— Carajof — viņš kliedza ļauni triumfējošā tonī. — Beidzot pienākusi .atriebības stunda! Abi viņi manās rokas — baltais un melnais, kungs un vergs, mans tirāns un mans sāncensis! Ha, ha, lia!
— Mani siet .pie koka? — viņš turpināja, aizsmakušā balsī nosmejies. — Mani dedzināt, ko? Dzīvu dedzināt? Nu ir jūsu reize, .koku te netrūkst. Bet nē — man ir labāks plāns. Carrambo, sif Daudz labāks plāns. Ja sien pie koka, gūsteknis dažreiz aizbēg, ha, ha, ha! Dažreiz aizbēg, jā? Ha, ha, ha!
— Pirms jūs dedzināšu, es jums vel kaut ko parādīšu! Ei, jūs tur! — viņš sauca, pamādams dažiem tālāk stāvošajiem pienākt klāt. — Atsieniet viņiem rokas, paceliet sēdus un pagrieziet ar ģīmjiem pret nometni. Basta, basiaf Diezgan! Nu, balto nelieti, melno nelieti, skatieties, ko jūs tur redzat!
Paklausīdami mulata pavēlei, daži no viņa rokaspuišiem izvilka mietus, pie kuriem bija piesietas mūsu rokas, uzrāva mūs sēdus un pagrieza ar sejām -pret nometni.
Tagad bija jau pilnīgi gaišs, debesīs spoži mirdzēja saule. It viss nometnē bija skaidri saskatāms — teltis, zirgi, raibais iemītnieku pūlis.
Mēs to.s neievērojām, mūsu skatienus piesaistīja tikai divi labi pazīstami stāvi — mana māsa un Viola. Meitenes atradās cieši blakus tāpat kā toreiz, kad es naktī viņas ieraudzīju. Viola sēdēja ar noliektu galvu, Vir- džīnijas galva atdusējās viņai klēpī. Abām mati nokarājās savēlušās pinkās, un kalpones melnās sprogas savijās ar kundzes zeltainajām cirtām. Viņas bija sargu ielenktas un acīm redzot nenojauta mūsu klātbūtni.
Mulats aizsūtīja kādu, lai viņām ;to pateiktu.
Tiklīdz šī vēsts viņas sasniedza, abas meitenes satrūkās un jautājoši palūkojās apkārt. Jau nākošajā mirklī viņu acis pievērsās mums. Satricinošs kliedziens liecināja, ka viņas ir mūs pazinušas.
Meitenes iekliedzās abas reizē. Es dzirdēju māsu saucam manu vārdu. Es viņai atbildēju. Es redzēju, ka Virdžīnija pietrūkās kājās, sāka izmisīgi svaidīt paceltās rokas un mēģināja mesties uz priekšu pie manis. Es redzēju, ka sargs viņu sagrāba un rupji aizvilka atpakaļ. Satriecošs skats! Pat mirt būtu vieglāk nekā to redzēt.
Mums nebija ļauts ilgāk uz viņām lūkoties. Mūs atkal nogrūda uz muguras, piesēja rokas pie mietiem un atstāja guļam tāpat kā iepriekš.
Mulats palika stāvam mums blakus, turpinādams dzēlīgi ņirgāties un — kas bija visļaunākais — piedauzīgi izrunādamies par mainu māsu un Violu. Ak, ci.k šausmīgi bija to dzirdēt!
Mēs izjutām gandrīz vai atvieglojumu, kad viņš beidza runāt un sāka gatavoties mūsu sodīšanai. Mēs zinājām, ka mūsu pēdējā stunda ir tuvu, mulats pats to paziņoja, dodams pavēles saviem padotajiem. Mūs gaidīja moku pilna nāve, bet, tieši kāda, to mēs vēl nezinājām.
Mūsu neziņa nebija ilga. Drīz vien mums tuvojās vairāki vīri ar lāpstām un kapļiem rokās. Tie bija nēģeri, bijušie laukstrādnieki, kas prata strādāt ar šiem rīkiem.
Viņi apstājās netālu no mums un sāka rakt bedri. Ak dievs! Vai mūs grib .aprakt dzīvus? Tā bija pirmā doma, kas iešāvās prātā.
Tas būtu šausmīgi! Bet tāds nebija mulata nolūks.
Šis briesmonis bija nolēmis mūs vēl daudz drausmīgākai nāvei.
Klusēdami un tik svinīgi kā kaprači nēģeri turpināja savu darbu. Mulats stāvēja līdzās un rīkoja. Viņš līksmoja ļaunā priekā, laiku pa laikam ņirgājoties mums uzsaukdams un lielīdamies, cik izveicīgi viņš izpildīs bendes pienākumus. Sievietes un iezemiešu karavīri drūzmējās apkārt, skaļi smiedamies par viņa asprātībām vai arī paši izmēzdami pa groteskam jokam, kas izraisīja dēmonisku smieklu vētru. Varēja iedomāties, ka mēs atrodamies pazemes valstībā, trokšņaina velnu pūļa vidū, kuri atkal un atkal ar ņirdzīgu smīnu noliecas pār mums, it kā mūsu ciešanas tiem sagādātu tīksmi.
