Aligatora stingais skatiens ir pievērsts viņam. Kāpēc gan tieši viņam? Citi taču ir tikpat tuvu. Vai tā būtu dieva roka, kas atriebjas?
Vēl viens apsviediens, vēl viens stiprās astes vēziens, un tad aligators metas virsū savam upurim.
Es esmu aizmirsis viņa noziegumus, es gandrīz jūtu viņam līdz. Vai tiešām nav nekādu cerību izglābties?
Lūk! Mulats ir satvēris ozola zaru un pūlas uzvilkties tajā, pacelties pāri ūdenim, izbēgt draudošajām briesmām. Lai debesis dod spēku viņa rokām!
Ak vai, viņš nepagūs! Jau atplešas aligatora žokļi… Atskan brīkšķis. Zars ir nolūzis!
Dzeltenais Džeks nokrīt atpakaļ ūdenī, paiet apakšā un vairs neparādās. Viņš ir nogājis dibenā! Un pakaļ viņam ar atplestu rīkli alkatīgi ienirst gigantiskā ķirzaka. Nekas vairs nav redzams, tikai baltas putas šūpojas sakultajā ūdenī iap nolūzušā zara lapām.
Mēs uzmanīgi vērojam notikuma vietu. Ne mazākais vilnītis nepaliek neievērots, taču ūdenī vairs nav manāma nekāda kustība, neuznirst ne cilvēks, ne plēsoņa, un drīz vien ezera virsma kļūst atkal gluda un mierīga.
Nav Šaubu, ka aligators ir pabeidzis savu darbu.
Es dzirdu ļaudis sev apkārt runājam, ka tā gan būs bijusi dieva roka, kas uzsūtījusi šo atmaksu.
Bēgļa vajātāji ir pagriezušies atpakaļ un peld uz mūsu pusi. Neviens neiedrošinās doties tuvās sal'as ozolu melnajā ēnā. Bet līdz šim krastam ir ļoti tālu, un dažam labam nebūs pa spēkam to sasniegt. Pārgurušie cilvēki ir briesmās, taču tur jau steidzas laivas, kas drīz vien viņus uzņems.
Vīri ir pamanījuši laivas un peld lēnām vai arī tikai turas virs ūdens, kamēr tās piebrauc klāt.
Viņi cits pēc cita ierāpjas laivās, ieceļ tajās arī suņus, un nu visi dodas uz salu, lai to pārmeklētu, jo īstas skaidrības par mulata likteni tomēr nav.
Viņi izkāpj uz salas, sarīda suņus krūmos, bet paši gar malu uzmanīgi tuvojas cīņas vietai. Krastā nav nekādu pēdu.
Turpretim uz ūdens tās ir. Vēl arvien tā virspusē peld putas, taču nevis baltas, bet iesārtas — nav šaubu, ka tās ir nokrāsojušas mulata asinis.
— Viss kārtībā, zēni! — kliedz kāds rupjš zellis. — Tās ir ziiādainā asinis, kad es jums saku! Viņš ir nogājis dibenā, skaidrs kā diena. Nolādētais mūdzis! Tā izjaukt mūsu skaistās medības!
Kā atbilde uz šo joku atskan kliedzieni un bravūrīgi smiekli.
Tā runāja un izturējās cilvēka mednieki, atgriezdamies no salas.
14. NODAĻA RINGOLDA ATRIEBĪBA
Tikai cietsirdīgi, rupji cilvēki tik nepiedienīgi uzjautrinājās par šo notikumu; citi, kam bija vairāk smalkjūtības, attiecās pret to ar pienācīgu nopietnību un daži pat ar māņticīgu bijību.
Patiešām varēja likties, ka te iejaukusies dieva roka, — pārāk zīmīga bija šī sagadīšanās, ka noziedznieku piemeklēja tāds pats liktenis, kādu viņš bija gatavojis citiem.
