Mēs klusām virzījāmies uz priekšu, katrs cieši satvēris savu ieroci un turēdams to šaušanas gatavībā. Es savējo nesu vienā rokā, jo otra bija pakārta saitē.
Es nebiju viens cietušais. Kāds pusducis no maniem biedriem ari bija ievainoti, un mēs visi turējāmies aizmugurē. Pulciņa priekšgalā gāja spēcīgākie vīri, un Hikmens ar Vezerfordu atkal uzņēmās ceļvežu pienākumus.
Lietus mūs pamatīgi izmērcēja, jo nebija vairs koku lapotnes, kas to aizturētu. Ejot zem apdegušajiem zariem, lietus lāses trieca mums sejās melnus ogļu putek- fus un tikpat ātri tos atkal nomazgāja. Vairums vīru soļoja kailām galvām, jo ar savām cepurēm bija apseguši šauteņu aizslēgus, lai saglabātu tos sausus; citi savus šaujamos turēja pabāztus zem svārku stūriem.
Šādā veidā mēs bijām nogājuši gandrīz pusjūdzi, paši nezinādami, kādā virzienā, jo izdegušajā mežā neviens ceļvedis nebūtu varējis atrast taku. Mēs tikai centāmies turēties taisnā līnijā ar nolūku nokļūt ienaidniekam aiz muguras.
Tā kā līdz šim nekas aizdomīgs netika manīts, mēs sākām cerēt, ka viss beigsies labi.
Ak vai! Mūsu cerību stariņš drīz apdzisa. Mēs bijām pārāk zemu novērtējuši savu sarkanādaino ienaidnieku viltību.
Viņi visu laiku bija mūs novērojuši, izsekojuši katru mūsu soli, sadalījušies divās grupās un tagad virzījās paralēli mūsu pulciņam uz priekšu, ieslēgdami* to no abiem sāniem, bet pagaidām turēdamies pa gabalu. Domādami, ka esam drošībā, mēs patiesībā atradāmies ienaidnieku vidū.
Tūlīt arī mēs saņēmām pirmo vēsti par viņu tuvumu — tumsā caur lietu pazibēja kādu simt šāvienu uguntiņas, un pār mums nobira ložu krusa.
Vairāki no mūsējiem krita, citi izšāva pretī, bet daži domāja tikai par bēgšanu.
Griezīgi aurodami, indiāņi nāca mums virsū, un tumsā likās, ka viņu ir vairāk nekā mežā koku.
Izņemot dažus atsevišķus pistoļu šāvienus, nekāda īsta apšaudīšanās nenotika — neviens nedomāja no jauna pielādēt savu ieroci. Ienaidnieks bija klāt, iekāms kāds no mūsējiem paguva izvilkt lādējamo stieni. Duncim un cirvim vajadzēja izšķirt kaujas iznākumu.
Cīņa bija īsa un asiņaina. Daudzi no maniem drošsirdīgajiem biedriem te sastapās ar nāvi, bet katrs no viņiem pirms tam nogalināja vismaz vienu pretinieku, daži pat divus vai trīs.
Drīz vien mēs bijām pieveikti. Kā gan tas citādi varēja būt? Ienaidnieku bija piecreiz vairāk nekā mūsu. Viņi bija atpūtušies un stipri, mēs — bada novājināti, gandrīz izkāmējuši, daudzi no mūsējiem ievainoti. Kā gan tas citādi varēja būt?
Es maz ko redzēju .no kaujas, un pārējie droši vien tāpat, jo sadursme noritēja gandrīz necaurredzamā tumsā.
Tikai ar vienu roku, pie 'tam kreiso, es nebiju nekāds cīnītājs. Uz labu laimi es izšāvu no šautenes un biju izvilcis arī .pistoli, bet nepaguvu laist to darbā, kad trieciens ar tomahauku nogāza mani zemē bez samaņas.
Es biju tikai apdullināts un, kad atjēdzos, redzēju, ka kauja ir beigusies.
Kaut gan bija melna nakts, es varēju saskatīt netālu no sevis guļam zemē citu aiz cita tumšus ķermeņus — tie bija kritušie.
Daži bija mani nesenie biedri, citi — viņu ienaidnieki. Daudzi pretinieki vēl miruši atradās viens otra dzelžainos apkampienos. Indiāņi locījās gar kritušajiem kaujiniekiem, it kā tos izšķirdami. Pie mūsējiem viņi izpildīja savu briesmīgo atriebības rituālu — noskalpēja līķus.
Man tuvāk stāvēja kāda grupa, kas skalpēšanā nepiedalījās. Viens tās vidū, kā likās, deva pavēles. Pat pelēkajā tumsā es varēju saskatīt trīs līganas spalvas. Atkal Oceola!
Es nebiju brīvs, citādi šai pašā brīdī būtu meties uz priekšu un saķēries ar viņu izmisīgā, kaut arī bezcerīgā cīņā. Bet es nebiju brīvs. Pār mani bija noliekušies divi indiāņi, it kā sargādami, lai es neizbēgtu.
Turpat tuvumā es pamanīju Melno Džeku, arī dzīvu un tāpat apsargātu. Kādēļ viņi nebija mūs nogalinājuši?
Vietai, kur es gulēju, tuvojās kāds vīrs. Tas nebija tas ar trim strausa spalvām, bet, ;kā likās, pēdējā sūtīts. Kad viņš pienāca tuvāk, es redzēju, ka taun rokā ir pistole. Tātad mana stunda bija pienākusi.
Pienācējs noliecās pār mani un pielika ieroci man cieši pie auss. Taču, man par lielu izbrīnu, viņš izšāva gaisā.
Es domāju, ka viņš ir kļūdījies un šaus otrreiz. Bet es maldījos — viņš acīm redzot bija gribējis tikai apgaismot mani.
Šāviena uzliesmojumā es uz mirkli ieraudzīju viņa seju. Tas bija indiānis. Man likās, ka esmu šo seju kādreiz agrā'k redzējis, un pēc tās izteiksmes es nopratu, ka arī viņš mani pazīst.
Viņš ātri pagriezās un devās uz -to pusi, kur gulēja» sagūstītais Džeks. Pistolei acīm redzot bija divi stobri, jo es atkal dzirdēju viņu izšaujam, tagad noliekušos pār nēģeri.
Tad viņš atliecās taisns un iesaucās:
— Tie ir viņi, abi dzīvi!
Šī vēsts acīm redzot bija domāta tam ar melnajām spalvām, jo, izdzirdis šos vārdus, viņš kaut ko nesaprotamu nokliedza un aizgāja projām.
Viņa balss atstāja uz mani pavisam savādu iespaidu. Man likās, ka tā nebij;a Oceolas balss.
Mēs tā nogulējām vēl tikai daža.s minūtes, kamēr atveda zirgus. Uz diviem no tiem uzsēdināja Džeku un mani un cieši piesēja pie segliem. Tad atskanēja pavēle doties ceļā, un, no abām pusēm indiāņu jātnieku apsargātus, mūs aizveda projām caur mežu.
91. NODAĻA TRIS MELNĀS SPALVAS
Mēs jājām visu nakti. Izdegušais mežs bija palicis aiz muguras, un, šķērsojuši savannu, mēs vairākas stundas turpinājām jāt pa milzīgu ozolu, palmu un magnoliju biezokni. Es to nopratu, sajuzdams magnoliju ziedu smaržu, kas pēc gruzduma smakas piesātinātā gaisa likās tik salda un atsvaidzinoša.