Mēs ievērojām, ka starp klātesošajiem ir maz se- miinolu. Indiāņu te redzēja diezgan daudz, bet tie bija ar tumšāku ādas krāsu — gandrīz melni. Tie piederēja pie jamasu cilts, kuru seminoli bija paverdzinājuši un jau sen iekļāvuši savas tautas sastāvā. Bet vairums bija nēģeri, zambo un mulati, spāņu laikā izbēgušo vergu pēcteči vai bēgļi no amerikāņu plantācijām. Pēdējo bija diezgan daudz, jo es vairākkārt dzirdēju pūli sarunājamies angliski. Bez šaubām, šai raibajā bandā bija arī daži no maniem vergiem, .taču neviens no tiem nepienāca tuvumā, un es varēju redzēt tikai to sejas, kuri stāvēja man tieši blakus.
Pēc kādas pusstundas racēji bija beiguši savu darbu. Tagad mūsu mietus izrāva un mūs aizvilka uz to vietu, kur viņi bija strādājuši.
Tiklīdz mani pacēla kājās, es paskatījos uz nometnes pusi, taču manas māsas tur vairs nebija. Arī Violu vairs neredzēja. Viņas bija ievestas vai nu teltīs, vai tālāk krūmos. Es biju priecīgs, ka viņu tur vairs nav. Viņām nebūs jācieš, redzot drausmīgo skatu, kaut gan negribējās ticēt, ka šis briesmonis būtu licis meitenes aizvest projām šāda iemesla dēļ.
Mūsu ipriekšā rēgojās divas tumšas, dziļas bedres. Tās nebija kapi, vai ari, ja bija, tad mūs domāja tajos novietot vertikālā .stāvoklī. Taču tikpat neparasts kā šo bedru veids bija nolūks, kādam tās tika raktas. Drīz vien tas noskaidrojās.
Mūs aizveda pie bedrēm, sagrāba aiz pleciem un iegrūda iekšā, katru tajā, kas atradās tuvāk. Bedres izrādījās tieši tik dziļas, ka, stāvot taisni, mūsu kakli atradās vienā līmenī ar to malām.
Izraktā zeme tagad tika samesta iekšā un cieši no- blietēta mums apkārt. Pienesa vēl zemi klāt, kamēr mūsu pleci bij.a apsegti un tikai galvas palika ārā.
Situācija bija diezgan komiska, un mēs varbūt par to pasmietos, ja nezinātu, ka .atrodamies savos kapos. Velnišķīgie skatītāji apveltīja mūs ar griezīgiem smiekliem.
Kas būs tālāk? Vai tas bija viss, ko viņi ar mums gribēja darīt?
Vai mūs tagad tā te atstās, lai mēs lēnām un nožēlojami ejam bojā? Bads un slāpes ar laiku pieveiks mūs, bet — ak! — cik daudzas stundas ilgs mūsu mokas! Dienām ilgi .mums te būs jācieš, iekāuis izdzisīs dzīvības dzirkstele, dienām ilgi jāmokās un … Ak, tas vēl nebija viss!
Nē, briesmonim, kura varā mēs bijām krituši, tāda nāve likās pārāk viegla. Viņa zvēriskajam naidam ar to nepietika, viņam padomā bija cita, vēl drausmīgāka spīdzināšana.
— Carajo! Tā ir labi! — viņš kliedza, stāvēdams mums līdzās un novērtēdams padarīto. — Labāk nekā piesiet pie koka, daudz .drošāk, vai ne? Nav jābaidās, ka izbēgs, nē. Sakraujiet sārtu!
Sārtu! Tātad tāds būs mūsu gals — moku pilna nāve uguns versmē. Mēs dzirdējām šo briesmīgo pavēli un sapratām, ka tiksim sadedzināti.
Mūs pārņēma bezgalīgas šausmas.
Tās vairs nekļuva lielākas, kad mēs redzējām, ka tiek atnesti žagaru saišķi un sakrauti lokā apkārt mūsu galvām. Tās vairs nekļuva lielākas, kad mēs redzējām, ka sārtam pieliek lāpu un sausie zari aizdegas, kad liesmas kļuva arvien .sarkanākas un mēs jau jutām to ļauno kvēli skaraini mūsu galvas, kam drīz vien vajadzēja pārogļoties tāpat kā šiem koka sprunguļiem.
Nē, mēs nebijām spējīgi vairāk ciest. Mūsu mokas jau bija sasniegušas cilvēka pacietības robežas, un mēs ilgojāmies pēc nāves, kas mūs no tām atbrīvos. Ja mūsu ciešanu mērs vel nebulu pilns, nuisu sirdis lūztu, dzirdot kliedzienus, kas atskanēja no nometnes pretojās puses. Piat šajā drausmu stundā mēs pazinām manas māsas un Violas balsis. Necilvēcīgais briesmonis bija licis atvest viņas atpakaļ, lai tās būtu klāt mūsu mocīšanā. Mēs viņas neredzējām, bet viņu izmisuma pilnās vaimanas liecināja, ka tās ir tepat tuvumā.
Uguns versme kļuva .arvien karstāka, liesmas šaudījās arvien tuvāk. Mani mati sačervelējās un apsvila no to ugunīgā pieskāriena.
Man acu priekšā viss sagriezās — koki grīļojās un streipuļoja, zeme riņķoja kā virpulī.
Man galva sāpēja tik neciešami, ka likās — tā tūlīt pārplīsīs, manas smadzenes it kā izžuva … Es zaudēju samaņu.