— Ak vai, māmiņ, mārniņ!
— Kas noticis, Džordž? . ..
— Ak dievs — aligators!
9. NODAĻA
PELDĒŠANĀS
— Dzeltenais Džeks! Aligators!
Tie bija vienīgie vārdi, ko es varēju izdabūt pār lūpām. Māte lūdzās, lai taču es paskaidroju, kas noticis, bet tas nebija manos spēkos. Baismu nojautu pārņemts, es metos projām, atstādams viņu gandrīz tikpat nobijušos, kāds biju pats.
Es skrienu uz dīķi, uz mūsu peldētavu. Līkumotā taciņa man šobrīd šķiet pārāk garš ceļš, es drāžos taisnā virzienā pāri visiem šķēršļiem, kas gadās priekšā. Es lecu pāri žogiem un nesos cauri apelsīnu birzij, nolauzdams ne vienu zaru vien un notraukdams augļus. Mana dzirde ir saspringta līdz pēdējam, lai uztvertu ikvienu skaņu.
Man aiz muguras skaņu netrūkst: es dzirdu mātes izbaiļu pilno balsi. Viņas kliedzieni jau ir sacēluši kājās visu māju, un tiem atsaucas uztrauktas sieviešu un vīriešu balsis. Pēkšņā satraukuma izbiedēti, pagalmā rej suņi, klaigā vistas un putni sprostos.
Visas šīs skaņas nāk no mājas puses, un ne jau to dēļ es esmu sasprindzinājis savu dzirdi. Es cenšos saklausīt kādu skaņu tur, pie baseina. Un tagad es ari tajā virzienā kaut ko sadzirdu — šļakst ūdens, un cauri šiim. troksnim atskan dzidra, meitenīga balss — manas māsas balss. «Ha, ha, ha!» Tie ir viņas smiekli. Paldies dievam, viņai vēl nekas nav noticis!
Man iešaujas prātā kāda doma, es uz mirkli apstājos un skaļi saucu:
— Virdžīnij! Virdžīnij!
Nepacietīgi es gaidu atbildi. Tās nav. Vai ūdens šļakstu troksnis būtu apslāpējis manu balsi?
Es saucu atkal1 , vēl skaļāk:
— Virdžīnij, māsiņ! Virdžīnij!
Šoreiz viņa ir mani saklausījusi, jo es dzirdu atbildi:
— Kas tur sauc? Tas esi tu, Džordžij?
— Jā, tas esmu es, Virdžīnij!
— Ko tu, brālīt, gribi?
— Māsiņ! Tūlīt nāc ārā no ūdens!
— Kāpēc man tas jādara? Ciemiņi atbraukuši? Viņi ir ieradušies par agru, lai pagaida, Džordžij! Ej tu pakavē viņiem laiku. Es gribu izbaudīt šo brīnišķīgo rītu. Ūdens ir pašā reizē — burvīgs! Vai ne, Viola? Ah! Es peldēšu visapkārt dīķim, aidā!
Atkal atskanēja ūdens šļaksti un manas māsas un viņas kalpones jautrie, bezbēdīgie smiekli.
Es kliedzu, cik tik vien skaļi varēju:
— Klausies, Virdžīnij! Mīļo māsiņ, dieva dēļ, tūlīt nāc malā!
Piepeši jautrie smiekli apklusa, tad atskanēja īss, aprauts izsauciens, kam tūlīt sekoja spalgs, izbaiļu pilns kliedziens. Es sapratu, ka tā nav atbilde man, kaut ari es biju saucis pietiekami brīdinošā tonī, lai meitenēm varētu rasties kādas aizdomas. Nē, balsīs, ko es tagad dzirdēju, skanēja neslēptas šausmas. Mana māsa kliedza:
— Skaties, Viola! Ak šausmas, kāds briesmonis! Vai! Tas nāk šurp! Palīgā, Džordž, palīgā! Glābiet, glābiet!
