Vecais mednieks izpildīja manu lūgumu, un, pārmainījis ar viņu vēl dažus vārdus, es devos augšup pa upes krastu.
Mazliet augstāk upē bija pārceltuve, un tur droši vien jaunais indiānis bija atstājis savu laivu. Tātad, lai atgrieztos mājās, viņam vajadzēja būt aizgājušam šajā virzienā, bet Ringoldam uz šo pusi nekas nebija darāms, jo ceļš uz viņu plantāciju veda tieši pretējā virzienā. Tādēļ man arī radās ļaunas aizdomas, uzzinot, ka viņš aizjājis augšup gar upi. Šādā laikā un pie tam vēl tādā kompānijā tas neko labu nenozīmēja. Abi šie zeļļi, ko pieminēja Hikmens, bija pazīstami kā visnelietīgākie visā kolonija, un es zināju, ka viņi ir Ringolda drauģeļi jeb, pareizak sakot, rokaspuiši.
Mani mocīja .aizdomas, ka viņi ir devušies pakaļ indiānim un, protams, ar ļaunu nolūku. Tās vairs nebija tikai aizdomas, es biju gandrīz pārliecināts par to. Un, jājot tālāk pa upmalas ceļu, manas bažas apstiprinājās. Es redzēju viņu zirgu pēdas uz takas, kas veda uz pārceltuvi, un šur tur smiltīs pamanīju arī mitrus indiāņa mokasīnu nospiedumus. Es zināju, ka viņa drēbes vēl! nav izžuvušas un mokasīni ir ūdens piesūkušies.
Es dzinu veco zirģeli, cik ātri vien tas spēja skriet. Pārceltuvei visapkārt bija koki, un es nevarēju saskatīt, vai tur ir kādi cilvēki, bet jau pa gabalu sadzirdēju dusmīgas balsis, kas liecināja, ka manas aizdomas ir bijušas pamatotas.
Es neapstājos, lai paklausītos, bet atkal iecirtu piešus zirgam sānos un jāju uz priekšu. Ceļa līkumā es ieraudzīju pie kokiem piesietus trīs zirgus. Es pazinu, ka tie bija Ringolda un viņa drauģeļu zirgi, bet nesapratu, kāpēc tie te atstāti.
Es daudz neprātoju, bet .aulekšoju tālāk. Kā jau biju paredzējis, visi trīs puiši atradās pie pārceltuves, un turpat es ieraudzīju arī metisu.
Viņi bija tam nemanot pielavījušies klāt — tādēļ zirgi bija atstāti mežā — un sagrābuši tieši tajā brīdī, kad jauneklis taisījās kāpt savā laivā. Viņam nebija ieroča, ar ko pretoties, jo mana dāvinātā šautene vēl bija mitra un mulats aizbēga ar visu viņa dunci, tādēļ arī uzbrucējiem bija izdevies viegli gūt virsroku.
Viņi bija rīkojušies ātri un jau paguvuši noraut indiāņu jauneklim kreklu un viņu pašu piesiet pie koka. Pašreiz viņi stāvēja tam līdzās ar pātagām rokās, gatavi izgāzt savu niknumu uz viņa kailās muguras. Skaidrs, ka viņi sitienus nebūtu taupījuši, ja vien šai brīdī neierastos es.
— Kaunieties, Erens Ringold! Kaunieties! — es kliedzu, piejādams klāt. — Tā rīkojas tikai gļēvuļi, un es parūpēšos, lai visa kolonija to uzzinātu.
Ringolds kaut ko nomurmināja, it kā atvainodamies.
Mana piepešā ierašanās bija viņu acīm redzot samulsinājusi.
— Tas nolādētais indiānis ir to pelnījis, — norūca Viljamss.
— Par ko gan, māster Viljams? — es jautāju.
— Lai nepalaiž tik nekaunīgi muti pret baltajiem.
— Ko viņš te meklē? — piebalsoja Spenss. — Viņam nav tiesību nākt šurp, uz šo upes krastu.
— Un jums nav tiesību viņu sist — ne šai pusē, ne viņējā, tāpat kā jums nav tiesību aizskart mani.
— Ho, ho! Varētu uzlaist arī jums! — ņirgādamies sacīja Spenss, un es jutu, ka man asinis saskrien galvā.
— Nu, tas jums tik viegli neizdosies! — es iesaucos, nolēcu no vecā zirga un pieskrēju viņiem klāt.
Mana labā roka bija vesela. Paredzēdams, ka var iznākt nepatīkama sadursme, es biju no vecā Hikmena palūdzis arī pistoli un tagad turēju to rokā.
— Nu, džentlmeņi, — es sacīju, nostādamies blakus sagūstītajam Pauel'aim, — turpiniet savu izrēķināšanos, bet es lieku ķīlā savu goda vārdu, ka pirmo, kurš pacels roku sitienam, caururbs mana lode.
Kaut gan viņi visi bija vēl tikai pusaudži, pēc tolaiku paraduma tiem katram bija klāt duncis un pistole. No visiem trim Spenss šķita visvairāk noskaņots izpildīt savus draudus, taču Ringolds, viņu vadonis, jau bija gatavs atkāpties, un, to redzēdami, arī abi pārējie neko neuzsāka. Pretstatā saviem drauģeļiem Ringolds, sanaidojoties ar mani, varēja kaut ko pazaudēt, bez tam viņš kala citus plānus un arī baidījās pats par savu ādu.
Galu galā visi trīs, skaļi izteikuši savu neapmierinātību par manu neaicināto iejaukšanos ķildā, kas uz mani nemaz neattiecoties, dusmīgi un saduguši aizlasījās projām.
Es tūlīt atbrīvoju jauno indiāni. Viņš pateica tikai dažus vārdus, bet tā skatiens pauda vissirsnīgāko pateicību, kad, šķiroties paspiezdams man roku, viņš sacīja:
— Nāciet medīt otrpus upes, kad vien vēlaties, — neviens indiānis jūs neaizskars. Sarkanādaino vīru zemē jūs būsiet gaidīts viesis.
15. NODAĻA
MAJUMI
Šādos apstākļos notikušu iepazīšanos nebija iespējams vienkārši aizmirst. Vai gan tā varēja beigties citādi kā ar draudzību? Šis metiss bija cildens jauneklis, kas dienās būs īsts džentlmenis. Es nol'ēmu pieņemt viņa uzaicinājumu un apciemot viņu.
Viņa mātes būda, kā viņš teica, esot netālu mežā, otrā pusē ezeram. Es to atradīšot mazās upītes krastā, kura ietek lielajā upē augšpus tās vietas, kur sā>k veidoties ezers.
To dzirdot, es izjutu slepenu prieku. Es zināju mazo upīti, par kuru viņš runāja. Nesen es biju laivā devies augšup pa to. Un tieši tur es biju redzējis brīnišķīgo parādību — meža nimfu, kuras skaistumu nespēju vairs aizmirst. Vai tā bija Majumi?
Es gribēju jo drīzāk par to pārliecināties un ar nepacietību gaidīju, kad sadzīs mana brūce un roka spēs noturēt airi. Es pukojos par piespiesto aizkavēšanos, taču beidzot pienāca diena, kad es atkal biju pilnīgi vesels.
Savam apciemojumam es izvēlējos brīnišķīgu rītu un, paņēmis bisi un pasaucis līdz savus suņus, gāju uz laivu gatavs doties ceļā.
Es jau rīkojos ap laivu, kad izdzirdu kādu balsi saucam manu vārdu. Atskatījies es ieraudzīju savu māsu.