— Ei, sarkanādainais! — viņš uzkliedza jaunajam indiānim. — Vai tikai tu arī neesi iejaukts šajā lietā? Vai dzirdi, sarkanādainais!
— Sarkanādainais! — metiss sašutis iesaucās un lepni nostājās pretī savam apvainotājam. — Tu mani sauc par sarkanādaino? Manai ādai ir labāka krāsa nekā tavējai, tu dzeltenais bālģīmju lempi!
Ringoldam patiešām bija dzeltenīga sejas krāsa, un apvainojums trāpīja vārīgā vietā. Tas iedarbojās kā pulverim pielikta uguns, taču pirmajā momentā Ringolds bija tik pārsteigts par indiāņa pārdrošību un arī saniknots, ka nespēja izteikt ne vārda.
Citi aizsteidzās viņam priekšā, iesaukdamies:
— Ak kungs! Un tā runā indiānis!
— Atkārto to vēlreiz! — kliedza Ringolds, tikko bija kaut cik atģidies.
— Atkārtošu, ja tu vēlies — dzeltenais bālģīmju lempi! — sauca metiss, īpaši uzsvērdams pēdējos vārdus.
Viņš tikko paguva to izteikt, kad atskanēja Ringolda pistoles šāviens, taču lode netrāpīja mērķi. Nākošajā mirklī viņi abi metās uz priekšu un sagrāba viens otru aiz rīkles.
Saķērušies pretinieki novēlās zemē, bet metisam bija tā priekšrocība, ka viņš atradās virsū. Droši vien viņš būtu ātri ticis galā ar savu balto ienaidnieku, jo gaisā jau pazibēja triecienam pacelts dunča asmens, taču pē- deja bridi kāds to viņam izsita no rokas. Ļaužu pūlis metas uz kautiņa vietu un izšķīra, abus pretiniekus.
Daži skaļi izteica savu sašutumu par indiāņu jaunekļa rīcību un pieprasīja sodīt viņu ar nāvi. Taču citi ķildas aculiecinieki, kam bija vairāk izpratnes par godīgu un negodīgu izturēšanos, neraugoties uz Ringolda varenību, negribeja to pieļaut. Es apņēmos aizstāvēt metisu, cik vien tas būs manos spēkos.
Grūti pateikt, kāds būtu bijis šā strīda iznākums, jo pašā kritiskākajā brīdī to pārtrauca kliedzieni, kas vēstīja, ka aizbēdzis Dzeltenais Džēks!
13. NODAĻA BĒGĻA MEDĪBAS
Es palūkojos apkārt. Patiešām, mulats bija aizbēdzis.
Ringolda un jaunā indiāņa sadursme bija piesaistījusi visu nedalītu uzmanību, un noziedznieks uz brīdi tika aizmirsts. No Pauela rokām izsistais duncis bija nokritis pie Dzeltenā Džeka kājām, viņš nemanīts to pacēlis, pārgriezis savas kāju saites un aizlavījies projām, iekāms kāds to paguvis aizturēt. Daži no tālāk stāvošajiem gan bija mēģinājuši saķert garāmskrejošo bēgli, bet, būdams kails, tas viegli izvairījies no viņu rokām, ar nedaudziem lēcieniem izkļuvis no ļaužu bara un tagad skrēja ezera krasta virzienā.
Šķita, ka tas ir neprātīgs mēģinājums, jo viņu taču nošaus vai panāks. Bet, kaut arī tā, — kas tur neprātīgs, ja cilvēks bēg no drošas un unoku pilnas nāves?
Rībēja šāvieni, sākumā tikai pistoļu, jo šautenes bija noliktas malā un atslietas pret kokiem vai tuvējo sētu.
To īpašnieki tagad metās pēc saviem ieročiem, cits pēc cita nomērķēja, un tūlīt arī vienā laidā atskanēja spalgie šāvienu sprakšķi, it kā vesels korpuss kareivju vingrinātos šaušanā.
Starp vīriem daži bija ļoti labi šāvēji, taču cilvēks, kas skrien uz dzīvību vai nāvi un, vairīdamies no koku stumbriem un krūmiem, šaudās uz vienu un otru pusi, ir pārāk nenoteikts mērķis. Tādā pat vislabākais šāvējs var netrāpīt.
Tā izrādījās arī šoreiz. Kad bija norībējis pēdējais šāviens, bēglis vēl arvien turpināja skriet uz priekšu, acīm redzot neievainots.
Nākošajā acumirklī viņš'jau ielēca ūdenī un sāka sparīgi peldēt prom no krasta.
Daži apstājās, lai no jauna pielādētu savas šautenes, citi, negribēdami zaudēt laiku, aizsvieda tās projām un, steigšus norāvuši cepures, svārkus un zābakus, metās lejup uz ezeru, lai peldus dzītos pakaļ bēglim.
Nebija pagājušas vēl ne trīs minūtes, kopš mul'ats atstāja savu soda vietu, bet aina bija pilnīgi izmainījusies. Pie koka, kur vajadzēja notikt sodīšanai, vairs neredzēja neviena cilvēka. Daļa ļaužu stāvēja lejā ezera malā klaigādami un žestikulēdami, citi — pavisam kādi divdesmit — bija ielēkuši ūdenī un klusēdami peldēja, virspusē rēgojās tikai viņu galvas. Krietni tālāk — apmēram piecdesmit soļu priekšā pašam visātrākajam — bija redzams vientuļš peldētājs, izbēgušais mulats. Virs ūdens skaidri iezīmējās viņa galva ar izjukušajiem melnajiem matiem, un brīžiem, kad viņš, izmisīgi cīnīdamies par savu dzīvību, centās izrauties straujāk uz priekšu, parādījās arī dzeltenais kakls un pleci.
Tas bija savāds skats — tik līdzīgs briežu medību ainai, kad vajātais briedis metas ūdenī un, skaļi riedami, viņam seko dzinēj suņi. Bet šīs medības bija vēl daudz satraucošākas, jo kā upuris, tā vajātāju bars bija cilvēki.
Nē, ne tikai cilvēki, tur bija arī suņi — vīriem pa vidu maisījās gan kurti, gan buldogi, kas blakus saviem saimniekiem aizrautīgi dzinās pakaļ izbēgušajam. Patiešām, savāds skats!
No krasta vēl arvien norībēja pa atsevišķam šāvienam. Malā palikušie bija no jauna pielādējuši savas šautenes, un šad un tad varēja redzēt uzšļakstāmies ūdeni, kur mazā lode iekrita ezerā, labu gabalu šaipus tālā peldētāja. Šīs briesmas bēglim vairs nedraudēja, šauteņu ltodes viņu nevarēja aizsniegt.
Tas viss man likās kā sapnis. Notikumi tik strauji bija sekojuši cits citam, ka es gandrīz neticēju pats savām acīm un apšaubīju, vai tā var būt īstenība. Noziedznieks, kas vēl p i rims brīža sasiets un bezspēcīgs bija gulējis blakus sārtam, uz kura to gatavojās sadedzināt, tagad brīvs peldēja ezerā, atstādams savus sodītājus arvien tālāk aiz muguras. Viss bija norisinājies tik ātri, ka šķita nereāli. Un tomēr tā bija īstenība — tā bija manā acu priekšā.