Vārds «senjorita» liecināja par spāniešu ietekmi, kas šai novadā bija saglabājusies no tiem laikiem, kad starp seminolu cilts indiāņiem un ibēriešiem pastāvēja cieši sakari. Pat mūsu jaunā paziņas apģērbā bija vērojami daži spāniešiem raksturīgi piederumi — kaklā uzkārtais sudraba krustiņš, platā, sarkanā zīda josta ap vidukli un aiz tās aizbāztais garais trīsšķautņu duncis. Arī ainavai piemita kaut kas spānisks. Te bija eksotiski augi — Ķīnas apelsīni, brīnišķīgie meloņkoki, spāņu pipari un «mīlestības āboli» jeb tomāti. Tos visus parasti mēdza audzēt spāniešu kolonisti savās plantācijās. Arī mājas arhitektūrā bija manāmas kastīliešu stila iezīmes. Šie kokgriezumi nebija indiāņu.
— Vai tā ir jūsu māja? — mazliet samulsis, es jautāju.
Viņš bija mūs apsveicis kā savus viesus, un es nekur neredzēju būdiņu, bet mans jautājums tomēr varēja būt netaktisks.
Viņa atbilde mani nomierināja. Tā bija viņa māja, viņa mātes māja, jo tēvs bija jau sen miris un viņi ģimenē dzīvoja tikai trīs — māte, māsa un viņš pats.
— Un šie? — es jautāju, norādīdams uz strādniekiem.
— Mūsu vergi, — Pauels smaidīdams atbildēja. — Kā redzat, ari ailēs, indiāņi, pamazam piesavināmies civilizācijas paradumus.
Bet tie taču visi nav nēģeri, tur ir daži indiāņi. Vai tad viņi ari ir vergi?
— Jā, tāpat kā pārējie. Es redzu, jūs esat pārsteigts. Tie nav no mūsu cilts, tie ir jamasi. Kādreiz senos laikos mūsu tauta viņus uzvarēja, un daudzi no viņiem vēl arvien ir vergi.
Mēs bijām pienākuši pie mājām. Paneļa māte, tīr- asinīga indiāniete raksturīgajā savas tautas tērpā, sagaidīja mūs pie durvīm. Acīm redzot viņa kādreiz bija bijusi ļoti skaista sieviete un ari tagad vēl izskatījās labi — glīti ģērbusies, patīkamajā sejā gudrība un mātes maigums.
Mēs iegājām iekšā. Mēbelēs, medību trofejas, segli un citi jātnieka piederumi spāniešu stilā, ģitāra un … grāmatas!
Mēs ar māsu jutāmies visai pārsteigti, ieraugot indiāņu mājā šo civilizācijas simbolu.
— Ak! — iesaucās jauneklis, it kā pēkšņi atģizda- mies. — Es ļoti priecājos par jūsu apciemojumu. Jūsu mokasīni ir gatavi. Māt, kur tie ir? Jā, un kur ir viņa pati? Kur ir Majumi?
Viņa vārdi gluži kā atbalss izteica manas domas.
— Kas tā ir — Majumi? — čukstot jautāja Virdžī- nija.
— Indiāņu meitene, viņa masa, cik es zinu.
— Tur jau viņa nāk!
Sprīdi gara pēdiņa, virs izšūtā mokasīna atloka slaida potīte, no kuras augšup maigā izliekumā veidota kāja, šmaugs viduklis, vingras krūtis, ko nepaslēptu visrupjākās drānas, zeltaini brūna seja ar gandrīz caurspīdīgu ādu, koraļļsārti vaigi un lūpas, tumšas acis un uzacis, garas, uzliektas skropstas, ogļu melni, kupli un biezi mati…
Iedomājieties šādu meiteni, ietērptu viskrāšņākajā rotā, kādu vien spēj radīt indiāņu izdoma, iedomājieties, ka tā tuvojas jums gaitā, kas gracioza kā arābu rikšotājam, un tad jūs varēsiet iedomāties — nē, jūs tomēr nevarēsiet iedomāties, cik daiļa bija Majumi!
