Liesmas tagad bija mazākas nekā pirmīt un arī dūmu gaisā mazāk. Sausās skujas bija ātri pārvērtušās pelnos un sadegušo zaru atliekas nokritušas zemē, izveidodamas tur kvēlojošu ogļu paklāju.
No tā augšup pacēlās garie stumbri ar lielāko zaru stumbeņiem, visi liesmu apņemti. Sačervelējusies, pus- nolobījusies miza bija ātri aizdegusies, un sveķainā koksne viegli padevās liesmām. Daudzi koki jau dega dziļi iekšienē un izskatījās kā milzīgas kolonas no sarkani nokaitētas dzelzs. Skats bija briesmīgs un atgādināja pārdabisku pekles ainu.
Arī sajūta bija tāda, ka varēja iedomāties sevi atrodamies pazemes valstībā. Karstums bija neciešams, viss gaiss virmoja no strāvojošā siltuma. Man mati uz galvas bija sačokurojušies, āda šķita pārklājusies tulznām, un gaiss, ko es ieelpoju, līdzinājās no lokomotīves ventiļa izplūdušam tvaikam.
Instinktīvi es palūkojos -apkārt, meklēdams savus biedrus. Neliela grupiņa, kāds ducis vai vairāk, atradās klajumā pie pašas dīķa malas, bet tur nebija visi. Mūsu taču bija ap piecdesmit. Kur gan pārējie? Vai viņi būtu gājuši bojā liesmās? Kur viņi ir?
Mehāniski es izteicu skali šo jautājumu.
— Tur, massa, — Džeks atbildēja, norādīdams uz leju. — Viņi visi dzīvi, man domāt, ka visi.
Es palūkojos uz dīķi un ieraudzīju virs ūdens trīs dučus tumšu ovālu — tās bija manu biedru galvas.
Tāpat kā manējais, viņu ķermeņi bija iegremdēti ūdenī, gandrīz visiem līdz kaklam. Viņi bija salīduši dīķī, lai paglābtos no dūmiem un neciešamā karstuma.
Bet pārējie, tie, kas atradās krastā? Kādēļ arī viņi nebija rīkojušies tikpat gudri? Kādēļ viņi vēl arvien stāvēja drausmīgajā karstumā un dūmos, kas vāliem vēlās no degošā meža?
Dūmi tagad bija kļuvuši gaišāki un vieglāki. Cauri tiem skaidri varēja redzēt vīru stāvus, palielinātus tāpat kā miglā. Kā milži viņi kustējās šurp un turp, un šautenes viņu rokās izskatījās nedabiski lielas.
Vīru kustības pavadīja enerģiski žesti, un visa viņu izturēšanās liecināja par ārkārtīgu satraukumu. Tas šādos apstākļos bija pilnīgi saprotams. Es redzēju, ka tur bija mūsu grupas vadoši'e vīri, to skaitā arī Hikmens un Vezerfords, kas abi sparīgi žestikulēja. Acīm redzot viņi apspriedās, kā mums tālāk rīkoties.
Tāds bija mans pirmais iespaids, bet, ielūkojies uzmanīgāk, es sapratu, ka esmu maldījies.
Tur nenotika apspriede par mūsu turpmākajiem plāniem. Brīžiem, kad degošo priežu sprakšķēšana kļuva klusāka, es varēju sadzirdēt viņu balsis. Tās liecināja, ka vīri ir iekarsuši nežēlīgā strīdā, jo sevišķi Hikmens un Vezerfords, kuri runāja abi reizē un, pēc toņa spriežot, bija par kaut ko briesmīgi sašutuši.
Šai mirklī dūmu mākonis aizvēlās sānis un atklāja skatienam otru grupiņu, kas atradās tālāk no dīķa malas. Tur bija seši cilvēki — trīs un atkal trīs, un es ievēroju, ka abus vidējos, cieši sagrābuši, turēja malējie. Tātad šie divi bija gūstekņi!
Vai tie bija indiāņi? Divi no mūsu ienaidniekiem, kas ugunsgrēka izraisīta apjukuma laikā ieklīduši klajumā un sagūstīti?
Tā bija mana pirmā doma, bet šai mirklī kāda liesmu strēle, uzšaudamās augšup starp koku galotnēm, pielēja klajumu ar spožu gaismu. Tagad šī grupa bija redzama tikpat skaidri kā dienā. Man vairs nevajadzēja minēt, kas ir šie gūstekņi. Es ieraudzīju viņu sejas — krīta baltas aiz bailēm, bez vienas asins lāsītes. Pat sarkanā gaisma nespēja tās padarīt sārtākas, taču neparastais bālums man netraucēja pazīt šo cilvēku vaibstus. Tie bija Spenss un Viljanīss.
88. NODAĻA ĀTRA IZRĒĶINĀŠANĀS
Es jautāju Melnajam Džekam, ko tas nozīmē, bet, pirms viņš paguva atbildēt, pats jau aptvēru situāciju.
Mans bēdīgais stāvoklis man palīdzēja izprast notiekošo. Es atcerējos savu ievainojumu, atcerējos, ka uz mani tika šauts no aizmugures. Es atcerējos, ka otra lode, kas ietriecās kokā, arī nāca no tās pašas puses. Tobrīd es domāju, ka par šiem šāvieniem mums jāpateicas indiāņiem, taču tagad sapratu savu maldīšanos. Vainīgie bija par indiāņiem ļaunāki mežoņi — Spenss un Viljamss.
Sī doma bija drausmīga, viņu rīcības motīvi — neizprotami.
Tad man ienāca prātā iepriekšējās nakts notikumi — abu šo puišu dīvainā izturēšanās mežā, vecā Hikmena un viņa biedra aizdomas. Atausa atmiņā arī citi, daudz senāki starpgadījumi, kurus es nepavisam vēl nebiju aizmirsis.
Te atkal bija iejaukts Erenss Ringolds. Ak dievs! Un šis šausmīgais briesmonis…
— Viņi tiesā tos divus razbainiekus, — Džeks sacīja, atbildēdams uz manu jautājumu. — To viņi dara, rnassa Džordž, vairāk nekā!
— Kādus razbaiuiekus? — es pārjautāju gluži mehāniski, jau zinādams, uz ko šie vārdi attiecās.
— Žēlīgs dies, massa Džordž, vai tad jūs neredzat tos tur? Nu, Spensu un Viljamsu. Viņi tik balti kā nomizoti ķirbji. Viņi šāva uz jums, nekādi indiāņi nešāva. Es to zināju no paša sākuma. Es pateicu massa Hikme- nam, bet massa Hikmens sacīja, ka viņš pats to jau redzēja un massa Vezerfords ar redzēja. Viņi abi redzēja, ka Spenss un Viljamss šāva. Un tagad tiem spriež bargu tiesu, to tur dara.
Ar savādu interesi es vēlreiz paskatījos uz to pusi un aplūkoju vispirms vienu grupu, tad otru.
Uguns rūkoņa tagad vairs nebija tik skaļa, un sprādzieniem līdzīgie sprakšķi atskanēja arvien retāk, jo koku sveķainā kārta bija jau izdegusi. Klajumā varēja sadzirdēt cilvēku balsis, un es uzmanīgi klausījos, ko runā improvizētās tiesas vīri. Es sapratu, ka pašreiz notiek strīds. Tiesneši nevarēja vienoties par spriedumu. Vieni prasīja, lai vaininiekus tūlīt uz vietas sodītu ar nāvi, turpretim citi tam nepiekrita un uzskatīja, ka viņi jāatstāj dzīvi, kamēr visu pamatīgi noskaidros.