Tagad es atcerējos, ko bija teicis Hikmens, kad viņš, mēģinādams noskaidrot debess puses, bija taustījies ap kokiem. Tas gan bija kādu gabalu atpakaļ, bet, cik vien tālu es varēju saredzēt, koki visur bija tajā pašā pelēcīgi brūnajā krāsā. Es secināju, ka viss mežs ir nokaltis.
Mans spriedums izrādījās pareizs, un šo parādību bija viegli izskaidrot. Te bija strādājis priežu sfings[66]. viss mežs bija pagalam.
83. NODAĻA
KAUJA DIVOS APĻOS
Lai cik savādi 'tas liktos, pat tajā drūmajā stundā mani bija ieinteresējuši šie novērojumi, bet, staigādams starp kokiem, es pamanīju kaut ko, kas man sagādāja vel lielāku apmierinājumu. Zilgana krēsla, sajaukdamas ar dzeltenīgo mēness gaismu, izmainīja skuju krāsu, kuras es aplūkoju. Rīts bija klāt.
Tai pašā momentā to bija pamanījuši arī citi. Gulē- ttāji jau rausās augšā no rasotajām gultām un tvēra pēc savā.m seglu jostām.
Mēs bijām ļoti izsalkuši, bet, tā kā nebija nekādu cerību uz brokastīm, tad vajadzēja doties tālāk bez tām.
Rīta krēsla ilga tikai dažas minūtes, debesis kļuva ar katru mirkli gaišākas, un mēs sākām gatavoties ceļam. Sargi tika atsaukti, izņemot četrus, kurus drošības dēļ atstāja dažādās klajuma pusēs līdz pēdējai minūtei. Zirgiem segli visu nakti bija palikuši mugurā, tagad vajadzēja tikai katram savējo atsiet un uzlikt tam iemauktus. Visi rūpīgi pārbaudīja savas šautenes un sagatavoja lādiņus. Daudzi no maniem biedriem bija pieredzējuši karotāji, un tika darīts viss iespējamais, lai nodrošinātu mums labvēlīgu kaujas iznākumu. Mēs domājām, ka jau priekšpusdienā panāksim iezemiešu bandu vai arī pa pēdām nokļūsim viņu midzenī. Kā vienā, tā otrā gadījumā bija paredzama sadursme, un visi vēlreiz apliecināja savu apņēmību doties uz priekšu un cīnīties.
Dažas minūtes mēs apspriedāmies par pārgājiena kārtību un nolēmām, ka visprātīgāk būs, ja daži izveicīgākie vīri dosies galvenajai grupai pa priekšu kājām un rūpīgi izlūkos apkārtni. Tas mūs pasargātu no negaidīta uzbrukuma, ja gadījumā ienaidnieks būtu ierīkojis slēpni. Vecajiem medniekiem atkal vajadzēja izsekot pēdas un, protams, vadīt mūsu avangardu.
Tas viss bija jau norunāts, un mēs pašreiz taisījāmies doties ceļā. Vīri sēdēja zirgos, izlūki jau iegāja mežā, kad piepeši norībēja vairāki šāvieni, un tajā pašā mirklī atskanēja mūsu sargu trauksmi vēstījošie, klie- clzieni. Viņi vēl .arvie,n a-tradās savos posteņos, un visi četri bija izšāvuši gandrīz reizē.
Šķita, ka mežā nodārd simtiem atbalšu. Taču tās nebija atbalsis, bet gan īsti šauteņu un muisketu šāvieni. Un griezīgo kara saucienu, kas atskanēja reizē ar tiem, bija viegli atšķirt no mūsējo kliedzieniem.
Mums uzbruka indiāņi.
Pareizāk būtu teikt, ka viņi mūs ielenca. Bija šāvuši visi četri mūsu sargi, kas .atradās katrs savā klajuma malā, — tātad ikviens no tiem bija ieraudzījis indiāņus.
