Mana pirmā doma bija aplūkot savu ievainojumu. Es to skaidri sajutu un tādēļ viegli varēju noteikt brūces vietu. Es redzēju, ka lode caururbusi manas labās rokas augšdelmu tieši zem pleca un pēc tam, kā to lieci- naja saplēstais audums, skārusi svārkus uz krūtīm.
Vēl bija pietiekami gaišs, lai varētu saskatīt lodes pēdas un asinis, kas plūda no ievainojuma.
Es sāku atpogāt svārkus, lai labāk piekļūtu brūcei. Melnais Džeks jau bija man blakus un plēsa strēmelēs savu kreklu.
Piepeši es izdzirdu viņu izbrīnā iesaucamies:
— Žēlīgs dies! Massa Džordž, tas šāviens bij no muguras!
— No muguras? — es kā atbalss atkārtoju viņa vārdus un vēlreiz palūkojos uz ievainojumu. Man pašam jau bija radušās tādas aizdomas: man likās, it kā lode. būtu nākusi no aizmugures!
Tā nebija tikai iedoma. Rūpīgāk apskatot ievainojumu un lodes saplēstos svārkus, skaidri varēja pateikt tās virzienu. Neapšaubāmi uz mani bi}a šauts no mugurpuses.
— Lai dievs žēlīgs, Džek! — es iesaucos. — Tā tas ir. Indiāņi ir pienākuši otrā pusē klāt klajumam. Mēs esam pazuduši!
Mēs abi steigšus pagriezāmies ar sejām pret klajumu, un tajā pašā momentā, it kā apstiprinot mūsu aizdomas, gar ausīm nodžinkstēja otra lode un ar dobju troksni atsitās pret koku, aiz kura mēs tupējām. Bija pilnīgi skaidrs, ka tā nāca no klajuma otras malas, jo mēs tur redzējām atplaiksnāmies uguntiņu un dzirdējām norībam šāvienu.
Kas bija noticis ar imūsu biedriem tajā pusē? Vai viņi būtu pametuši savus posteņus un |āvuši indiāņiem pienākt klāt? Vai viņi visi būtu aizgājuši pie dīķa un atstājuši klajuma pretējo malu neapsargātu?
Tādi bija pirmie minējumi, kas iešāvās mums abiem ar Džeku prātā.
Bija pārāk tumšs, lai mēs priežu ēnā varētu saskatīt savu biedru stāvus, bet klajumā neviens neparādījās. Mēs bijām nesaprašanā un skaļi viņiem uzsaucām, prasīdami paskaidrojumu.
Ja arī viņi atbildēja, mēs to nedzirdējām, jo šajā brīdī mežonīgs indiāņu kliedziens noslāpēja visas pārējās skaņas un mūsu acis ieraudzīja skatu, kas lika asinīm sastingt dzīslās.
Tieši iepretim tai vietai, kur stāvējām unēs ar Džeku, un tuvu pie indiāņu līnijām piepeši no zemes pacēlās sarkanas liesmas. Tās izšāvās mutuļiem, cita par citu augstāk, līdz aizsniedza koku galotnes. Izskatījās, it kā tur uz zemes būtu aizdedzināti lieli šaujampulvera krājumi, un tā tas ari bija. Mēs tūlīt sapratām, kas notiek. Indiāņi mēģināja aizdedzināt mežu.
Viņiem tas izdevās gandrīz vienā acumirklī. Tiklīdz sēra liesma saskārās ar nokaltušajām priežu skujām, tās aizdegās gluži kā iekuri. Uguns ar izšautas raķetes ātrumu izplatījās uz visām pusēm, un liesmu mēles pacēlās pāri visaugstāko koku galotnēm.
Mēs paskatījāmies apkārt: visur bija redzama līdzīga aina. Mežonīgais kliedziens bija kalpojis kā signāls
meža aizdedzināšanai. Klajumu no visām pusēm ietvēra sarkana, rūcoša uguns siena. Viss mežs bija liesmās.
