Stingrā pavēle liecināja, ka pastāv nopietnas šaubas par dzeltenā virsaiša uzticamību, un acīm redzot Oceolas karavīriem bija tādas pašas aizdomas kā viņu vadonim. Pēdējā laikā patriotu partijas spēki bija sarukuši. Daži mazākie klani, noguruši cīnīties un ilgstošā bada novārdzināti, bija sekojuši Omatlas cilts piemēram un paziņojuši, ka piekāpjas. Kaut gan līdzšinējās kaujās indiāņi parasti bija cīnījušies veiksmīgi, viņi zināja, ka baltais ienaidnieks ir lielā skaitliskā pārsvarā un galu galā svinēs uzvaru. Sākumā viņus bija rosinājusi .dziņa atmaksāt par ilgi ciestiem pāridarījumiem, bet tagad atriebību viņi bija jau izbaudījuši pilnā, mērā un jutās gandarīti. Dzimtenes mīlestība, pieķeršanās savām vecajām mājām, tīras patriotisma jūtas tagad stāvēja svaru kausā pretī briesmām tikt gandrīz pilnīgi iznīcinātiem. Un pēdējās izrādījās smagākas.
Indiāņu cīņas gars sāka pamazām apsīkt. Varbūt, ja tagad tiktu ievadītas sarunas par mieru, viņi būtu nolikuši ieročus un piekrituši pārvietošanai, pieņemot balto noteikumus. Pat Oceola nebūtu varējis atturēt viņus no šā soļa, un diez vai viņš maz būtu mēģinājis to darīt. Šis ģeniāli apdāvinātais cilvēks, kas pazina savu ienaidnieku um apzinājās tā spēku, paredzēja postu, kads draudēja piemeklēt viņa sekotājus un visu viņa tautu. Tas nevarēja būt citādi.
Vai šīs drūmās nākotnes izredzes bija cēlonis grūtsirdībai, kas tagad tik manāmi izpaudās viņa vārdos un rīcībā? Vai varbūt viņu māca vēl dziļākas bēdas, bezcerīgas mīlestības sāpes, skumju pilnajai sirdij ilgojoties pēc nesasniedzamas mīļotās?
Es ļoti satraukts pārdzīvoju to brīdi, kad jaunais virsaitis tuvojās manai māsai. Vēl tad es biju nelaimīgo aizdomu vara un saspringti vēroju viņu abu sejas, kad tie satikās.
Ar savu neuzticību es nodarīju pāri viņiem abiem. Ne viena, ne oitra vaibstos es nevarēju saskatīt it nekā. tāda, kas modinātu mani nemieru. Jaunā virsaiša izturēšanas bija goddevības un cieņas pilna. Manas māsas sejā varēja lasīt tikai kvēlas pateicības jūtas.
— Man jālūdz jums piedošana, miss Rendolfa, par šo skatu, ko jūs bijāt spiesta redzēt, bet es nevarēju ļaut šim cilvēkam izbēgt. Cienījamā lēdija! Viņš bija jūsu lielākais ienaidnieks, tāpat kā mūsējais. Sadarbodamies ar mulatu, viņš bija izplānojis šo veiklo krāpšanu ar nolūku piespiest jūs kļūt par viņa sievu, bet, ja viņam tas neizdotos, maska tiktu nomesta un jūs… es negribu saukt vārdā viņa nekrietno nodomu. Par laimi, es paguvu ierasties laikā.
— Drosmīgais Oceola! — iesaucās Virdžīnija. — Divas reizes jūs esat izglābis manu un mana brāļa dzīvību … vairāk nekā mūsu dzīvības. Mums nav ne vārdu, ne iespēju jums pienācīgi pateikties. Es varu jums piedāvāt tikai šo niecīgo balvu kā savas pateicības pierādījumu.
To teikdama, Virdžīnija pagāja 'pretī Oceolam un pasniedza viņam salocītu pergamentu, ko bija izvilkusi no sava tērpa kakla izgriezuma.
Oceola tūlīt to pazina. Tas bija dokuments, kas apstiprināja īpašnieka tiesības uz viņa tēva plantāciju.
— Pateicos, pateicos! — viņš atbildēja, skumji
pasmaidot. — Tas patiešām ir nesavtīgs, draudzības apliecinājums. Ak vai! Tas nak par vēlu. Tas, kura tik ļoti vēlējās iegūt šo vērtīgo dokumentu un bezgala ilgojās atgriezties mīļotajās mājās, vairs nav. Mana māte ir mirusi. Pagājušajā naktī viņas dvēsele šķīrās no šīs pasaules.
Tā bija jauna vēsts pat Majumi, un viņa, nevaldāmu sāpju pārņemta, noslīga uz manas māsas pleca. Apskāvušās viņas abas raudāja, un bēdu asaras saplūda ar līdzjūtības asarām.
Iestājās klusums, ko pārtrauca tikai abu meiteņu šņuksti un laiku pa laikam Virdžīnijas balss, murminot mierinājuma vārdus. Pats Oceola bija pārāk saviļņots, lai runātu.
Pēc brīža viņš izslējās, it kā atbrīvodamies no sērām.
— Diezgan, Rendolf! — viņš sacīja. — Mums nevajag kavēties pagātnē, kad mūsu nākotne ir tik nezināma. Jums jādodas atpakaļ uz savām mājām un jāuzceļ tās no jauna. Jūs esat zaudējis tikai ēkas, jūsu bagātās zemes ir palikušas, un jūsu nēģeri atgriezīsies pie jums. Es esmu devis pavēli, un viņi jau ir ceļā. Šī nav viņai piemērota vieta, — virsaitis pamāja uz Virdžīnijas pusi. — Jums nevajag te uzkavēties nevienu, brīdi. Zirgi ir sagatavoti. Es pats jūs pavadīšu līdz. robežai, un aiz tās jums vairs nav neviena ienaidnieka* no kā baidīties.
Izrunādams pēdējos vārdus, viņš zīmīgi paskatījās uz pla.ntatora līķi, kas arvien vēl gulēja netālu no mežmalas. Es sapratu viņa mājienu, bet nekā neatbildēju.
— Un viņa? — es sacīju. — Mežs ir skarbas mājas., sevišķi šādos laikos. Vai viņa nevarētu palikt kopā ar mums?
Mani vardi attiecās uz Majumi.
Virsaitis satvēra manu roku un cieši to paspieda. Es ar prieku redzēju viņa acis iemirdzamies pateicībā.
— Pateicos! — viņš iesaucās. — Pateicos par šo draudzīgo piedāvājumu. Taisni to es būtu vēlējies jums lūgt. Jums ir taisnība: viņai nevajag vairs palikt mežā. Rendolf, jums es varu uzticēt viņas dzīvību un godu. Ņemiet viņu līdz uz savām mājām!
95. NODAĻA
NĀVES NOJAUTA
Saule jau bija noslīgusi rietumu pamalē, 'kad mēs atstājām indiāņu nometni. Man nebija ne mazākās jausmas, kādā virzienā mums jādodas, bet ar tādu pavadoni kā OceoLa mēs varējām būt droši, ka nenomaldīsimies.
Mēs atradāmies tālu no Suvoni kolonijas, veselu garu dienu mums vajadzēja pavadīt ceļā, un mēs necerējām sasniegt mājas pirms nākošās dienas saulrieta. Naktī vajadzēja būt mēnesnīcai, ja vien debesis neapmāktos, un mēs bijām nolēmuši jāt apmēram līdz pusnaktij un tad apmesties atpūtai. Tādējādi mums nākošajai dienai paliktu mazāks ceļa gabals. , ,