Es zināju, ko nozīmē šie saucieni pēc palīdzības, un pārāk labi sapratu nesakarīgos vārdus un nepārtrauktos kliedzienus, kas sekoja pēc tam.
— Māsiņ, es nāku, es nāku!
Es drāzos uz priekšu kā bulta, lauzdamies cauri zariem, kas aizvien vēl aizsedza dīķi manam skatienam.
«Ak, vai tikai es nebūšu par vēlu?! Viņa kliedz agonijā, aligators ir viņu jau sagrābis!»
Dažos lēcienos es izkļuvu no apelsīnu birzs un, paskrējis garām «bruņurupuču dārzam», apstājos baseina malā. Manā priekšā pavērās drausmīga aina.
Mana māsa bija gandrīz pašā baseina vidū un peldēja uz malu. Tur, līdz ceļiem iebridusi ūdenī, stāvēja Viola, spiegdama un izmisīgi mētādamās ar rokām. Aiz Virdžī- nijas parādījās gigantiskā ķirzaka — dzidrajā ūdeni skaidri bija saredzams viss tās ķermenis un kājas ar līkajiem nagiem, bet robotā, bruņām klātā mugura un plēci. pacēlās virspusē. Smailais purns bija izsliets vēl augstāk, un paceltā aste nikni sitās pa ūdeni, sakuļot to baltās putās, kas padarīja dīķa virsmu gluži raibu. Aligators bija tikai dažas pēdas aiz sava upura. Tā kaulainie žokļi jau gandrīz skāra zaļo vilnas svārku malu, kas kā šlepe peldēja aiz Virdžīnijas. Jebkuru mirkli tas varēja mesties uz priekšu un viņu sagrābt.
Mana māsa peldēja no visa spēka. Viņa bija laba peldētāja, bet ko gan tas līdzēja? Peldu tērps viņu traucēja, taču tam te nebija vairs nekādas nozīmes. Aligators varēja meiteni sagrābt kuru katru brīdi un, tikai mazliet piepūloties, būtu varējis viņu panākt jau agrāk, taču nebija to darījis.
Es brīnījos, kāpēc viņš to nemēģināja un vēl arvien turējās gabaliņu aiz muguras. Līdz pat šai dienai man tas liekas nesaprotami, un es nevaru atrast tam cita izskaidrojuma kā varbūt vienīgi to, ka plēsoņa juta nelaimīgo upuri esam pilnīgi savā varā un izbaudīja tirāna neierobežotā spēka tīksmi, gluži tāpat kā kaķis, kad tas spēlējas ar peli.
Šī doma ilga tikai vienu acumirkli, kamēr es uzvilku savas bises gaili.
Es nomērķēju un izšāvu. Tikai divās vietās lode var būt aligatoram nāvīga — acī un tieši aiz priekškājas.. Es mērķēju acī, bet trāpīju plecā, un mana lode atsitās pret cieto, grumbuļaino ādu kā pret granīta klinti. Uz rombveida bruņu plēksnēm tā atstāja tikai baltganu skrambu, un tas bija viss.
Plēsoņa izbeidza savu rotaļāšanos. Laikam šāviens bija viņam sagādājis sāpes. Vismaz tas padarīja viņu aktīvāku un varbūt arī pamudināja uz pēdējo lēcienu. Tas notika nākošajā acumirklī.
Ar plato asti kuldams ūdeni, aligators metās uz priekšu, tā kaulainais žoklis pacēlās vertikāli uz augšu, atsedzot sarkanu, plaši atvāztu rīkli, un jau nākošajā mirklī drausmīgās spīles sagrāba zaļo svārku stērbeli un — ak šausmas! — varbūt arī manas māsas kājas!
Es metos ūdenī un peldēju turp. Man rokās vēl arvien bija šautene. Tā mani apgrūtināja. Es to nometu un turpināju peldēt.