Tagad mūsu pretiniekiem nebija lielu priekšrocību. Kā viņi, tā mēs atradāmies koku aizsegā. Vienīgi mūsu loka iekšpuse bija neaizsargāta, un ienaidnieks varēja to apšaudīt pāri klajumam. Bet, tā kā pēdējais bija piecdesmit jardu plats un mēs nevienā vietā nebijām pielaiduši indiāņus tuvu tā malai, tad zinājām, ka tik tālu viņu lodes nevar sniegt, un tādēļ jutāmies droši par savām mugurām.
Sis manevrs, kaut arī steigā improvizēts, mūs izglāba. Tagad visi saprata, ka tas bija vienīgais, ko mēs varējām darīt, lai paglābtos no tūlītējas iznīcināšanas. Par laimi, Hikmens momentā bija apķēries un licis steigšus ieņemt šādas pozicijas..
Mūsējie nevilcinājās atbildēt uz ienaidnieka uguni. Pēc pāris sekundēm viņi jau laida darbā savas šautenes, un ik pa brītiņam visā klajumu ietverošajā lokā atskanēja asie, pātagas plīkšķini līdzīgie šāvienu sprakšķi. Laiku pa laikam vīru balsis iegavilējās uzvarošā urrā saucienā, kad ikads iezemietis, pārsteidzīgi atsedzis sevi, bija .kritis par upuri mūsu lodēm.
Atkal pāri klajumam atskanēja vecā mednieka balss. Nosvērta, mierīga un skaidra — tā bija visiem sadzirdama.
— Nomērķējiet kārtīgi, puiši, un tik tad šaujiet! Netērējiet par tukšu ne graudiņu pulvera! Jums vēl daudz (tā vajadzēs, kamēr imēs tiksim galā ar šito nolādēto bandu. Lai neviens nenospiež gaili, pirms nav nomērķējis kādam sarkanādainajam taisni acī!
Šis piekodinājums bija vietā. Līdz šim jaunākie puiši bija šāvuši diezgan neapdomīgi, — tiklīdz ierocis pielādēts, tūlīt steidzas izšaut, — un rezultātā viņu lodes kapāja tikai koku stumbrus. Ar savu aizrādījumu Hik- mens gribēja izbeigt šādu rīcību.
Viņa vārdi tika ņemti vērā. Tagad šāvieni atskanēja retāk, bet triumfējošie kliedzieni liecināja, ka lodes sasniedz mērķi tikpat bieži kā iepriekš.
Pēc dažām minūtēm kauja pieņēma pavisam citādu raksturu nekā sākumā. Mežonīgie bļāvieni, ar kādiem indiāņi nāca savā pirmajā uzbrukumā, gribēdami izraisīt mūsu vidū apjukumu, vairs nebija dzirdami, un arī balto kliedzieni bij.a apklusuši. Tikai šad un tad atskanēja dārdošs urrā, vai arī kāds no mūsējiem skaļi uzsauca saviem biedriem, lai tos uzmudinātu.
Laiku pa laikam indiāņu pusē kāds virsaitis izkliedza pazīstamo «jo-ho-ehi», aicinādams savus drosuļus uzbrukumā.
Šāvieni vairs nerībēja veselām zalvēm, bet pa vienam vai diviem trim reizē. Katrs šāviens tika rūpīgi notēmēts, un tikai tad, ja lode trāpīja mērķī vai vismaz šāvējs tā domāja, abās pusēs atskanēja balsis. Ikviens kaujinieks bija aizņemts, meklējot sev objektu, uz ko tēmēt, un nešķieda laiku tukšās sarunās vai klaigāšanā.
Varbūt visā kara vēsturē nebūs minēta sadursme, kās noritējusi tik .mierīgi, kauja, kas izcīnīta tik klusi.
Dažbrīd šāvienu starplaikos iestājās absolūts klusums — drausmīgs un ļaunu vēstījošs klusums.
Nekad arī laikam nav notikusi kauja, kurā abas puses būtu atradušās tik neparastā izkārtojumā viena pret otru. Mēs bijām izvietojušies divos koncentriskos apļos: ārējo veidoja ienaidnieks, iekšējo — mūsu grupas vīri, kas stāvēja gandrīz_ vienādos atstatumos cits no cita visapkārt klajumam. Šie abi apļi atradās apmēram četrdesmit soļu viens no otra, dažās vietās, kur drošsirdīgākie indiāņu karavīri koku aizsegā bija pavirzījušies tuvāk mūsu līnijai, varbūt pat mazāk. Nekad nav notikusi kauja, kurā pretinieki, atrazdamies tik tuvu viens otram, nebūtu pārgājuši tuvcīņā. Mums butu bijis iespējams sarunāties ar saviem ienaidniekiem, nemaz nepaceļot balsi, un mēs varējām notēmēt burtiski viņu acu baltumos.
Šādos apstākļos kauja ritēja tālāk.
84. NODAĻA
DžEKA TRĀPĪGAIS ŠĀVIENS
Šī neparastā kauja bija turpinājusies jau kādas divas stundas, bet abi pretinieki vēl arvien atradās savās līdzšinējās pozīcijās. Tikai šad un tad redzēja kādu pārgalvnieku aizmetannies no viena koka uz otru tādā ātrumā, it kā viņš būtu izšauts no lielgabala stobra. Tā nolūks bija vai nu atrast /stumbru, kas labāk aizsargātu viņu pašu, vai arī nonākt tādā vietā, no kuras kaut daļēji skatienam atsegtos kāda iepriekš nolūkota pretinieka stāvs.
Priežu stumbri nebija visai resni un tik tikko mūs aizsedza. Daži no kaujiniekiem bija palikuši kājās un stāvēja, stīvi izstājušies, cenšoties sarauties pēc iespējas tievāki un turot sasprindzināto ķermeni vienā līnijā ar koku. Citi, ievērodami, ka priedes pie saknēm ir mazliet resnākas, bija nometušies guļus uz vēdera un šādā pozā turpināja lādēt un šaut.
Saule jau sen bija pacēlusies augstu debesīs, jo kauja sākās īsi pirms saullēkta. Dienas gaismā abām pusēm pretinieks bija labi saskatāms, kaut gan šajā ziņā indiāņiem bija mazliet izdevīgāks stāvoklis, jo mums aizmugurē atradās klajums. Taču arī meža dziļumā bija pietiekami gaišs. Daudzas nokaltušās skujas bija jau nobirušas un biezā kārtā klāja zemi, bet tās, kas vēl turējās pie zariem, necik nespēja aizturēt spožos saules starus. Mūsu vīri būtu varējuši nomērķēt uz jebkuru priekšmetu dolāra gabala lielumā, ja tāds gadī- tos šāviena attālumā. Plauksta, daļa rokas, kāja, kas mazliet pavirzījusies uz āru, aiz koka parādījies žoklis, pārāk plati pleci, ko stumbrs nespēja pilnīgi paslēpt, pat atstāvoša drānu stērbele tūlīt piesaistīja pretinieka skatienu un saņēma vienu vai pat divus šāvienus. Ja kads uz desmit sekundēm būtu parādījis savu seju, tad gandrīz pilnīgi droši viņa galvu caururbtu lode, jo abas pusēs bija ļoti izveicīgi šāvēji.