Daudz neparastākas, pat it kā neizprotamas bija manas jūtas pret viņām abām. Savu māsu es mīlēju tieši viņas maigās dabas dēļ, bet pie Majumi mani saistīja pretējais. Taču arī šīs divas mīlestības bija katra savādāka, tāpat kā pašas meitenes, kas manas jūtas izraisīja.
Kamēr mēs ar jauno Pauelu medījām, mūsu māsas palika mājās. Viņas pastaigājās pa laukiem, birzīm, dārzu. Viņas rotaļājās, dziedāja un lasīja, jo Majumi,' neraugoties uz viņas indiāņu apģērbu, nepavisam nebija mežone. Viņai bija grāmatas, ģitāra jeb, pareizāk sakot,, spāniešu mandolīna, un viņa prata gan lasīt, gan spēlēt. Vispār garīgās attīstības ziņā Majumi bija piemērota draudzene pat lepno Rendolfu meitai. Arī jaunais Pauels bija tikpat, ja ne vēl vairāk izglītots kā es. Viņu tēvs bija godam izpildījis savu pienākumu.
Ne Virdžīnijai, ne man nenāca ne prātā doma par kaut kādu nevienlīdzību. Mums patika šie indiāņu jaunieši, un mēs ar viņiem draudzējāmies, jo abi bijām vēl par jauniem, lai zinātu un ievērotu kārtu aizspriedumus. Savās draudzības jūtās mēs vadījāmies tikai no nesamaitātas jaunības tieksmēm un nekad pat neiedomājāmies, ka rīkojamies nepareizi.
Nereti arī abas meitenes izteica vēlēšanos doties mums līdz uz mežu, un mēs, mednieki, neko pret to ne- iebildām. Mēs vienmēr nedzināmies pakaļ straujajiem, mežonīgajiem briežiem, bet bieži vien apmierinājāmies ar vāverēm un citiem sīkiem zvēriņiem. Tos medījot, mums nevajadzēja aizklīst tālu prom no savām maigajām pavadonēm.
Majumi gan bija lieliska medniece un bezbailīga jātniece un būtu varējusi auļot mums līdz vistrauksmīgākajā skrējienā, turpretim mana māsa zirga mugurā jutās pavisam nedroša.
Vāveru medības sāka man arvien vairāk iepatikties,, un tagad es bieži vien vairs suņus nemaz neņēmu līdz un pavisam reti pārnesu mājās brieža cepeti.
Mēs neklaiņojām tikai pa mežiem, bet bieži vien laivās devāmies uz ūdensputniem bagāto ezeru, un dažs- labs ibiss, sudrabainais gārnis un baltā dzērve krita par upuri mūsu mednieku kaislībai.
Mums iepatikās kāda skaista saliņa, kas atradās pašā ezera sākumā, augšpus tās salas, kur nesen bija norisinājusies mulata traģēdija. Tā bija diezgan liela, un tās vidusdaļā pacēlās uzkalns. Gandrīz visu salu klāja mūžam zaļojošo koku mežs. Tur auga ozoli, magnolijas,. anīsa koki, Floridas savvaļas apelsīni, dzeltenie sandalkoki ar saviem spilgti dzeltenajiem ziediem, aromātiskais meža kizils un daudzi saldi smaržojoši krūmi un augi,, bet pāri visam kā torņi augstu pacēlās karaliskās palmas, ar saviem platajiem lapu vēdekļiem izveidodamas otru zaļojošu jumolu.
Kaut arī mežs te bija diezgan biezs, tas tomēr neveidoja necaurejamu biezokni. Šur tur gan taku aizšķērsoja uz kokiem augošie epifīti vai parazītaugi, meža vīnāja resnās, mezglotās stīgas, hinīna un sarsaparela ērkšķainie krūmi, bignonijas, bromēlijas un saldi smaržojošās orhidejas, bet lielākie koki auga pareti. Vietām uz salas bija jauki klajumiņi, kur zaļajā zāles paklājā ziedēja daudzkrāsainas puķes.
Sl brīnišķīgā sala atradās apmēram pusceļā no mūsu un Paneļa mājas, un tur es bieži vien satikos ar jauno indiāni. Uz salas mēs arī medījām, jo kokos dzīvoja vāveres un tītari, klajumos dažreiz gadījās sastapt pat briežus un no krūmiem aizaugušā krasta varēja ērti šaut uz putniem, kas rosījās pa ezeru.
Mēs jau vairākkārt bijām satikušies uz šās «nfeitrālās zemes», un vienmēr arī mūsu māsas bija kopā ar mums. Viņām abām ļoti patika šī jaukā vietiņa. Meitenes mēdza uzkāpt pakalnā un apsēsties tur augošo lielo palmu ēnā, bet mēs, mednieki, palikām lejā, kur biežāk bija sastopams medījums, un cits pēc cita mežos atbalsojās mūsu šāvieni. Kad šķita pietiekami medīts, arī mēs parasti uzkāpām pakalnā, lai parādītu savu guvumu. Ar sevišķu prieku to darījām tad, ja bija laimējies nošaut kādu retu putnu ar skaistām spalvām, jo meitenes to aplūkoja ar interesi un sajūsmu.
Vienalga, vai medības bija veiksmīgas vai ne, es vienmēr mēdzu pirmais tās pārtraukt. Es nebiju tik kaislīgs mednieks kā mans biedrs, daudz tīkamāk man šķita atlaisties zālē līdzās meitenēm — daudz saldāk bija klausīties Majumi balsī nekā bises šāvienos, daudz jaukāk raudzīties Majumi acīs nekā lūkoties pēc medījuma.
Es tikai klausījos Majumi balsī un raudzījos viņā — tas bija viss. Nekā citādi mana mīlestība neizpaudās, nekad mēs netikām pārmijuši neviena mīļa vārda, un es pat nezināju, vai arī viņa mani mīl.
Svētlaimes brīži mainījās ar sirds nemieru, manas jaunības jūsmas rožainās debesis bieži vien aizēnoja šaubu mākoņi, jo es nebiju pārliecināts par pretmīlestību.
Mani nepatīkami satrauca arī vēl kas cits. Es sāku novērot vai vismaz man tā likās, ka starp Virdžīniju un Majumi brāli ir radušās dziļas savstarpējas simpātijās. Tas mani pārsteidza un apbēdināja, kaut gan es pats nevarēju lāgā izskaidrot, kāpēc. Es iepriekš teicu, ka mēs ar māsu bijām pārāk jauni, lai apzinātos kārtu un rasu aizspriedumus, taču gluži tā vis nebija. Es laikam instinktīvi nojautu, ka mums nevajadzētu tā draudzēties ar šiem tumšādainajiem kaimiņiem, jo kas gan cits va
rēja būt par iemeslu manam iekšējam nemieram? Man likās, ka arī Virdžīniju nomāc līdzīgas domas. Mēs abi jutāmies nelabi un tomēr viens otram neuzticējāmies. Pat māsai es baidījos izstāstīt savas izjūtas, un viņa acīm redzot tāpat nevēlējās atklāt man savu noslēpumu.