Ilgu laiku mēs vērojām šo ainu. Pakaļdzīšanās pa ūdeni ir pavisam citāda nekā pa sauszemi. Kaut gan tas bija dzīvības un nāves jautājums, kā bēglis, tā viņa vajātāji virzījās uz priekšu ļoti lēni. Gandrīz veselu pusstundu mēs, krastā palikušie, skatījāmies šo neparasto sacensību.
Pirmo brīžu niknums bija aprimis, taču interese par notiekošo neatslāba, un ļaudīs visu laiku bija manāms satraukums. Daži turpināja klaigāt un žestikulēt, kaut gan ne viņu kliedzieni, ne mājieni nekādā veidā nevarēja ietekmēt pakaļdzīšanās iznākumu. Nekādi uzmudinājumi nebūtu spējuši paātrināt vajātāju gaitu, nekādi draudi nebija vajadzīgi, lai dzītu bēgli uz priekšu.
Tiem, kas vajāšanā nepiedalījās, bija diezgan laika pārdomām. Tagad visiem kļuva skaidrs, kāpēc bēglis bija meties ezerā. Ja viņš būtu mēģinājis bēgt pāri laukiem, to drīz vien būtu noķēruši suņi vai arī panākuši ātri skrējēji. Vajātāju vidū bija daudzi, kas skrēja ātrāk par viņu, turpretim labāku peldētāju bija maz, un -mulats to zināja. Tādēļ arī viņš nebija skrējis uz mežu, bet kā glābšanās ceļu izvēlējies ūdeni, kur izredzes izbēgt šķita lielākas.
Un tomēr viņš nevarēja izbēgt. Sala, uz kuru mulats peldēja, atradās kādu pusjūdzi no krasta, bet aiz tās bija klaja ūdens josla vairāk nekā jūdzes platumā. Viņš gan varbūt sasniegs salu ātrāk par saviem vajātājiem, bet ko tālāk? Vai viņš domāja palikt tur, cerēdams paslēpties krūmos? Vairākus akrus lielo salu klāja biezs mežs. Daži koki auga pie pašas .malas, pārkāruši ūdenim savus sudrabainajām tilandsijām apvītos zarus. Bet ko tas līdzēja? Tur varētu atrast patvērumu un paslēptuvi lācis vai vajāts vilks, bet ne vajāts cilvēks — vergs, kas bija pacēlis dunci pret savu saimnieku. Nē, nē. Katra pēda biezoknī tiks pārmeklēta, tur viņam nebija iespējams paslēpties.
Varbūt viņš gribēja izmantot salu tikai neilgai atpūtai un, atvilcis elpu, atkal mesties ūdenī un peldus
sasniegt pretējo krastu. Labam »peldētājam tas bija iespējams. Bet viņam tas neizdotos. Upes malā visgarām bija gan lielākas, gan mazākas laivas, un daži vīri jau bija aizgājuši pēc tām. Mulats vēl nebūs ticis tālu no salas, kad platajā ūdens joslā viņam pakaļ trauksies kāds pusducis laivu. Nē, nē — viņš nevarēja izbēgt. Vai nu uz salas, vai ūdenī aiz tās viņu sagūstīs.
Tā sprieda skatītāji, stāvēdami .krastā un .nolūkodamies bēgļa vajāšanā.
Kad peldētāji tuvojās salai, satraukums manāmi pieauga. Tā tas ir vienmēr pirms izšķirošā momenta. Un izšķirošais moments bija tuvu, kaut gan tādu atrisinājumu neviens no skatītājiem nebija gaidījis. Viņi domāja, ka mulats sasniegs salu, izkāps malā un nozudīs starp kokiem. Tūlīt bēglim pa pēdām sekos vajātāji, un varbūt viņš vēl nepagūs izskriet cauri biezoknim un nokļūt pie ūdens salas otrā pusē, kad jau būs sagūstīts.
Tā, pēc mūsu domām, vajadzēja beigties bēgļa vajāšanai, un šis brīdis vairs nevarēja būt tālu, jo mulats jau atradās pavisam tuvu salai un pietiktu ar pāris sparīgiem vēzieniem, lai viņš izkļūtu malā. Viņš pašreiz peldēja ūdenim pārlīkušo koku melnajā ēnā, gandrīz jau zem pašiem zariem, un šķita, ka viņam tikai vajag pacelt rokas un pie tiem pieķerties.
Lielākā daļa no sekotājiem vēl bija kādus piecdesmit jardus aiz viņa, bet daži, kas bija izrāvušies pārējiem priekšā, atradās tam uz pusi tuvāk. No tās vietas, kur mēs stāvējām, izskatījās pat, ka pavisam tuvu, gandrīz vai blakus, un ka kuru katru mirkli tie mulatu noķers.
Izšķirošais brīdis tuvojās, taču ne tāds, kādu visi gaidīja. Bēgļa medībām bija lemts beigties pavisam citādi, nekā paredzēja skatītāji un vajātāji. Arī pats bēglis nenojauta, ka viņu gaida tik drīzs un visai zīmīgs gals.
Peldētājs virzījās šķērsām tumšajai ēnas joslai, un mēs gaidījām, ka jau nākošajā acumirklī viņš nozudīs aiz kokiem, bet tad piepeši viņš mainīja virzienu un sāka peldēt gar salas malu.
Mēs izbrīnīti vērojām šo manevru un nekādi neva-. rējām to izskaidrot. Tas taču bija izdevīgi viņa vajātājiem, kas tagad pagriezās un peldēja .ieslīpi, lai nogrieztu bēglim ceļu.
Kadeļ viņš tā darīja? Varbūt tajā vietā nebija iespējams izkāpt malā? Bet tādā gadījumā viņš taču varēja pieķerties zariem un pa tiem uzvilkties krastā.
Ahā! Tur jau ir atbilde uz mūsu minējumiem. Tur tas brūnais bluķis, kas peld melnajā ūdenī, nav nokaltuša koka stumbrs. Tas vispār nav nedzīvs priekšmets, bet dzīva, kustīga būtne. Palūk! Tā pieņem noteiktu apveidu, un tagad mēs skaidri redzam, ka tas ir gigantiskais rāpulis — riebīgais aligators!
Tā kaulainie žokļi ir uzslieti augšup, robotā aste stāvus gaisā un tikai krūtis atbalstās uz ūdens. Viņš griežas apkārt uz vietas kā spole, ar asti šķeldams gaisu un brīžiem augstu uzšķiezdams šļakatas. Tālajos krastos atbalsojas viņa rēcieni, viss ezers trīc no šā aizsmakušā baritona, izbiedēti laidelējas un klaigā meža putni, un baltā dzērve brēkdama paceļas augstu gaisā.
Skatītāji stāv, šausmu pārņemti. Bēgļa vajātāji ir apstājušies un nepeld tālāk, tikai mulats turpina izmisīgi cīnīties par savu dzīvību.