Выбрать главу

—   Bet jūs esat caur un cauri izmircis. Atļaujiet man piedāvāt jums sausas drēbes. Šķiet, manējās jums derēs.

—   Pateicos. Es neprastu tās valkāt. Saul'e ir karsta, un drīz vien mans apģērbs būs atkal sauss.

—   Varbūt jūs atnāktu uz mājām un pabrokastotu pie mums?

—   Es nesen kā paēdu. Pateicos jums. Es neesmu iz­salcis.

—  Varbūt mazliet vīna?

—   Pateicos — es dzeru tikai ūdeni.

Es nezināju, ko vēl teikt savam jaunajam paziņam. Manu viesmīlību viņš noraidīja, bet projām tomēr ne­gāja. Viņš nevēlējās nākt man līdz uz mājām, taču ari aiziet netaisījās.

Vai viņš gaidīja kaut ko citu? Varbūt atalgojumu par izdarīto pakalpojumu? Kaut ko taustāmāku nekā pieklā­jības frāzes?

Tas nebūtu nekāds brīnums. Jauneklis gan bija visai patīkams, bet tomēr indiānis. Laipnību viņš bija dzir­dējis pietiekami. Indiāņi nemīl tukšus vārdus. Iespējams, ka viņš gaida kaut ko vairāk. Viņa situācijā tas bija gluži dabiski un manā — tikpat dabiski tā domāt.

Es aši izvilku savu naudas maku, bet nākošajā mirklī tas bija jau viņa rokās un vēl pēc mirkļa — dīķa dibenā!

—   Es jums neprasīju nauclu, — viņš teica, nicīgi iesviezdams dolārus ūdenī.

Es jutos aizvainots, bet vēl vairāk man bija kauns par savu rīcību. Es ielēcu dīķī un ieniru zem ūdens. Es nemeklēju savu maku, bet gan šauteni, ko redzēju guļam uz akmeņiem dīķa dibenā. Es paņēmu to, iznesu malā un pasniedzu jauneklim.

Smaids, ar kādu viņš to saņēma, liecināja, ka esmu izlabojis savu kļūdu un devis gandarījumu aizskartajam lepnumam.

—  Tagad .mana kārta izpirkt savu vainu, — viņš sa­cīja. — Atļaujiet man atdot jums jūsu naudas maku un lūgt piedošanu par rupjību.

Pirms es paguvu viņu aizkavēt, jauneklis ielēca ūdeni

un ienira. Drīz vien viņš bija atradis spožo maku un, atgriezies malā, ielika to man rokās.

—  Tā ir brīnišķīga dāvana, — viņš teica, paņemdams šauteni un to uzmanīgi aplūkodams, — brīnišķīga dā­vana. Bet, lai es varētu uzdāvināt kaut ko jums, man vispirms jāatgriežas mājās. Mums, indiāņiem, gan nav daudz tādu lietu, ko baltie cilvēki augstu vērtē, — vie­nīgi, kā man stāstīts, mūsu zeme, — viņš īpaši uzsvēra pēdējos vārdus. — Mūsu rupjie darinājumi, — viņš tur­pināja, — salīdzinot ar jūsējiem, nav nekā vērts, un labā­kajā gadījumā tie jums šķiet tikai interesanti nieciņi.. Bet, pag, — jūs taču esat mednieks? Varbūt jūs pieņemtu; no manis pāri mokasīnu un patronsomu? Majumi labi prot tos darināt…

—  Majumi?

—  Tā ir mana māsa. Jūs redzēsiet, ka mokasīni medī­bās ir noderīgāki par jūsu smagajiem zābakiem. Tie klusina soļu troksni.

—   Man nekas nevarētu būt patīkamāk kā saņemt pāri mokasīnu no jums.

—   Esmu priecīgs, .ka tie jums būs pa prātam. Majumi tos pagatavos un patronsomu arī.

«Majumi!» es domās atkārtoju. «Kāds savāds, daiļ­skanīgs vārds! Vai tā varētu būt viņa?»

Es iedomājos brīnišķīgo būtni, ko kādreiz biju sastapis savā ceļā. Tas bija. kā sapnis, kā debesu parādība, jo, šķiet, tik apburoši radījumi nevar mājot zemes virsū.

Klaiņodams pa mežiem un smaržīgām birzīm, es reiz biju nonācis pie ziediem klāta klajuma, ko dienvidu daba tik izšķērdīgi apveltījusi ar skaistumu. Un tur es ierau­dzīju šo parādību — brīnum jauku indiāņu meiteni, kas šķita it kā daļa no krāšņās ainavas.

Viens acumirklis, un viņas vairs nebija. Es tai sekoju, bet veltīgi. Kā astrāla būtne tā aizslīdēja caur birzs līku loču ejām, un es viņu vairs neredzēju. Bet, nozudusi ska­tienam, tā neizgaisa no manas atmiņas, un kopš tā brīža es vienmēr sapņoju par šo brīnišķīgo parādību. Vai tā bija Majumi?

—  Kā jūs sauc? — es jautāju, redzēdams, ka jaunek­lis gatavojas aiziet.

—   Baltie mani sauc par Pauelu. Tas ir mana tēva vārds, viņš bija baltais. Viņš ir miris. Mana māte ir vēl dzīva. Šķiet, lieki būtu piebilst, ka viņa ir indiāniete.

—    Man laiks iet, ser, — pēc brītiņa viņš turpināja. — Bet, pirms es jūs atstāju, atļaujiet man uzdot vienu jautājumu. Tas var likties nekaunīgi, taču man ir no­pietns iemesls to darīt. Vai starp jūsu vergiem nav kāds ..ļoti slikts cilvēks, kas tur ļaunu prātu uz jūsu ģimeni?

—   Jā, viens tāds ir. Vismaz man ir pamats tā domāt.

—   Vai jūs pazītu viņa pēdas?

—   Domāju gan.

—   Tad sekojiet man!

—   Tas nav vajadzīgs. Es varu iedomāties, kurp jūs mani gribat vest. Es visu zinu: viņš atvilināja aligatoru uz šejieni, lai tas saplosītu manu māsu.

—   Ha! — diezgan pārsteigts iesaucās indiānis. — Kā jūs to uzzinājāt, ser?

—   Tur no tās klints es pats savām acīm visu redzēju. Bet kā jūs to uzzinājāt? — es savukārt jautāju.

—   Tikai sekodams pa pēdām, kur bija gājis cilvēks ar suni un aligators. Es dumbrāja malā medīju un ierau­dzīju šīs pēdas. Tās man likās aizdomīgas, un es nācu pa tām pāri laukiem. Sasniedzis homoku, es izdzirdu klie­dzienus. Es paguvu ierasties tieši laikā. Ha!

—   Jūs parādījāties īstajā brīdī, citādi šā nelieša no­lūks būtu izdevies. Nebaidieties, mans draugs! Viņš sa­ņems sodu.

—   Jā, viņš ir jāsoda. Es ceru, ka mēs vēl kādreiz tiksimies.

Mēs pārmainījām vēl dažus vārdus, tad paspiedām viens otram roku un šķīrāmies.

11. NODAĻA

pakaļdzīšanās

Par mulata vainu man vairs nebija ne mazāko šaubu. Zivju iznīcināšana vien nevarēja būt bijis viņa nolūks, tādas sīkas ļaundarības dēļ viņš nekad nebūtu uzņēmies tik lielas pūles. Nē, viņa nodoms bija daudz briesmīgāks— īsts neģēlīgas atriebības plāns, kura mērķis bija nogali­nāt manu māsu vai Violu… bet varbūt arī abas reizē!