Ta bija briesmīga nāve, taču daudz vieglāka nekā tā, ko viņam bija lēmuši cilvēki. Visvarenais bija žēlīgāks un, šādi mīkstinādams noziedzīgā nelieša sodu, it kā pārmeta viņa tiesnešiem.
*
Es palūkojos apkārt, meklēdams jauno indiāni, un jutos apmierināts, redzot, ka viņa vairs te nav. Viņa ķilda ar Ringol'du tika pēkšņi pārtraukta, un es baidījos, ka tā nav vēl galā. Pauela vārdi bija aizkaitinājuši ne vienu vien balto, pie tam viņa klātbūtne bij.a sagādājusi noziedzniekam izdevību aizbēgt. Ja pēdējais tiešām būtu izbēdzis, tad būtu vēl ļaunāk, bet arī pašreiz mani māca bažas, ka drosmīgajam metisam var iznākt nepatikšanas. Viņš šeit nebija savā zemē — indiāņu teritorija bija upes otrs krasts, un tādēļ viņu varēja uzskatīt par iebrucēju. Taisnība, mēs ar indiāņiem dzīvojām mierā, bet tomēr starp abām rasēm valdīja diezgan naidīgs noskaņojums. 1818. gada karā[8] iegūtās brūces vēl arvien sūrstēja.
Es pazinu Ringolda atriebīgo raksturu. Viņš tika pazemots savu biedru acīs, jo neilgā kautiņa laikā metiss guva virsroku. Viņš to tā nepametīs, bet mēģinās atriebties.
Tādēļ es jutos atvieglots, redzēdams, ka Pauels ir aizgājis. Varbūt arī viņš pats bija nojautis briesmas un devies atpakaļ pāri upei. Tur viņam neviens nedzīsies pakaļ. Pat Ringolds neiedrošinātos viņam sekot uz upes otru krastu, jo līguma noteikumu pārkāpšanai varēja būt ļoti nepatīkamas sekas. Pat vispārgalvīgākie kolonisti to apzinājās. Šāda rīcība būtu izraisījusi jaunu indiāņu karu, un valdībai, kaut arī tā šai ziņā nebija
pārāk piesardzīga, pašreiz tas nebūtu bijis pa prātam.
Es jau pagriezos, lai dotos uz māju pusi, kad man ienāca prātā, ka vajadzētu uzmeklēt Ringoldu un izteikt savu neapmierinātību ar viņa rīcību. Es biju sašutis par viņa izturēšanos un pietiekami sadusmots, lai pateiktu to viņam tieši acīs. Ringolds bija vecāks par mani un lielāks augumā, bet es no viņa nebaidījos. Taisni otrādi, es zināju, ka viņam drīzāk ir bailes no manis. Tas, ka viņš tik rupji apvainoja cilvēku, kas vēl pirms stundas bija riskējis ar savu dzīvību, lai izglābtu mūs, bija mani saniknojis, un es gribēju izteikt viņam pārmetumu. Tādēļ es devos atpakaļ pie ļaudīm krastmalā, lai viņu uzmeklētu. RingoMa tur nebija.
— Vai jūs neesat redzējis Erensu Ringoldu? — es jautāju vecajam Hikmenam.
— Jā, viņš nupatās aizjāja, — skanēja atbilde.
— Uz kuru pusi?
— Uz augšu gar upi. Aizlēkšoja kopā ar Bilu Vil- jamsu un Nedu Spensu. Varen agni visi kaut kur aiznesās!
Man iešāvās prātā nelabas aizdomas.
— Hikmen, — es palūdzu, — vai jūs man neiedotu savu zirgu uz vienu stundu?
— Manu veco kleperi? Kālab ta ne? Ar labu prātu! Ja jums ir vajadzība — kaut uz visu dienu. Bet, Džor- džij, tu tak ar savu sagandēto roku nevari jāt?
— Nekas! Palīdziet tikai man iekāpt seglos.