Mana nabaga sirds! Tā bija viņa —mana meža nimfa.
Man 'būtu ticies uzkavēties šajā viesmīlīgajā mājā nez cik ilgi, bet šķita, ka mana māsa nejūtas labi, it kā viņai te atkal un atkal uzmāktos baismīgās atmiņas par notikumu baseinā.
Mēs palikām te tikai kādu stundu, un tā man aizritēja kā viens mirklis. Un tomēr šai pavisam īsajā laikā es pārkāpu bērnības slieksni. Irot laivu atpakaļ uz māju pusi, es jutu, ka mana zēna sirds ir palikusi tur, aiz manis.
16. NODAĻA SALA
Es ilgojos atkal iegriezties šajā indiāņu mājā un nekavējos izpildīt savu vēlēšanos. Es vispār baudīju neierobežotu brīvību, un ne tēvs, ne māte īpaši neinteresējās par manām gaitām. Es pēc patikas gāju un nācu, un reti kad man tika jautāts, kur esmu bijis. Ja es ilgāku laiku nebiju mājās, visi domāja, ka esmu medībās, jo es vienmēr ņēmu līdz bisi un savus suņus, un arī pārnestais medījums to apstiprināja.
Diez vai vēl jāsaka, ka tagad manas medību gaitas vienmēr veda vienā virzienā — pāri upei. Atkal un atkal manas laivas ķīlis šķēla mazās upītes ūdeņus, līdz es jau pazinu katru koku tās krastos.
Mana pazīšanās ar jauno Pauelu drīz vien pārauga ciešā draudzībā. Mēs tikāmies gandrīz katru dienu vai nu uz ezera, vai mežā un kopīgi nomedījām ne vienu vien briedi un meža tītaru. Indiāņu zēns bija ja,u ļoti izveicīgs mednieks, un es no viņa iemācījos dažu labu šās meža mākslas noslēpumu.
Es atceros, ka šai laikā medīšana man sagādāja mazāk prieka nekā agrāk. Daudz labāk man patika tie brīži, kad pēc medībām pa ceļam uz mājām es uz kādu stundu iegriezos pie Paueliem un no ķirbja krūkas dzēru ar medu saldināto indiāņu kvasu, kas šķita vēl saldāks tādēļ, ka to pasniedza Majumi rokas, tādēļ, ka redzēju Majuimi mīļo smaidu.
Nedēļām ilgi — bet cik īsas man tās likās! — es dzīvoju kā sapnī, šās pirmās mīlestības jūsmas pārņemts. Nekādi prieki vēlākajā dzīvē nespēj līdzināties šīm izjūtām. Slava un vara dod cilvēkam tikai apmierinājumu, vienīgi mīlestība ir svētlaime, un vistīrākā un visjaukākā tā ir jaunībā.
Bieži vien šajos klaiņājumos pāri upei mani pavadīja Virdžīnija. Viņa teica, ka esot iemīļojusi mežu, un labprāt gribēja nākt man līdz. Dažreiz man labāk būtu paticis doties turp vienam, taču es nespēju viņai atteikt. Viņa bija ļoti pieķērusies Majumi. Un par to nebija ko brīnīties.
Arī Majumi patika mana māsa, kaut gan abām meitenēm nebija ne mazākās līdzības. Pēc ārējā izskata viņas bija pilnīgi dažādas: Virdžīnija — gaiša, ar zeltainām cirtām, Majumi — melnīgsnēja un tumšmataina. Arī raksturā viņas bija pretējas: mana māsa bikla kā dūja, turpretim Majumi drosmīga kā vanags. Varbūt tieši šis kontrasts meitenes tuvināja un nostiprināja viņu draudzību. Tā tas nereti dzīvē mēdz būt.