Bet arī bez tā mums jau bija skaidrs, ka tiekam ielenkti. No visām pusēm atskanēja ienaidnieku mežonīgie kliedzieni, it kā atbalsodami cits citu, un viņu lodes džinkstēja mums gar ausīm dažādos virzienos. Nebija šaubu, ka ap klajumu savelkas ienaidnieka loks.
Viņu pirmā zalve nenodarīja sevišķu postu. Divi vai trīs vīri un pāris zirgu tika ievainoti, bet viegli. Mēs atradāmies pārāk tālu no tās vietas, kur viņi šāva, un vairums ložu, nesasniegušas mērķi, šļakstēdamas iekrita dīķī. Ja viņi būtu pielīduši tuvāk, iekāms atklāja uguni, tad sekas būtu drausmīgas, jo mēs atradāmies visi vienkopus un klajā vietā.
Par laimi, mūsu uzticamie sargi bija pamanījuši ienaidnieku tuvošanos un laikus sacēluši trauksmi.
Tas mūs izglāba.
Sīs ir vēlākas pārdomas. Tajā brīdī visus nodarbināja tikai viena doma: kā labāk noturēties pret uzbrūkošo ienaidnieku, kurš — kā to ikviens apzinājās — draudēja mūs ielenkt klajumā.
Kādu brīdi valdīja apjukums un skaļa kņada — vīri klaigāja cits caur citu, satrauktie zirgi zviedza un cēlās pakaļkājās, bet tad juceklīgo troksni pārskanēja Hik- rnena pavēlošā balss:
— Nost no zirgiem, puiši, un aši uz imežu! Mudīgi, mudīgi! Visi uz mežu! Mums viņi jāatsit par katru cenu, citādāk tie noskalpēs mūs visus līdz pēdējam! Uz mežu! Pie kokiem!
Arī citiem bija iešavusies prātā tāda pati doma, un mednieks vēl nebija beidzis izkliegt savus rīkojumus, kad vīri, izlēkuši no segliem, jau metās uz klajuma, malu.
Katrs skrēja savā virzienā — uz to koku, kas viņam atradas vistuvāk, un pēc dažām sekundēm visi mūsu grupas vīri jau bija drošībā, ikviens paslēpies aiz prie-, des stumbra. Tādā veidā, turēdamies koku aizsegā, mēs sagrupējāmies slēgtā aplī visapkārt klajumam ar mugurām pret ito un ar sejām pret ienaidnieku.
Mūsu zirgi, pamesti savā vaļā un uzbrukuma satracināti, mežonīgos auļos šķērsoja klajumu, seglu kāpšļiem dauzoties gar sāniem un pavadām velkoties pa zemi. Vairums no tiem aizdrāzās mums garām un aizjoņoja projām starp kokiem, kur vai nu krita iezemiešu rokās, vai arī, aizlēkšojuši tiem garām, nozuda meža dziļumos.
Mēs nemaz nemēģinājām zirgus apturēt. Lodes nepārtraukti džinkstēja mums gar ausīm. Atiet .nost no kokiem, kas mūs .aizsargāja, nozīmētu drošu nāvi.
Priekšrocības, ko mēs bijām ieguvuši, ieņemdami šādas aizsardzības pozicijas, bija acīm redzamas. Par laimi, mēs līdz pēdējam brīdim bijām atstājuši sargus. Ja viņi būtu atsaukti īsu brīdi agrāk, uzbrukums mūs pārsteigtu pilnīgi negaidīti. Indiāņi būtu pienākuši līdz pašai klajuma malai bez viena šāviena un kliedziena, un tad mēs būtu pilnīgi viņu varā. Ienaidnieks atrastos koku aizsegā, .pasargāts no mūsu lodēm, turpretim mēs klajumā būtu pakļauti iznīcinošajai ugunij. Tikai pateicoties laikus saceltajai trauksmei, mums bija izdevies izbēgt no šādas apkaušanas.