Mēs sarunājāmies savā starpā brīvi, it kā stāvētu vaigu vaigā. Mēs sīki apspriedām savas izredzes. Tās bija ļoti drūmas.
Kā tas viss beigsies? Kā mēs izkļūsim no šās bīstamās situācijas? Šie jautājumi gāja no mutes mutē un nodarbināja visu domas.
Tikai viens plāns solīja izredzes uz glābiņu, un proti: noturēt savas pozicijas līdz vakaram, tumsā doties uzbrukumā un izlauzties cauri ienaidnieka līnijām. Tā būtu izmisīga cīņa, noteikti daži, varbūt pat daudzi no mums kristu, bet citi tomēr izbēgtu. Palikt šeit nozīmēja nolemt sevi drošai bojā ejai. Gaidīt, ka mūs kāds atbrīvos, bija veltīgi, neviens tādas cerības neloloja. Tiklīdz bads mūs novājinās, mēs tiksim apkauti līdz pēdējam vīram.
Mēs nolēmām, ka labāk riskēt nekā samierināties ar tādu likteni, tādēļ, kamēr vēl esam stipri, jāmēģina ar kauju izlauzties cauri aplencēju lokam. Nakts tumsa mums palīdzēs to izdarīt. Noraizējušies ,mēs gaidījām saules rietu.
86. NODAĻA LODE NO AIZMUGURES
Ja mums likās, ka laiks velkas lēni, tad ne jau aiz bezdarbības.
Visu pēcpusdienu indiāņi laiku pa laikam atkal atsāka apšaudi, un, neraugoties uz mūsu piesardzību, vēl viens no mūsējiem krita un vairāki tika viegli ievainoti.
Apšaudīšanās laikā ienaidnieki centās piekļūt mums tuvāk, pārskrienot no koka uz koku un pamazām virzoties uz priekšu. Mēs gluži labi sapratām viņu nolūku. Indiāņu nodoms nebija ieslēgt mūs ciešā lokā un pāriet tuvcīņā, kaut gan, būdami lielā .skaitliskā pārsvarā, viņi būtu varējuši to darīt. Tagad viņu bija vēl vairāk nekā kaujas sākumā. Bija pienākusi klāt vēl kāda grupa: mēs dzirdējām kliedzienus, kas apsveica tās parādīšanos.
Taču, neraugoties uz šo spēku pieaugumu, viņu nolūks nebija ielaisties tuvcīņā. Viņu mērķis bija cits, un mēs to zinājām. Indiāņi bija sapratuši, ka, pievirzoties tuvāk mūsu lokam, to lodes varēs aizsniegt pretējo klajuma malu, kur stāvošie vīri, protams, būs neaizsargāti pret viņu uguni.
Novērst šīs briesmas tagad bija mūsu galvenais uzdevums, un tādēļ mums vajadzēja būt divkārt modriem. Mēs nenolaidām acu no koku stumbriem, aiz kuriem indiāņi bija paslēpušies, un vērojām tos tik saspringti kā sesku mednieks alas izeju.
Pretinieku mēģinājumiem pielavīties mums tuvāk bija tikai niecīgi panākumi, un tie paši viņiem maksāja vairāku visdrosmīgāko vīru dzīvības, jo, tiklīdz kāds indiānis atstāja savu koku un metās uz priekšu, tūlīt no u^ļ puses atskanēja trīs vai četri šāvieni un viens no tiem noteikti trāpīja dzīvajā mērķī.
Šis bīstamais manevrs drīz vien nogurdināja?", ņus, un, vakaram tuvojoties, likās, ka viņi ir atieiiC,'.^ • no sava nolūka un paliks līdzšinējās pozicijās, paturot mūs ielenkumā.
Mēs jutāmies atviegloti, kad norietēja saule un iestājās krēsla. Tā drīz .sabiezēs par tumsu, un mēs varēsim aizlīst pie dīķa. Vīrus mocīja neciešamas slāpes, jo visu dienu viņi nebija dabūjuši ne lāsītes ūdens.
Daudzi jau dienā būtu devušies uz dīķi, j-a viņus neatturētu .apdomīgākie biedri un nebūtu noticis kāds starpgadījums, ko visi redzēja un kas ietekmēja varbūt vēl vairāk nekā vārdi. Viens pārgalvnieks bija riskējis un aizrāpies pie ūdens. Viņš bija laimīgi sasniedzis dīķi, padzēries pēc sirds patikas un .pašreiz steidzās atpakaļ uz savu vietu, kad indiāņu lode to noguldīja zālē. Viņš bija pēdējais no mūsu kritušajiem, un tā nedzīvais ķermenis tagad gulēja klajumā visu acu priekšā. Tas noderēja kā brīdinājums citiem, un, neraugoties uz mokošajām slāpēm, neviens nevēlējās atkārtot pārsteidzīgo mēģinājumu.
Beidzot pār zemi nolaidās ilgi gaidītā tumsa. Svina krāsas debesīs vēl kavējās tikai blāvs, pelēcīgs gaišums. Tagad vīri pa diviem un trim devās uz dīķi. Kā rēgi viņi klusām slīdēja pāri klajumam, saliekušies un kāri izstiepuši galvas uz priekšu ūdens virzienā. Mēs negājām visi reizē, kaut gan visi vienādi alka dzesēt savas slāpes. Vecā Hikmena brīdinājums tika ņemts vērā, un savaldīgākie nolēma paciesties vēl mazliet ilgāk un nogaidīt, .kamēr pārējie atgriežas savās vietās.
Tas bija prātīgi darīts, jo tagad indiāņi, acīm redzot nojauzdami, kas notiek, atkal sāka ļoti sparīgi mūs apšaudīt. Pret mums vērsās veselas zalves, un, kaut gan tika šauts bez tēmēšanas, jo tumsā nebija iespējams saskatīt mērķi, lodes spindzēja gar ausīm kā siseņu bars.
Kāds iekliedzās, ka indiāņi nāk uzbrukumā, un tie,
kas bija aizgājuši padzerties, steigšus metās atpakaļ, daži pat nepaguvuši iebaudīt ne lāsi tik ļoti kārotā ūdens.
Visu šo laiku es biju palicis aiz sava koka. Arī mans .uJTipais pavadonis vēl arvien stāvēja savā postenī kā uzticams sargs, kāds viņš arī bija. Mēs vienojāmies, ka iesim, nadzerties pēc kārtas, un Džeks pastāvēja uz to, • «>yn jādzer pirmajam. Es jau gandrīz biju tam pie- . -i.iS, kad piepeši indiāņi no jauna atklāja uguni.
Tāpat kā citi, mēs bažījāmies, ka indiāņi tagad mēģinās pavirzīties uz priekšu,, un labi apzinājāmies nepieciešamību viņus aizturēt. Mēs nolēmām palikt vel kādu brīdi savās vietās.
Es biju mazliet paliecies garām koka stumbram un, turēdams šauteni paceltu acu augstumā, vēroju, kur pazibēs kāda pretinieka šāviena uguntiņa, lai varētu uz viņu nomērķēt, kad pēkšņi spējš trieciens pagrūda manu roku uz augšu un izsita no tās ieroci.
Tur nebija nekā dīvaina. Manu roku bija ķērusi lode, caururbdama muskuļus, kas to turēja paceltu. Es biju par daudz atsedzis savu plecu un tiku ievainots — nekas vairāk.