Es satvēru Virdžīniju rokās. Es biju piesteidzies pašā pēdējā brīdī, jo aligators jau vilka -viņu zem ūdens.
Es neizlaidu māsu no rokām un visiem spēkiem centos noturēties virspusē. Man nebija nekāda ieroča, un tas arī neko nebūtu līdzējis, jo abas manas rokas bija aizņemtas un es nevarētu cīnīties.
Es kliedzu, cik skaļi vien spēju, cerēdams tā iebaidīt uzbrucēju un piespiest to palaist vaļā savu upuri. Taču viss veltīgi. Viņš neatkāpās.
Ak dievs! Šis briesmonis mūs abus ievilks dziļumā, noslīcinās, aprīs …
Pēkšņi noplunkšķēja ūdens, it kā kāds būtu ielēcis dīķī no liela augstuma. No malas mums ātri tuvojās drosmīgs peldētājs. Tumsnēja seja, aiz kuras ūdenī līgojās gari, melni mati, spoži vizuļi uz krūtīm, pērlītēm izšūts apģērbs — tas ir kāds vīrs, nē — zēns!
Kas ir šis svešais jauneklis, kas steidzas mūs glābt?
Viņš ir jau blakus mums un mūsu briesmīgajam pretiniekam. Viņa skatiens pauž kvēlu apņēmību, bet viņš nesaka ne vārda. Atspiedies ar vienu roku pret milzīgās ķirzakas plecu, viņš ar spēju lēcienu uzsēžas tai mugurā ne mazāk izveicīgi kā jātnieks seglos.
Viņa paceltajā rokā pazib duncis. Tas triecas lejup,, asmens ieurbjas aligatora acī!
Rāpulis aiz sāpēm tā ierēcas, ka visa zeme notrīc. Tā aste sit ūdeni, šķaidot putas uz visām pusēm, un arī pār mums nolīst šļakatu mākonis. Bet nu jau briesmonis ir palaidis vaļā savus žokļus, un mēs abi ar māsu peldam, uz malu.
Es palūkojos atpakaļ un ieraugu savādu skatu — aligators ienirst dziļumā ar visu drosmīgo jātnieku uz muguras. Viņš ir pagalam, pagalam!
Dziļi satriekts, es peldu tālāk. Eš izkāpju malā, noguldu samaņu zaudējušo māsu zemē un vēlreiz atskatos.
Tavu prieku! Svešais jauneklis ir atkal virspusē un peld uz prastu. Dīķa tālākajā malā virs ūdens ir redzams arī aligatora atbaidošais ķermenis, — smagi ievainots, tas izmisīgi un nikni mētājas aiz sāpēm.
Ai, kāda laime! Mana māsa nav ievainota. Peldu tērps ir viņu izglābis, uz viņas gleznajām kājiņām nav gandrīz ne skrambiņas. Un tagad, mīļu vārdu un līdzjūtīgu skatienu pavadītu, maigas rokas viņu aiznes projām no baismīgā notikuma vietas.
10. NODAĻA METISS
Aligatoru drīz vien nosita un izvilka malā. Plantācijas nēģeriem šis darbs sagādāja lielu prieku.
Neviens nenojauta patiesību, kā rāpulis nokļuvis baseinā, jo es par redzēto nebiju teicis ne vārda. Visi domāja, ka viņš te ieklīdis no upes vai lagūnām, kā tas jau kādreiz agrāk bija gadījies, un Dzeltenais Džeks, sparīgāk par visiem piedalīdamies aligatora nobeigšanā, vairākkārt pieminēja šo varbūtību. Nelietim nebija ne jausmas, ka viņa noslēpums ir atklāts. Es domāju, ka esmu vienīgais, kas to zina, taču es maldījos.
Saimes ļaudis devās atpakaļ uz mājām, vilkdami ar virvēm līdz aligatora milzīgo ķermeni un skaļi klaigādami uzvaras priekā. Es paliku viens ar mūsu drošsirdīgo glābēju. Es tīšām uzkavējos, lai viņam pateiktos.
Māte, tēvs un visi pārējie jau bija izteikuši viņam savu pateicību un sajūsmu par drošsirdīgo rīcību. Pat mana māsa, pirms projām aiznešanas atguvusi samaņu, bija laipniem vārdiem viņam pateikusies.
Viņš neko neatbildēja, tikai ar smaidu vai vieglu galvas pamājienu klusēdams pieņēma izteiktos kompli
mentus un atzinību. Viņam piemita vira nosvērtība, kaut gan pēc gadiem tas bija vēl zēns.
Viņš bija apmēram manā vecumā un lielumā. Viņa augums bija ļoti samērīgs un seja skaista. Tērpies viņš bija kā indiānis, taču ādas krāsa neliecināja, ka viņš būtu tīrs šās rases pārstāvis. Tā bija drīzāk melnīgsnēja nekā vara sarkana. Acīm redzot viņš bija metiss.
Viegli izliektais deguns piešķīra viņam dižciltīgo ērgļa izskatu, kāds raksturīgs dažām Ziemeļamerikas ciltīm, un acis, kas parasti raudzījās maigi, spēja pēkšņi uzliesmot. Uztraukuma brīžos, kā es tikko biju redzējis, tajās mirdzēja ugunīga kvēle.
Baltās rases asiņu piejaukums bija padarījis maigākus un proporcionālākus indiāņiem raksturīgos asos sejas pantus, taču nebija atņēmis to izteiksmes heroisko cēlumu. Arī melnie mati bija smalkāki un vijīgāki nekā indiānim, bet tikpat spoži un biezi. Vārdu sakot, viss svešā jaunekļa izskats liecināja, ka viņš ir jauks un dižciltīgs zēns, kas pēc dažiem gadiem izveidosies par izcili skaistu vīru. Kaut gan vēl tikai pusaudzis — viņš jau tagad atstāja neaizmirstamu iespaidu.
Es jau minēju, ka viņš bija tērpies kā indiānis. Jā, jaunekļa apģērbs bija izteikti indiānisks, bet tas nenozīmē, ka viss, kas viņam mugurā, būtu gatavots tikai no nomedīto zvēru ādām, jo Floridas iezemieši sen jau vairs tā nestaigā. Vienīgi viņa mokasīni bija darināti no apstrādātas brieža ādas, turpretim stilbsargi bija no sarkanas drānas un garais mednieka krekls no rakstaina kokvilnas auduma. Kā mokasīni, tā stilbsargi un krekls bija bagātīgi izgreznoti ar stikla pērlītēm un izšuvumiem. Kreklu saturēja vampum1 josta, bet galvas rota sastāvēja no stīpiņas, virs kuras pacēlās trīs karaliskās lijas astes spalvas, jo šis putns indiāņu vidū tiek uzskatīts par ērgli. Ap kaklu jauneklim bija vairākas daudzkrāsainas stikla zīļu virknes un uz krūtīm mirdzēja trīs sudraba pusmēneši, piekarināti cits virs cita.
Neraugoties uz to, ka tērps bija samircis, jauneklis tajā izskatījās cēls un krāšņs.
1 Vampum — no gliemežvākiem darinatas zīlītes vai plāksnītes, ko indiāņi lietoja apģērba izrotāšanai un arī naudas vietā.
— Vai tikai jūs neesat ievainots? — es jautāju jau otro reizi.
— Neraizējieties — man nav ne mazākās skrambiņas.