir? — Hikmens atkārtoja. — Te viņu nav, tas ir skaidrs. Zvēru pie aligatora, ka abiem šiem zeļļiem ir kaut kas nelabs aiz ādas. Bet mums jāpasteidzas, puiši! Tur priekšā ir indiāņi. Slapstīties vairs nav nozīmes, viņi taisās laisties lapās, un mums jātiek tur trīs vāveres astes vēcienu ātrumā, citādāk neatradīsim vairs nometnē neviena nolādētā sarkanā dainā. Urrā! Uz priekšu pēc skalpiem! Turiet savus šaujamos gatavībā! Aiziet! Sadosim viņiem! Uz priekšu!