Nepagāja ne desmit sekundes, kad lielais rāpulis bija palicis dīķī viens pats un turpināja tur baurot un sist ar asti, it kā uzvaroši līksmotu par mūsu atkāpšanos.
Taču viņam nebija ļauts ilgi izbaudīt savu uzvaras prieku. Abi mednieki un vēl daži citi paķēra savas šautenes un metās uz dīķa malu. Norībēja kādi desmit šāvieni, un briesmonis bija pagalam.
Tie, kas atradās krastā, jau bija nosmējušies līdz asarām par izbiedētajiem biedriem, un pēdējie, mazliet atģidušies no acumirklīgā nobīļa, tagad viņiem pievienojās, tā ka drīz vien viss mežs dārdēja rēcošos smieklos. Ja indiāņi šajā brīdī būtu to dzirdējuši, viņi noteikti varētu iedomāties, ka mēs esam sajukuši prātā vai — drīzāk gan — jau miruši un ka tās nav vis mūsu, bet gan viņu ciltsbrāļu balsis, kuri paša lielā gara Vikomes vadībā tagad līksmojas par sadegušajiem upuriem.
90. NODAĻA SADURSME TUMSĀ
Mežs turpināja degt visu nakti, nākošo dienu un vēl otru nakti. Pat trešajā dienā lielākā daļa koku vēl gruzdēja. Liesmu gan vairs neredzēja, jo laiks bija pilnīgi rāms, un nebija vēja, kas uguni uzpūstu. Tās spēks pamazām izsīka, un tagad uz priežu stumbriem kvēloja tikai atsevišķi sarkani plankumi, kas lēnām izplēnēja, kļūdami arvien mazāki. Daudzi koki jau bija pilnīgi apdzisuši, un tie vairs nelīdzinājās kokiem, bet izskatījās kā milzīgi, smaili stabi, pārogļojušies un melni, it kā pārklāti ar biezu ogļu darvas kārtu.
Tagad dažviet jau būtu bijis iespējams iziet cauri mežam, bet citur uguns vēl nebija apdzisusi un aizšķērsoja mums ceļu. Mēs arvien vēl atradāmies uguns ielenkumā — pilnīgi ieslēgti šā mazā, apaļā klajumiņa robežās, it kā to ietvertu tūkstoš vīru lielas ienaidnieka armijas loks. Nekādi glābēji mūs nevarēja sasniegt. Toties šai svelmainajā aplenkumā mēs bijām droši arī pret ienaidnieka uzbrukumu.
Vecā mednieka tālredzība mums bija izdarījusi lielu pakalpojumu. Ja nebūtu šā zirga, daži no mums būtu zaudējuši pēdējos spēkus vai pat atrastos jau tuvu bada nāvei. Četras dienas mēs .nebijām nekā cita ēduši, izņemot tās dažas saujas priežu sēklu un zirga gaļu, un vēl arvien .mūs turēja gūstā degošais mežs. Nebija citas izejas kā palikt uz vietas, kamēr, kā Hikmens izteicās, mežs atdzisīs.
Mūs -uzmundrināja cerība, ka varbūt jau nākošajā dienā būs tik tālu un mēs varēsim droši doties ceļā pāri melnajiem, izplēnējušajiem pelniem starp apdegušajiem koku stumbriem.
Taču mūsu nākotnes izredzes bija tikpat drūmas kā pašreizējais -stāvoklis. Jo mazākas kļuva uguns briesmas, jo vairāk mums vajadzēja baidīties no saviem ienaidniekiem.
Bija maz cerību, ka .mu.ms izdosies tikt projām bez sadursmes. Tiklīdz mēs varēsim spert kāju mežā, to darīs arī indiāņi un noteikti mums uzglūnēs. Ar viņiem rēķini vēl nebija noslēgti, mūs vēl gaidīja sīva cīņa.
Taču mēs bijām kļuvuši kareivīgāki un bezbailīgāki. Vislielākajā mūsu pulciņa gļēvulī bija pamodusies drosme, un neviens negribēja slapstīties vai atpalikt no citiem. Lai kāds būtu mūsu liktenis, mēs bijām apņēmušies turēties visi kopā un izlauzties cauri ienaidnieka līnijām vai arī krist kaujā. Mūsu plāns bija tas pats vecais, tikai apstākļi mazliet .mainījušies.
Mēs gaidījām tumsas iestāšanos, lai tad sāktu rīkoties. Mežs vēl nebija tā atdzisis, kā mēs būtu vēlējušies,, bet mokošais izsalkums skubināja mūs ātrāk doties ceļā. Zirgs bij.a nozudis. Tas nebija nekāds lielais un nespēja ilgi pabarot piecdesmit izbadējušos vēderus. Visapkārt mētājās tīri apgrauzti kauli, tie, kuros bija smadzenes, salauzti gabalos un iztukšoti. Pat no nejaukā rāpuļa bija palicis pāri tikai skelets!
Vēl riebīgāks izskats bija abu noziedznieku līķiem.. Karstumā tie bija uzpūtušies nedabiski lieli un jau sākuši sadalīties, piepildīdami gaisu .ar to pretīgo smaku* kas raksturīga trūdošiem cilvēku līķiem.
Kaujā kritušos biedrus mēs bijām apbedījuši, un daži ierunājās, ka vajadzētu aprakt arī šos divus. Neviens pret to neiebilda, bet neviens 'arī brīvprātīgi nepieteicās to izdarīt.. Šādos brīžos cilvēkus pārņem dziļa apa~ tija, un tas ari bija galvenais iemesls, kādēļ nodevēju- līķi palika neaprakti.
Bažīgi pievērsuši skatienus rietumiem, unēs gaidījām noejam sauli. Kamēr spožais disks vēl bija virs horizonta, mēs varējām tikai minēt, kāds ir stāvoklis mežā. Tumsā mēs viegli varētu atšķirt, kur imežs vēl deg, un izvēlēties virzienu, kādā doties. Uguns pati mums rādītu, kā no tās izvairīties.
Nolaidusies krēsla sastapa mūs visus nepacietības un cerību pilnus. Mežā starp apdegušajām priedēm dzirdēja vairs tikai niecīgu troksni, un dūmi šķita vieglāki nekā jebkad agrāk. Visi domāja, ka ugunsgrēks ir gandrīz jau apdzisis un ka pienācis laiks, kad mēs varēsim iziet cauri degumam.
Negaidīts apstāklis izkliedēja pēdējās šaubas. Kamēr mēs tur stāvējām, gaidīdami tumsu, uznāca lietus — sākumā lija lielām, atsevišķām lāsēm, bet pēc dažām' minūtēm jau gāza tā, it kā visas debesu slūžas būtu vaļā.
Mēs priecīgi apsveicām šo dabas parādību, kas likās labu vēstījoša zīme. Vīri gribēja tūlīt doties ceļā, un nenācās viegli viņus atturēt, bet piesardzīgākie tomēr pierunāja pārējos vēl mazliet paciesties, kamēr kļūs pavisam tumšs.
Lietus nemitējās, un apmākušās debesis paātrināja nakts tuvošanos. Kad sabiezēja tumsa, starp kokiem neredzēja vairs ne dzirkstelītes.
— Nu ir pietiekami tumšs, — nepacietīgākie skubināja. Pārējie viņiem piekrita, un drīz vien mēs visi ienirām izpostītā meža tumšajā klēpī.