Tā viņi nosprieda un tā arī pasludināja.
Uzskats, ka Ziemeļamerikas indiāņi mēdz mocīt savus sagūstītos ienaidniekus, ir dziļi maldīgs. Gandrīz visos gadījumos, kad viņi tiešām izturējušies nežēlīgi, tam par iemeslu ir bijis kāds sens apvainojums, kāds smags pāridarījums, un mocīšana bijusi tikai atmaksa. Visos laikos cilvēka daba ir padevusies atriebības tieksmēm, un zvē- riskumā tikpat labi var apvainot baltos kā sarkanādainos. Ja Amerikas iekarošanas vēsturi būtu uzrakstījuši indiāņi, tad droši vien par viņu tā saukto nežēlību pasaule domātu pavisam citādi.
Jāšaubās, vai visā viņu vēsturē atradīsies tādi gadījumi, kur tie būtu rīkojušies tikpat mežonīgi kā baltie cilvēki attiecībā pret nēģeriem. Daudzi no melnajiem vergiem ir tikuši sakropļoti, spīdzināti, nogalināti par vienu pašu apvainojošu vārdu un par sitienu jau noteikti, jo tāds nu reiz ir likums!
Ja indiāņi ir izturējušies nežēlīgi, tad gandrīz vienmēr tas noticis aiz atriebības, bet civilizētie tirāni ir likuši mocīt cilvēkus pat bez šā daļēji attaisnojošā iemesla. Un ari viņu atriebība nav bijusi tā dabiskā dziņa, kam cilvēks ļauj vaļu, jūtot lielu pāridarījumu, bet gan drīzāk zemiskas dusmas, ar kādām gļēvs despots mēdz vērsties pret vājāko, kas atrodas viņa varā.
Dzeltenā Džeka noziegums bija smags, un viņš, bez šaubām, bija pelnījis nāvi. Taču tiesnešiem ar to nepietika, tie gribēja, lai viņš mirtu mokās.
Mans tēvs un vēl daži pret to protestēja, taču veltīgi. Viņi neko nevarēja iespēt pret vairākumu. Briesmīgais spriedums tika pieņemts, un bargie lēmēji tūlīt sāka gatavoties tā izpildīšanai.
Džentlmeņa mājas pagalmā šādas lietas nemēdz darīt, sodīšanai vajadzēja notikt kaut kur tālāk, un drīz vien ezera malā kādu gabaliņu no mājām tika atrasta piemērota vieta. Turp aizveda noziedznieku, kam, protams, sekoja viss pūlis.
Pāris simt jardu atstatumā no krasta kā soda vietu izvēlējās kādu koku, pie kura tad nu bija jāpiesien nāvei nolemtais un apkārt viņam jāsakrauj pamatīgs sārts.
Mans tēvs negribēja būt klāt soda izpildīšanā, un no mūsu ģimenes es vienīgais sekoju pārējiem. Mulats ieraudzīja mani un sāka nikni lamāties. Viņš pat izsmēja mani par sadurto roku, lepodamies, ka spējis to izdarīt. Acīm redzot Dzeltenais Džeks mani uzskatīja par vienu no saviem lielākajiem ienaidniekiem. Protams, es biju tas, kas nejauši redzēja viņa noziegumu, un mana liecība bija izšķirošā viņa notiesāšanā, taču es nekāroju atriebties. Tā nebija mana griba, ka viņu gaidīja tik šausmīgs liktenis, vismaz mokas es būtu viņam aiztaupījis.
Mēs nonācām soda vietā. Vīri jau vāca kopā malkas bluķus un krāva tos ap koka stumbru, citi sāka kurināt uguni. Daži jokoja un smējās, un vienu otru dzirdēja izrunājamies naidīgi par visu krāsaino rasi.
Jaunais Ringolds izrādīja sevišķu rosību. Tas bija trakulīgs jauneklis, gandrīz jau vīrs, skarbs un nežēlīgs pēc dabas kā visi viņa ģimenē.
Es zināju, ka jaunais kaimiņš nav vienaldzīgs pret manu māsu Virdžīniju. Es bieži vien biju novērojis, ka viņš pievērš tai īpašu uzmanību un ir greizsirdīgs uz katru, kas Virdžīnijai tuvojas. Viņa tēvs bija bagātākais plantators visā mūsu kolonijā, un dēls, lepodamies ar savu stāvokli, iedomājās, ka ir gaidīts viesis ikvienā mājā. Man šķita, ka Virdžīnijai viņš diez kā nepatika, taču droši apgalvot es to nevarēju. Un kaut ko jautāt būtu bijis pārāk nesmalkjūtīgi, jo mazā dāma sevi uzskatīja jau par pieaugušu.
Ringolds nebija ne skaists, ne patīkams, taču par dumju viņu nevarēja saukt. Kā to parasti mēdz darīt bagātnieku dēli, viņš izturējās kundziski pret visiem zemākas kārtas ļaudīm un bija jau ieguvis atriebīga cilvēka slavu. Bez tam viņš dzīvoja visai izlaidīgi un pārāk bieži šaubīgās kompānijās tika redzēts meža krodziņā, sarīkojot gaiļu cīņas.
Man viņš nepatika. Es ar viņu nedraudzējos un ne jau tāpēc, ka viņš bija vecāks par mani, — man vienkārši nepatika viņa raksturs. Taču mans tēvs un māte domāja citādi — viņi abi vienmēr laipni uzņēma jauno Ringoldu un aicināja biežāk mūs apciemot. Iespējams, ka mani vecāki vēlējās viņu redzēt kā savu nākamo znotu. Viņi nesaskatīja tā sliktās īpašības, jo zelta spožums nereti apžilbina cilvēkiem acis.
Sis jauneklis bija viens no visrosīgākajiem ļaužu pulkā un sparīgi gatavojās mulata sodīšanai. Viņa dedzību daļēji varēja izskaidrot ar iedzimto tieksmi uz nežēlību. Viņi abi ar tēvu bija pazīstami kā bargi saimnieki, un ikviens kolonijas vergs uzskatīja, ka nevar būt ļaunāka likteņa kā tikt pārdotam uz Ringoldu plantāciju.
Bet jaunā Ringolda uzkrītošajai rosībai bija arī vel citi motīvi — viņš iedomājās, ka izturas ļoti bruņnieciski, šādi izrādīdams savu draudzību mūsu ģimenei un jo sevišķi Virdžīnijai. Taču viņš maldījās. Nevienam no mums nepatika šī nevajadzīgā nežēlība pret noziedznieku, un manas labsirdīgās māsas smaidu viņš ar to gan nebūtu izpelnījies.
Šeit bija arī jaunais metiss Pauels. Izdzirdis pakaļdzīšanās sacelto troksni un ļaužu klaigāšanu, viņš bija atgriezies un tagad stāvēja barā un skatījās, bet sagatavošanas darbos nepiedalījās.
Šai brīdī jaunais Ringolds ieraudzīja indiāņu jaunekli, un es pamanīju, ka viņa acīs iedegas dīvaina izteiksme. Viņš jau zināja visos sīkumos, kas bija noticis, un melnīgsnējā puisī pazina drosmīgo Virdžīnijas dzīvības glābēju. Taču viņš neuzlūkoja to ar pateicību. Nicīgi saviebtās lūpas skaidri liecināja, ka Ringolda krūtīs pamodušās pavisam citas jūtas, un rupjie vārdi, kas sekoja, to apstiprināja.