Tika pārmeklēti staļļi, nojume, virtuve, nēģeru būdiņas, pat labības klēts — bet bez panākumiem. Kur viņš varēja būt pazudis?
Vēl pirms brīža viņš bija bijis tepat — palīdzējis vilkt beigto-aligatoru. Vīri to bija iestiepuši pagalmā un
nosvieduši cūkām apēšanai. Dzeltenais Džeks bija darbojies kopā ar viņiem, tikpat rosīgs kā citi. Tātad viņš varēja būt aizgājis tikai nupat. Bet uz kurieni? To neviens nezināja.
Šai brīdī es atcerējos troksni apelsīnu birzī. Vai tas būtu bijis viņš? Ja tā, tad viņš varēja noklausīties manu un jaunā indiāņa sarunu vai vismaz tās pēdējo daļu un tādā gadījumā taga-d bija jau lielā gabalā.
Mēs devāmies uz apelsīnu birzi un pārmeklējām ikvienu tās visnomaļāko stūrīti. Dzeltenā Džeka tur nebija.
Pēc tam tika rūpīgi no vienas malas līdz otrai izstaigāts biezoknis ap dīķi. Ne zīmes no pazudušā mulata.
Man ienāca prātā uzkāpt uz klints, kur es biju paslēpies no rīta. Vienā rāvienā es uzrāpos pašā augšā, un manas pūles atalgojās. Pārlaižot skatienu tīrumiem, es ieraudzīju bēgli. Nometies četrrāpus, viņš līda starp indigo rindām, acīm redzot uz kukurūzas lauku.
Es nekavējos ne mirkli, lai viņu tālāk novērotu, bet, nolēcis atpakaļ zemē, metos tam pakaļ. Mans tēvs, Hik- mens un pārējie man sekoja.
Mēs bijām visai neapdomīgi un izturējāmies pārāk skaļi, tā ka drīz vien, izdzirdis mūsu kliedzienus, mulats saprata, ka ir ieraudzīts un ka viņam dzenas pakaļ. Paslēpties vairs nebija iespējams, un viņš, piecēlies visā augumā, sāka skriet uz priekšu, cik tik ātri vien varēja. Pēc brīža viņš nozuda kukurūzas laukā, un mēs kliegdami un aurodami metāmies viņam pakaļ.
Es gan biju vēl zēns, taču ātrākais skrējējs par visiem. Es zināju, ka varu paskriet ātrāk nekā Dzeltenais Džeks un, ja tik vien nepazaudēšu viņu no acīm, tad drīz vien panākšu. Mulats cerēja nokļūt līdz dumbrājam un ielīst pundurpalmiņu brikšņos, jo tur viņš varēja no mums viegli izbēgt vai vismaz uz kādu laiku paslēpties.
Lai to nepieļautu, es skrēju, ko nagi nes, un manas pūles nebija veltīgas, jo tieši pašā meža malā es bēgli panācu un saķēru aiz svārku stērbeles.
No manas puses tas bija muļķīgi darīts. Mana vienīgā doma, dzenoties pakaļ mulatam, bija — tikai panākt viņu, un es nebiju rēķinājies ar pretošanos, kaut gan no bezizejas stāvoklī nonākuša cilvēka to varēja sagaidīt. Pieradis, ka manām pavēlēm vienmēr tika paklausīts, es naivi iedomājos, ka puisis man tūlīt padosies, tiklīdz es būšu viņu noķēris. Taču es maldījos.
Viņš momentā izrāvās, un jāsaka, ka tas viņam nenācās grūti, jo es biju noskrējies bez elpas un man nepietiktu spēka noturēt pat kaķi.
Es domāju, ka mulats turpinās bēgt, taču viņš neskrēja vis uz priekšu, bet apstājās, nikni pagriezās pret mani un, izrāvis savu dunci, sadūra man roku tuvu pie pleca. Viņš bija gribējis trāpīt man sirdī, bet, spēji paceldams roku, es biju atvairījis nāvīgo dūrienu.