Uguns loks virzījās tuvāk klajuma malai, liesmas rija kokus, it kā tie būtu sausa zāle, un garām mēlēm uzšāvās augstu pret debesīm.
Tagad mūs ietina dūmu mutuļi, kas, ugunij tuvojoties, ar katru bridi kļuva biezāki, un pieaugošais karstums vairs nebija izturams. Mums jau sāka trūkt elpas.
Mēs atradāmies iznīcības priekšā. Vīri izmisumā klaigāja, bet degošā meža rūkoņa apslāpēja viņu balsis, un pat blakus stāvošie nevarēja sadzirdēt viens otra vārdus. Taču viņu izskats rādīja, ko tie pārdzīvo, jo, iekāms mūs ietina dūmi, ugunsgrēks pielēja klajumu ar tik spožu gaismu, ka mēs varējām redzēt cits citu nedabiski skaidri. Visu sejās parādījās nāves bailes.
Es tikai neilgu brīdi izjutu to pašu, ko citi. No mana ievainojuma bija izplūdis pārāk daudz .asiņu. Es mēģināju iziet klajumā, kā redzēju darām pārējos, bet nebiju vēl paspēris pāris soļu, kad manas kājas saļodzījās un es bez samaņas nogāzos zemē.
87. NODAĻA TIEšā UGUNS IELENKUMā
Saļimstot mana pēdējā doma bija, ka mana dzīve ir beigusies, ka pēc dažām sekundēm manu ķermeni apskaus liesmas un es iešu bojā briesmīgā nāvē.
Šī doma lika man vēl nevarīgi iekliegties, un tai pašā mirklī es zaudēju samaņu. Es nejutu vairs absolūti nekā, it kā būtu jau miris, un, ja tajā brīdī mani būtu skārušas liesmas, es to nebūtu jutis. Droši vien es būtu sadedzis un pārvērties pelnos, vairs neciezdams nekādas sāpes.
Es biju kā miris, bet mani vēl varēja atgriezt dzīvē, un, par laimi, tuvumā atradās atdzīvināšanas līdzeklis un arī kāds, kas to pielietoja.
Kad es atguvu samaņu, mana pirmā sajūta bija, ka esmu līdz kaklam ūdenī. Es atrados dīķī pusguļus,
manas kājas un ķermenis bija zem ūdens, tikai galva virspusē, atbalstīta pret krastu. Kāds cilvēks, pats līdz pusei ūdenī, bija noliecies pār mani. Es drīz vien pilnīgi atģidos un pazinu viņu — tas bija mans uzticamais nēģeris. Viņš taustīja manu pulsu un klusēdams nopietni raudzījās man sejā.
Kad es atvēru acis un atbildēju viņa skatienam, Melnais Džeks priecīgi iekliedzās:
— Nudie, massa Džordž, jūs ir dzīvs! Slavēts dies, jūs ir dzīvs! Nezaudējiet dūšu, jaunais massa, jūs nemirsiet, jūs droši paliksiet dzīvs!
— Es ceru, Džek, — es atbildēju vārgā balsī, bet, lai cik tā bija nespēcīga, mans uzticamais biedrs sāka gavilēt priekā un turpināja mani uzmundrināt.
Tagad es jau spēju pacelt galvu un paskatīties apkārt. Manām acīm pavērās baismīga aina, un, lai to aplūkotu, gaismas bija papilnam.
Mežs vēl arvien bija liesmās un dega ar nemitīgu, pērkonam vai stipram vējam līdzīgu rūkoņu, kurai piejaucēs šņācoši trokšņi un skaļi sprakšķi, kas atgādināja musketu šāvienus. Varētu iedomāties, ka indiāņi turpina mūs apšaudīt, bet tas nebija iespējams. Visu aprijošais ugunsgrēks, izplezdams savu loku, noteikti jau sen bija piespiedis viņus atkāpties.