Viņu pirmais uzbrukums nebija izdevies, kā cerēts, un tagad likās, ka indiāņi nemaz nedoma nakt jauna
uzbrukumā, bet gan nolēmuši turēt mūs aplenkumā, kurā mēs patiesībā jau atradāmies.
Pēc kāda laika viņi sāka šaut retāk, līdz gandrīz pavisam pārtrauca apšaudi, taču .mēs zinājām, ka tas nenozīmē ienaidnieka atkāpšanos. Taisni otrādi, mēs redzējām, ka tālāk mežā daži no indiāņiem iekurina ugunskurus, acīm redzot gatavodamies vārīt brokastis.
Mūsu vidū nebija neviena, ka.s viņus šai brīdī^ne^ apskaustu. / „
85. NODAĻA TRŪCĪGĀ MALTĪTE
Mums šis daļējais pamiers nedeva nekādu labumu, jo mēs neuzdrošinājāmies izkustēties no savām vietām. Mēs bijām izslāpuši, un turpat netālu klajuma vidū kārdinoši vizuļoja dīķis. Labāk būtu bijis, ja mēs to neredzētu, — tagad šis ūdens, .kam mēs nedrīkstējām tuvoties, padarīja slāpes vēl mokošākas. *
Indiāņus redzēja ēdam, neatstājot savas požicijas. Daži apkalpoja pārējos, pienesdami tiem ēdamo no ugunskuriem, Gandrīz šāviena attālumā no mums šurp un turp staigāja arī indiāņu sievietes.
Mēs bijām izsalkuši kā izbadējušies vilki. Divdesmit četras stundas, pat ilgāk, mēs nebijām ne kripatiņas ēduši, un ienaidnieku mielošanās turpat acu priekšā vēl vairāk iekārdināja mūsu ēstgribu, tai pašā laikā izraisot arī niknumu un sarūgtinājumu. Viņi pat zobojās par mūsu piespiesto badošanos.
Vecais Hikmens bija pārskaities un teicās esam tik izsalcis, ka būtu gatavs apēst dzīvu indiāni, ja vien tiktu* tam klāt. Un viņš patiešām izskatījās tik nikns, ka būtu varējis izpildīt šos draudus.
— Sitas skats uz nolādētajiem sarkanādainajiem, — viņš pukojās, — kas piebāž pilnus vēderus ar gaļu, kad kristīgiem baltajiem nav ne kauliņa .ko pasūkāt, var cilvēku traku pataisīt. Goda vārds, man sirds kāpj pa muti laukā, to redzot!
Tādi vīri kā Hikmens un Vezerfords gandrīz vienmēr kritiskā brīdī atradīs kādu izeju, un arī tagad viņi abi acīm redzot bija kaut ko izgudrojuši, jo sāka rakņāties pa sausajām skujām, kas, kā jau iepriekš minēts, biezā kārtā klāja zemi. Ko viņi meklēja? Tārpus, kāpurus vai ķirzakas? Gandrīz tā varēja iedomāties, taču nē — it ik tālu gluži vēl nebija. Lai cik izsalkuši tie jutās, ķerties pie rāpuļiem viņi vēl nedomāja. Vecajiem medniekiem bija ienācis prātā kaut kas labāks, un drīz vien priecīgs izsauciens pavēstīja, ka viņi atraduši meklēto.
Hikmena paceltajā rokā mēs ieraudzījām brūnu, ko- nusveidīgu priekšmetu, kas mazliet atgādināja lielu ana- nasu. Tas bija garskuju priedes čiekurs, ko viegli varēja pazīt pēc formas un lieluma.
— Nu, puiši! — vecais mednieks uzsauca skaļā balsī, lai viņu sadzirdētu visapkārt klajumam. — Savāciet ši- tās koku olas un tik sitiet pušu. Tur iekšā jūs atradīsiet sēklas, kas ir tīri labs ēdamais. Tik gards jau nu ne kā cūkgaļa ar kukurūzas biezputru, bet tādas mantas mums te nav, un, manuprāt, bada reizē šitās sēkliņas nav zemē metamas. Pačamdiet vien pa skujām sev apkārt, gan kāds čiekurs atradīsies. Tik pamēģiniet.
Tas mūsu vīriem nebija divreiz jāsaka, un jau pēc mirkļa visus redzēja rakņājamies pa sausajām skujām un meklējam priežu čiekurus. Daži atradās pavisam tuvu un tika savākti bez grūtībām, tālākos puiši pierausa sev klāt ar lādējamiem stieņiem vai šauteņu stobriem. Tā katrs nodrošinājās ar lielāku vai mazāku krājumu.
Čiekuri naski vien tika izlobīti un sēklas kāri apēstas. Tā nekādā ziņā nebija peļama barība, jo garskuju priedes sēklas ir reizē barojošas un arī garšīgas. Ar maltītes kvalitāti visi bija apmierināti, vienīgi porcijas iznāca pārāk niecīgas, jo aizsniedzamā attālumā nebija pietiekami daudz čiekuru, lai piepildītu piecdesmit izsalkušu vīru vēderus.
Vienu otru dzirdēja pat pajokojamies pie šīm sausajām brokastīm, un bezrūpīgākie, grauzdami sēklas, smējās, it kā tā būtu omulīga riekstu ēšana izpriecas deļ. Taču smiekli drīz vien apklusa, jo mūsu stāvoklis bija pārāk nopietns, lai izturētos vieglprātīgi.
Šobrīd /ienaidnieka uguns bija atslābusi, gandrīz mitējusies, un mēs varējām mierīgi apsvērt savu bīstamo ■situāciju.
Līdz šim laikam mēs tā īsti nemaz nebijām aptvēruši, ka patiešām esam ielenkti. Kaujas steigā un uztraukumā mums nebija atlicis laika pārdomām. Mēs visu šo lietu uzskatījām vienkārši par sadursmi, kas drīz beigsies ar vienas vai otras puses uzvaru.
Taču tagad tā vairs nelikās, indiāņu uzbrukums bija pārvērties ielenkumā. Mēs bijām ieslēgti no visām pusēm un atradāmies gluži kā aplenktā cietoksnī, tikai ne uz pusi tik lielā drošībā. Mūsu vienīgais aizsegs pret ienaidnieka lodēm bija ap klajumu stāvošie koki, un mums nebija stipras baļķu mītnes, kur patverties ievainotajiem. Katrs vīrs bija kā sargkareivis; .kam nepārtraukti jāatrodas postenī!
Mūsu situācija bija ārkārtīgi bīstama. Cerību izbēgt nekādu. Mūsu zirgi visi bija aizauļojuši projām. Tikai viens vienīgs gulēja beigts dīķa malā. To bija nogalinājusi lode, bet ne no ienaidnieka šautenes. Hikmens pats nošāva šo zirgu. Vecajam medniekam bija savi apsvērumi, bet es tos uzzināju tikai vēlāk.
Mēs varētu noturēt savas pozicijas pat tad, ja ienaidnieku būtu piecreiz vairāk nekā mūsu, un atsist gandrīz jebkuru pārspēku, bet ko mēs ēdīsim?
No slāpēm mēs nebaidījāmies. Vajadzēja paciesties tikai līdz vakaram. Tumsā mēs varēsim aizlīst pie dīķa.
Mēs nebažījāmies par ūdens trūkumu. Bet kā būs ar pārtiku? Kur mēs to dabūsim? Savāktie čiekuri bija tikai niecīgs kumosiņš, un vairāk to tuvumā nebija. Ms s būsim spiesti ciest badu.