Viņa duncis pacēlās otrreiz, un es droši vien būtu saņēmis vēl otru dūrienu, bet tieši šajā brīdi man piesteidzās palīgs, un, pirms bīstamais asmens paguva noslīgt uz leju, manu pretinieku sagrāba Melnā Džeka spēcīgās rokas.
Ļaundaris nikni cīnījās, pūlēdamies atbrīvoties, taču viņa vecā sāncenša muskuļotais tvēriens turēja to kā spīlēs, kamēr piesteidzās ITikmens un pārējie. Tad, sasiets ar siksnām, viņš uzreiz kļuva nekaitīgs un rāms.
12. NODAĻA
BARGS SPRIEDUMS
Šie ārkārtējie notikumi, protams, izraisīja satraukumu arī ārpus mūsu plantācijas robežām. Gar upes krastu cita aiz citas atradās vesela virkne plantāciju, kas izveidoja mūsu «koloniju». Vēsts par mulata ļaundarībām aplidoja to zibens ātrumā. Jau pēc kādas stundas no visām pusēm uz mūsu māju plūda baltie cilvēki. Daži nāca kājām — tie bija nabadzīgie mednieki, kas dzīvoja uz. lielo plantāciju robežām; citi — paši plantatori vai viņu uzraugi — ieradās jāšus. Visiem līdz bija ieroči — šautenes un pistoles. Nezinātājs varētu nodomāt, ka te uz pārbaudi pulcējas zemessargu nodaļa, taču, ielūkojoties vīru nopietnajās sejās, radās cits iespaids: drīzāk izskatījās, ka te lasās kopā pierobežas novada karotāji, saņēmuši-vēsti par indiāņu iebrukumu.
Stundas laikā mūsu pagalmā jau bija vairāk nekā piecdesmit balto vīru — gandrīz visi, kas dzīvoja šai kolonijā.
Ātri vien tika izvēlēta tiesa, kuras priekšā bija jāstājas Dzeltenajam Džekam. Šī tiesāšana nenoritēja stingri pēc likuma, kaut arī primitīvā veidā tika ievērota viena otra juridiska formalitāte. Šie vīri bija paši savi pavēlnieki, šīs zemes kungi, un šādos gadījumos varēja uz vietas iecelt tiesnesi. Drīz vien izvēle krita uz plan- tatoru Ringoldu, mūsu tuvāko kaimiņu. Mans tēvs atteicās tiesāšanā piedalīties.
Tiesas process nevilkās ilgi. Fakti bija tikko kā notikuši un skaidri. Visu acu priekšā stāvēju es, smagi sadurts, ar saitē iekārtu roku. Pārējie apstākļi, kas bija noveduši pie šās sadursmes, tika sīki iztirzāti. Par mulata vainu nebija vairs nekādu šaubu. Viņš bija gribējis nogalināt baltos cilvēkus. Spriedums varēja būt tikai viens — nāve.
Bet kāda nāve? Daži balsoja par pakāršanu, taču lielākajai daļai no šiem vīriem tas tikās pārāk žēlsirdīgi. Vairākums bija par sadedzināšanu. Arī pats tiesnesis balsoja par bargāko spriedumu.
Mans tēvs lūdza kaut drusciņ iežēloties par vainīgo, vismaz nonāvēt to bez mocīšanas, taču bargie tiesneši uz viņu nemaz neklausījās. Viņi visi pēdējā laikā bija zaudējuši vergus, tika dzirdēts par daudziem bēgšanas gadījumiem, jo indiāņu tuvums tos iedrošināja uz šādu rīcību. Viņi pārmeta manam tēvam pārlieku mīkstsirdību — kolonijai vajadzēja brīdinoša piemēra, un par tādu labi varēja noderēt Dzeltenā Džeka bēdīgais gals. Tas būs biedinājums visiem, kas iedomātos rīkoties tāpat kā viņš. Un spriedums skanēja: sadedzināt dzīvu!