Nabaga mazā Virdžīnijal Viņa pēdējā laikā bija stipri pārvērtusies, zaudējusi savu parasto jautrību un kļuvusi tāda domīga. Acīm redzot tās vēl bija pārciestā drausmīgā izbīļa sekas.
— Kurp tu brauksi, Džordžij? — viņa jautāja, pienākusi tuvāk.
— Vai tu to ļoti gribi zināt?
— Vai nu pasaki, vai ņem mani sev līdz.
— Ko? Uz mežu?
— Kāpēc gan ne? Es tā ilgojos paklaiņot pa mežu. Tu esi nejauks brālis, nekad man nesagādā šo prieku?
— Bet tu taču nekad man neesi to lūgusi!
— Vienalga, tev pašam vajadzēja zināt, ka es to vēlos. Kuram gan nepatiktos paklejot pa mežu? Ak, es gribētu būt putns vai tauriņš, vai cits kāds spārnots radījums! Tad es varētu viena pati lidot pār šiem brīnišķīgajiem mežiem un man nevajadzētu lūgties savu patmīlīgo brāli, l'ai tas ņem mani līdz!
— Kādu citu reizi, Virdžīnij, šodien nevar…
— Kāpēc nevar? Kāpēc tad šodien nevar? Laiks taču ir tik jauks, taisni burvīgs!
— Patiesību sakot, māsiņ, es šodien nedodos uz mežu, bet gribu uzņemt citu kursu.
— Uz kurieni? Džordžij, uz kurieni tu uzņemsi kursu? Tā saka par kuģiem, vai ne?
— Es esmu nodomājis apciemot jauno Pauelu viņa mātes mājiņā. Es viņam to apsolīju.
— Ahā! — mana māsa iesaucās, piepeši nosarka un uz mirkli iegrima domās.
Šis vārds laikam viņai atgādināja drausmīgo notikumu, un es nožēloju, ka biju to pieminējis.
— Paklausies, brālīt, — brīdi klusējusi, viņa turpināja, — man tik ļoti ļoti gribētos redzēt indiāņu būdiņu, tu taču zini, ka es nekad to neesmu redzējusi. Mīļo, labo Džordžij! Lūdzu, lūdzu, ņem mani līdz!
Viņa tik sirsnīgi lūdzās, ka es nespēju atteikt, kaut •gan man labāk būtu paticis braukt vienam. Man bija noslēpums, ko es nevarēju uzticēt pat savai mīļajai māsiņai. Bez tam kāda nenosakāma izjūta mani it kā brīdināja, ka nevajag ņemt viņu sev Idz tik tālu no mājām, uz tādu vietu, ko es pats tik maz pazinu.
Viņa atkārtoja savu lūgumu.
— Nu, ja māte atļaus…
— Nieki, Džordžij! Māmiņa nebūs dusmīga. Kāpēc gan tagad skriet atpakaļ uz mājām? Tu redzi, ka esmu sagatavojusies ceļam, arī saules cepure man ir. Pirms kāds ievēros mūsu prombūtni, mēs būsim jau atpakaļ — tu taču teici, ka tas nav tālu.
— Nu tad kāp iekšā, māšel! Sēdies tur, pakaļgalā! Tā — braucam!
Šai vietā upes straume nebija stipra, un pēc pusstundas mēs jau sasniedzām mazās upītes ieteku. Iebraukuši tajā, mēs turpinājām airēties uz augšu. Upīte bija pavisam šaura, bet pietiekami dziļa, lai pa to varētu braukt gan indiāņu smailītes, gan arī lielākas laivas. Saule bija karsta, bet tās stari imūs nevarēja aizsniegt, jo upītes krasti abās pusēs bija apauguši ar melnajiem sveķu kokiem, kuru kuplie zari gandrīz sastapās virs ūdens.
Nobraukuši kādu pusjūdzi no ietekas, mēs izkļuvām klajumā un ieraudzījām apstrādātus laukus. Tur auga kukurūza, saldie kartupeļi, spāņu pipari, melones un ķirbji. Netālu no krasta atradās liela dzīvojamā māja, ķo ietvēra sēta. Aiz tās varēja redzēt citas, mazākas ēkas. No baļķiem celtā māja ar savu īpatnējo portiku, kura kolonas rotāja primitīvi kokgriezumi, izskatījās mazliet veclaicīga. Laukos strādāja vergi, un nēģeru vidū es tur pamanīju arī dažus indiāņus.
Tā nevarēja būt baltā kolonista plantācija, jo šajā upes pusē tādu nebija. Mēs nospriedām, ka šī zeme un vergi pieder kādam bagātam indiānim. Tas mūs nemaz nepārsteidza, jo mēs zinājām, ka tādu ir daudz.
Bet kur tad bija mūsu drauga mājiņa? Viņš man stāstīja, ka tā atrodas upes krastā, ne tālāk kā pusjūdzi no ietekas. Vai mēs nebūtu to pamanījuši un pabraukuši garām? Vai varbūt tā bija vēl mazliet tālāk?
— Virdžīnij, varbūt apstāsimies un pajautāsim?
— Bet kas tas tur stāv uz mājas lieveņa?
— Jā, patiešām, tev, māšel1 , ir labākas acis nekā man — tas ir jaunais indiānis! Bet nevar būt, ka viņš šeit dzīvotu! Tā jau nav nekāda būdiņa. Varbūt viņš te atnācis ciemos? Bet skaties! Viņš nāk šurp!
Indiānis nokāpa no lieveņa un ātrā gaitā nāca uz mūsu pusi. Pēc pāris sekundēm viņš jau stāvēja upītes krastā un ar rokas mājienu mums norādīja, kur piebraukt malā. Tāpat kā toreiz, kad mēs iepazināmies, viņš bija tērpies spilgtās, bagātīgi izrakstītās drēbēs un galvā tam bija spalvu rota. Raugoties no lejas, viņa vingrais augums asi iezīmējās pret debesīm, un šai brīdī šķita, ka upes kraujā stāv miniatūrs indiāņu karavīrs. Viņš bija vēl tikai zēns, bet izskatījās tik cēls un krāšņs, ka es viņu gandrīz apskaudu šā greznā iezemiešu tērpa dēļ.
Mana māsa sajūsmināta raudzījās jaunajā indiānī, bet man likās, ka tai pašā laikā viņas skatienā pavīd arī izbailes. Meitenes sejā nemitīgi mainījās pietvīkums ar bālumu, un es nodomāju, ka šī sastapšanās ir no jauna pamodinājusi briesmīgās atmiņas. Es atkal nožēloju, ka biju paņēmis viņu sev līdz.
Pauels it nemaz nelikās samulsis par mūsu ierašanos. Sis jaunais indiānis izturējās tik mierīgi un apvaldīti, it kā būtu mūs gaidījis. Taču viņš nekādā ziņā nevarēja būt gaidījis ierodamies mūs abus.
Mūsu uzņemšanā nejuta ne mazāko vēsuma pieskaņu. Tiklīdz mēs bijām pieairējušies pietiekami tuvu, Pauels satvēra laivas priekšgalu, uzvilka to malā un tad ar īsta džentlmeņa pieklājību palīdzēja mums izkāpt.
— Esiet sveicināti! — viņš sacīja un tad, jautājoši palūkodamies uz Virdžīniju, piebilda: — Ceru, ka sen- joritas veselība ir atkal vislabākajā kārtībā. Par jūsējo, ser, šķiet, būtu lieki apjautāties, jo tas, ka jūs esat at- airējuši laivu tik tālu pret straumi, pierāda, ka notikušais negadījums laimīgi pārvarēts.