Bija šausmīgi tā domāt, bet šaubām vairs nebija vietas, jo visi apstākļi to apstiprināja. Pat jaunais indiānis nosprieda, ka tāds bijis mulata nolūks. Šai gadalaikā mana māsa mēdza peldēties gandrīz katru dienu, un visi plantācijas ļaudis to zināja. Man tas neienāca prātā, kad es devos pakaļ briežiem, citādi es droši vien būtu rīkojies savādāk. Bet kas gan varēja iedomāties šādu drausmīgu nelietību?
Mulata rīcībā bija tikpat daudz viltības, cik ļaunuma. Tā bija vienkārši nejaušība, ka tuvumā gadījās aculiecinieki. Bet, ja to nebūtu bijis, pilnīgi iespējams, ka viņa nolūks būtu izdevies un mana māsa kļūtu par viņa atriebības upuri.
Kurš gan tad būtu varējis uzrādīt noziedznieku? Vainots tiktu vienīgi rāpulis. Uz mulatu nekristu ne mazākās aizdomas. Kāpēc gan? Dzeltenais nelietis bija visu velnišķīgi gudri izdomājis.
Es iekvēlojos sašutumā. Mana nabaga nevainīgā māsiņa! Viņa nemaz nenojauta, cik neģēlīgā veidā tika tīšām iegrūsta nāves briesmās. Virdžīnija gan zināja, ka mulats uz viņu netur labu prātu, taču ne sapnī nevarēja iedomāties, ka tas jūt pret viņu tik zvērisku naidu.
Jo vairāk es par to domāju, jo manas dusmas pieauga. Es vairs nespēju valdīties. Noziedznieks ir jāsoda nekavējoties. Viņš ir bargi jāpārmāca, un sodam jābūt tādam, lai šis nelietis nekad vairs nevarētu atkārtot šādus bīstamus mēģinājumus.
Ko ar viņu lai dara, to es nezināju, — gan jau to izlems vecāki cilvēki. Pletne neko nebija līdzējusi, varbūt važas viņu izdziedinātu, bet katrā ziņā viņš bija jādabū projām no plantācijas.
Es savā prātā nāves sodu viņam nevēlēju, kaut gan patiesībā viņš to bija pelnījis. Lai cik sašutis es biju, par šo augstāko soda mēru es nemaz nedomāju, jo biju pieradis pie sava tēva iecietīgās izturēšanās pret vergiem. Pēriens, cietums, iekalšana važās kopā ar citiem noziedzniekiem Sentmarksā vai Sentogastinā — tāds, manuprāt, varēja būt sods par viņa ļaundarību.
Ēs zināju, ka manam mīkstsirdīgajam tēvam vienam pašam neļaus to izlemt. Sāda veida notikumā bija ieinteresēti visi apkārtējie plantatori. Drīz vien sapulcēsies improvizēta tiesa, un droši vien vainīgajam nāksies stāties daudz bargāku tiesnešu priekšā nekā viņa paša saimnieks.
Es vairāk neprātoju un, nolēmis, ka mulats tūliņ jātiesā, skrēju uz mājām, lai pastāstītu par viņa noziegumu.
Es steidzos un, tāpat kā pirmīt, negāju apkārt pa parasto taciņu, bet taisni cauri apelsīnu birzij.
Es biju paspēris vēl tikai dažus soļus, kad izdzirdu tuvumā nošvīkstam lapas. Es neviena neredzēju, bet biju pārliecināts, ka tur starp kokiem ložņā cilvēks. Varbūt kāds no lauka strādniekiem, izmantodams vispārējo satraukumu, mēģināja nočiept sev dažus apelsīnus?
Šāds niecīgs pārkāpums man pašreiz likās visai nesvarīgs, un es pat nedomāju apstāties, lai to aizkavētu. Es tikai skaļi uzsaucu, taču atbildes nesaņēmu un turpināju savu ceļu.
Nonācis pagalmā, es sastapu tēvu pie lielās nojumes. Turpat bija arī uzraugs un vecais aligatoru mednieks Hikmens, un vēl daži baltie, kas bija pie mums iegriezušies darīšanās.
Visu klātbūtnē es atklāju savu noslēpumu un iespējami īsos vārdos izstāstīju, ko biju šorīt redzējis.
Mana vēsts nāca kā zibens spēriens. Hikmens steidzās apliecināt, ka šāds triks ar aligatoru pilnīgi iespējams, kaut gan neviens neapšaubīja manu vārdu patiesīgumu. Vienīgās šaubas izraisīja mulata nolūks. Vai tas varēja būt, ka viņš tīkoja pēc cilvēku dzīvībām? Tā šķita neticami liela ļaunprātība. Pat iedomāties to bija pārāk šausmīgi!
Šai brīdī visas šaubas tika izgaisinātas. Atradās vēl kāds cits liecinieks, kura izteicieni apstiprināja aizdomas un noslēdza pierādījumu ķēdi. Tas bija Melnais Džeks.
Torīt pirms kādas pusstundas viņš bija redzējis Dzelteno Džeku uzrāpjamies ozolā, kas auga pagalma stūrī. No tā galotnes varēja redzēt dīķi. Tas noticis tieši tai laikā, kad «baltā missa» un Viola aizgājušas peldēties. Melnais Džeks bija pilnīgi pārliecināts, ka tad viņas jau
varējušas būt ūdeni un Dzeltenais Džeks tās noteikti redzējis.
Sašutis par šādu nekaunīgu rīcību, Melnais Džeks uzsaucis imulatam, lai kāpj zemē no koka, un piedraudējis viņu nosūdzēt. Tas atbildējis, ka gribot tikai salasīt zīles. (So ozolu zīles ir saldas un skaitās plantāciju ļaudīm īsts kārums.) Taču Melnais Džeks bijis pārliecināts, ka tas vis nav Dzeltenā Džeka īstais nolūks, un turpinājis viņam draudēt. Beidzot mulats nokāpis zemē, bet viņam nebijis rokā nevienas pašas zīles!
— Viņš nemeklēja zīles, massa Rendolf. Tam dzeltenajam slaistam bij kas nelabs aiz ādas — tā tas bij, skaidra lieta.
Tā zirgu puisis nobeidza savu liecību.
Viņa pastāstītais pilnīgi pārliecināja visus. Nebija vairs iespējams šaubīties par mulata drausmīgo nolūku. Viņš bija uzkāpis kokā, lai pats būtu sava ļaunā darba liecinieks. Viņš redzēja meitenes ieejam baseinā un zināja, ikādas briesmas slēpj tā ūdeņi, taču nepakustināja ne pirksta, lai saceltu trauksmi. Taisni otrādi — viņš bija viens no pēdējiem, kas devās uz dīķi, kad uz meiteņu kliedzieniem pēc palīdzības tur saskrēja visi māj- nieki. JTo apliecināja vairāki saimes ļaudis. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņš ir vainīgs.
• To uzzinot, mājās sacēlās briesmīgs uztraukums. Baltie un nēģeri, saimnieki un vergi — visi bija vienādi sašutuši par šo drausmīgo noziegumu. Un pagalmā cits caur citu atskanēja kliedzieni: — Dzelteno Džek!
Visi — melnie, baltie un dzeltenie — skraidīja šurp un turp, meklēdami noziedznieku. Visi dega nepacietībā dabūt viņu rokā, visi vēlējās, lai šis briesmonis saņemtu pelnīto sodu.
Kur viņš bija? Atkal un atkal visā mājas apkārtnē atskanēja balsis, kas skaļi sauca viņa vārdu gan pavēlot, gan piedraudot, taču atbildes nebija. Kur gan viņš bija palicis?